(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 6. decembra numurā.)
Vēl mācoties Skrīveru pamatskolā, iestājos Latvijas mazpulku organizācijā, bet tur varēju darboties tikai pusgadu, jo ģimene pārcēlās uz Odzienas “Iegrīvām”. Tāpēc īsti darboties mazpulkā es sāku Jaunbebru pamatskolā. Jaunbebru 213. mazpulks bija izveidots 1934. gada pavasarī jaunā un enerģiskā skolotāja Jāņa Tetera vadībā. Tā paša gada rudenī es sāku mācīties Jaunbebru skolas 6. klasē un tūlīt pievienojos arī vietējai mazpulka nodaļai.
Jau kopš agras bērnības esmu iemīlējusi ne tikai darbu sētā, dārzā, kūtī un tīrumā, bet arī pašu zemi. Jaunbebru mazpulkā bija lopkopības, augkopības un mājturības sekcijas. Pati audzēju Leghornas šķirnes vistas, Latvijas brūnās šķirnes telīti un arī puscukurbietes lopbarībai 100 kvadrātmetru lauciņā. Mazpulkā audzējām arī puķes, ievācām puķu sēklas un ārstniecības augus. Daži zēni audzēja kumeliņus, bet meitenes — telītes vai sīklopus. Mazpulka mājturības sekcijā mēs, meitenes, mācījāmies baltos izšuvumus. Katra no meitenēm sev uzšuvām etnogrāfisko tautastērpu (es izvēlējos uzšūt Lielvārdes tautastērpu, jo ilgu laiku bērnībā dzīvojām Lēdmanē, netālu no Lielvārdes), mēs arī dziedājām korī un darbojāmies dramaturģijas pulciņā, ko vadīja skolotāja Tetera dzīvesbiedre. Zēni mājturības sekcijas nodarbībās gatavoja dažādus mājsaimniecības priekšmetus un darbarīkus no koka. Viņiem padomus deva tēvi amatnieki (arī mans tēvs Jānis), tāpat arī citi amatnieki iemācīja izgatavot slēpes pašiem un citiem. Notika priekšlasījumu vakari — vakarēšanas un tautasdeju apmācība. Mazpulkā tika veikta arī valstiskā un nacionāli patriotiskā audzināšana. Mēs, mazpulcēni, daudz sportojām svaigā gaisā un augām stipri un veseli. Mūsu devīze bija: “Augsim Latvijai!”.
Jaunbebru pamatskolā bijām ļoti darbīga un draudzīga klase. Trīs meitenes pēc skolas beigšanas mācījās lauksaimniecības vidusskolā, viens zēns — dzelzceļnieku skolā. Mēs, pārējie, turpinājām darbu lauku sētās un mazpulkā, zināšanas papildinot citos veidos. Ne visiem tolaik bija iespējas mācīties tālāk, kaut visi to vēlējāmies — vajadzēja arī strādāt lauku sētā, palīdzot vecākiem skolā vadīt jaunākos brāļus un māsas. Cik iespējams, lasījām grāmatas, papildinājām teorētiskās zināšanas, apmeklējām dažādus kursus un rīkojām sacensības. Abonējām žurnālu “Mazpulks”, kurš iznāca reizi mēnesī un sniedza norādījumus un padomus lauku darbā, kā arī rokdarbos. Daudz lasījām grāmatas — gan daiļliteratūru, gan arī dažādu praktisko padomu izdevumus.
Kad 1938. gada jurģos mūsu ģimene aizgāja no Odzienas un sāka rentēt saimniecību Kokneses pagasta “Balbieros”, pievienojos Kokneses—Balbieru 28. mazpulkam. No dažādo teorētisko un praktisko nodarbību klāsta jāpiemin arī mazpulka informācijas gājieni. Saņemot gājiena uzdevumu, bija jānoiet noteikts ceļa gabals un tā laikā rūpīgi jānovēro un jāiegaumē viss uz ceļa un tā tuvumā redzētais — augošās lauksaimniecības kultūras, koki, ēkas, dzīvnieki, darbība uz ceļa un tā apkārtnē. Pēc gājiena viss redzētais bija jāpastāsta īpašai komisijai, kura vērtēja atbildes un lika atzīmes. Mēs, mazpulcēni, apmeklējām arī slimos un nespēcīgos vecos cilvēkus, sniedzot viņiem koncertus un dāvinot savus darinājumus. Braucām cits pie cita ģimenes svētkos, kopīgi svinējām Latvijas valsts svētkus, piedalījāmies skolas un mazpulku parādēs un gatavojām sev Latvijas Mazpulku organizācijas formastērpus.
Mazpulkā notika arī praktisko darbu sacensības govju slaukšanā, dārza ravēšanā, zirga sajūgšanā un nojūgšanā, ēdiena gatavošanā. Rudeņos rīkojām mazpulka ražas apskati, izstādot katra lielāko un labāko izaudzēto, arī mājturības sekcijā izgatavotos augļu konservu paraugus un ziemā izstrādātos rok-
darbus. Bija speciālas darbvedības grāmatiņas, kurās bija jāieraksta visi izvēlētās kultūras audzēšanas izdevumi, patērētais darba laiks, kā arī jāaprēķina novāktā raža un ienākumi. Tā pamazām mācījāmies racionāli saimniekot un arī centāmies darbus padarīt labāk un ātrāk saskaņā ar devīzi: “Labo padarīt labāku!”.
Karlīnes Rūtiņas pašrocīgi rakstītās atmiņas ievadīja datorā un sakārtoja dēls Andris
Andra Rūtiņa pēcvārds.
Pēc tam, kad 1939./1940. gadā Latvijas vācieši repatriējās uz hitlerisko Vāciju, daudziem latviešu rentniekiem un mazsaimniekiem radās iespējas nopirkt īpašumā labas saimniecības. Arī manas mammas tēvs vērsās Zemes bankā, lai ar Latvijas valsts aizdevumu nopirktu saimniecību dzimtajā pusē. Viņš gribēja nopirkt skaistu māju Iršu kolonijā, kuru pats bija cēlis vācietim Lucam, taču Latvijas valdība bija nolēmusi Iršu kolonistu bijušos īpašumus pārdot tikai zemniekiem no Latgales, jo tur uz lielāku iedzīvotāju blīvumu bija mazāk zemes. Tāpēc Šīronu ģimene, par katru cenu gribot beidzot tikt pie savas zemes, pārdeva daļu inventāra un mājlopu un 1940. gada martā ar Zemes bankas palīdzību nopirka “Baložu” mājas Talsu apriņķa Ārlavas pagastā, kuras pirms tam piederēja kādam baltvāciešu zemniekam. Pēc pārcelšanās uz Ārlavu Karlīne, kura par izcilu darbību 1939. gadā bija saņēmusi Mazpulku Diženās goda nosaukumu, pievienojās Ārlavas—Pūņu 647. mazpulkam un tajā veica saimes vecākās pienākumus. Taču jau pēc trijiem mēnešiem, 17. jūnijā, PSRS armija okupēja Latviju, un jūlija beigās tika likvidēta Latvijas valsts un arī Mazpulku organizācija.
Četrdesmito gadu laikmeta vētras smagi skāra darbīgo un zemi mīlošo Šīronu ģimeni…
◆ Tēvs Jānis nomira 1945. gada janvārī.
◆ Dēls Pēteris, Vācijas karavīrs pret paša gribu, neatgriezās no filtrācijas nometnēm Tālajos Austrumos.
◆ Meitas Karlīne, Berta un dēls Jānis 1946. gada augustā tika apcietināti par nacionālo partizānu atbalstīšanu un notiesāti uz vairākiem gadiem Kolimas katorgā.
◆ Māte Berta un meita Elza tik tikko paguva izbēgt no deportētājiem Ārlavas “Baložos” 1949. gada 25. marta rītā, ar asarām acīs pametot savu mājīpašumu, kura tapšanā bija ieguldīts milzīgs ģimenes darbs vairāk nekā 30 gadu. Labi, ka vecākās māsas Margarita un Marija bija aizprecējušās uz Vidzemi un spēja palīdzēt abām bēglēm no jauna iekārtot dzīvi Madonas pusē un mierināt bēdu sagrauzto māmuļu…
