Priekšvārds
2006. gada 2. novembrī “Staburags” publicēja Margaritas Celmiņas interviju ar 85 gadus veco vietalvieti Karlīni Rūtiņu “Jaunībā baiļu nepazīst” — par viņas pieredzēto brīvvalsts laikā, Otrā pasaules kara un pēckara gados.
Pirms deviņiem gadiem Karlīne uzrakstīja atmiņas par savu bērnību un jaunību, bet noteica, ka, viņai dzīvai esot, tās nedrīkst publicēt. Šī gada augustā ilgu un svētīgu mūžu nodzīvojusī Karlīne 95 gadu vecumā aizgāja mūžībā, tāpēc dēls Andris mammas atmiņas ievadīja datorā, sakārtoja un nodeva publicēšanai, jo tajās ir visai daudz interesanta par 20. gadsimta pirmās puses norisēm mūsu apkaimē.
Mana ģimene
Esmu dzimusi 1921. gada 12. februārī Cēsu apriņķa Odzienas pagasta Bērzmuižā. Mans tēvs bija Jānis Šīrons no Sausnējas pagasta “Stauģēniem”, bet mana māte Berta Lazdiņa dzimusi Vestienas “Kaļvos”. Mana tēva māte Karlīne, ļoti ticīga būdama, gribēja, lai dēls Jānis kļūtu par pareizticīgo baznīcas mācītāju. Tēvs arī 19. gadsimta beigās iestājās Rīgas pareizticīgo garīgajā seminārā un vienu gadu tajā mācījās. Tomēr priestera arods Jāni nesaistīja, tāpēc viņš izstājās no semināra un sāka mācības Rīgas būvamatniecības skolā, kuru pēc dažiem gadiem sekmīgi absolvēja.
20. gadsimta sākumā tēvs strādāja kā būvuzņēmējs ar 30 strādnieku brigādi. Viņš ir uzcēlis ļoti daudzas ēkas plašā apkaimē — Sausnējas, Vestienas, Kalsnavas, Vietalvas, Odzienas un Liepkalnes pagastā, kā arī Iršu vācu kolonijā. Tēva vadītā būvnieku brigāde cēla gan privātmājas, gan ražošanas ēkas. Dzimtajā Sausnējas pagastā viņa vadībā tika uzcelta skolas ēka un pareizticīgo mācītāja māja. Kad Jānis Šīrons būvēja māju Vestienas pagasta “Vērniekos”, manas mammas Bertas ģimene rentēja kaimiņu saimniecību, tā mani vecāki iepazinās un 1912. gadā apprecējās.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, cariskās Krievijas armija mobilizēja gandrīz visus tēva būvbrigādes strādniekus un darbaspēka trūkuma dēļ viņam būvuzņēmēja darbība bija jāizbeidz. Tā kā tobrīd ģimenē jau bija divas meitas, vajadzēja mainīt dzīves un darba apstākļus, lai varētu izaudzināt bērnus. Tāpēc vecāki nolēma sākt rentnieku gaitas. Par iekrātajiem līdzekļiem tētis iegādājās lopus un lauksaimniecības inventāru, un no Odzienas barona fon Brimmera sāka rentēt Bērzmuižu — pusmuižu pusotra kilometra attālumā no Odzienas pils blakus Odzienas—Ērgļu lielceļam. Mēs ģimenē bijām septiņi bērni — piecas meitas un divi dēli. Divas vecākās māsas — Margarita un Marija — dzimušas Vietalvas pagasta “Vecskolās”, kad tēvs vēl bija būvuzņēmējs. Odzienas Bērzmuižā pasaulē nāca māsa Berta un es.
Kad divdesmito gadu sākumā neatkarīgās Latvijas valdība, īstenojot agrāro reformu, sāka dalīt muižu zemi Brīvības cīņu dalībniekiem, bezzemniekiem un sīksaimniekiem, Bērzmuižas ēkas un zeme tika piešķirta Brīvības cīņu varonim, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim odzienietim Andrejam Iksenam. Arī viņa brālis Pēteris Iksens — Lāčplēsis — un citi Brīvības cīņu dalībnieki dabūja labākos zemesgabalus ar ēkām. Taču mūsu tēvs ģimenes apstākļu dēļ nepiedalījās karā, tāpēc viņš bija zemes saņēmēju rindas beigās un dabūja celmainu zemes gabalu Odzienā. Tā kā tolaik ģimenē jau bija trīs mazi bērni un mamma gaidīja ceturto — mani, tēvs neuzņēmās tādu zemi iekopt.
Pārdevis celmaino zemes īpašumu, tēvs sāka rentēt saimniecību Lēdmanes “Jaunsprukās”. Tur piedzima abi mani brāļi Pēteris un Jānis un jaunākā māsa Elza. “Jaunspruku” zemes platības bija mazas, bet divdesmito gadu beigās ģimenē jau bija septiņi bērni. Tāpēc vēlāk tēvs sāka rentēt lielākas saimniecības — vispirms Skrīveru “Elkšņos”, tad Odzienas “Iegrīvās” un beidzot Kokneses “Balbieros”.
Skolas gaitas un darbība mazpulkos.
1929—1940
Manas skolas gaitas sākās Rīgas apriņķa Lēdmanes pamatskolā, vēlāk es mācījos pulkveža J. Zemitāna vārdā nosauktajā Skrīveru pamatskolā, bet pēdējo — 6. — klasi pabeidzu Jaunbebru sešklasīgajā pamatskolā, dzīvojot Odzienas “Iegrīvās”. Uz Jaunbebru skolu es un abi brāļi gājām tāpēc, ka Odzienas I pakāpes pamatskolā bija tikai četras klases, bet Vietalvas un Odzienas II pakāpes pamatskola no mūsu mājām bija tālāk nekā Jaunbebri. Tolaik Jaunbebru sešklasīgajā pamatskolā bija ļoti labi skolotāji. Viņi bija tikai trīs, bet tik labi pasniedza mācību stundas, izskaidroja un iemācīja mācību vielu, kā dažviet mūsdienu skolās to paveic astoņi — desmit skolotāji. Skolas pārzinis bija Āboliņš, kurš mācīja arī vairākus priekšmetus. Matemātiku mums mācīja skolotājs Teteris, vēsturi un ģeogrāfiju — skolotāja Grīnberga. Jaunbebru pamatskolu absolvēju 1935. gadā.
(Turpmāk vēl.)
