Jaunjelgavā, mazajā pilsētiņā Daugavas krastā, pirms Otrā pasaules kara dzīvoja desmitiem ebreju ģimeņu. Katrā ieliņā bija viņu bodītes, frizētavas, zobārstniecība, pat krājaizdevu sabiedrība un dzirnavas. Tas viss reiz bija.
Jaunjelgavā, mazajā pilsētiņā Daugavas krastā, pirms Otrā pasaules kara dzīvoja desmitiem ebreju ģimeņu. Katrā ieliņā bija viņu bodītes, frizētavas, zobārstniecība, pat krājaizdevu sabiedrība un dzirnavas. Tas viss reiz bija. Nu vairs nav. Palikuši vienīgi nosūnojuši kapu pieminekļi un pirms sešdesmit gadiem augustā notikušas traģēdijas vēstnesis — piemiņas plāksne, kura trijās valodās stāsta par Jaunjelgavas ebreju likteni.
Vismaz pustūkstotis
Šodien Jaunjelgavā pirmskara laika ebreju ģimeņu nav. Pēc tautas skaitīšanas datiem, pilsētiņā ir seši cilvēki, kuriem pasē ierakstīta tautība “ebrejs”. Ir vēl arī vairāki ebreji, kuriem minēta cita tautība. Taču neviens no viņiem nav pirmskara Jaunjelgavas ebreju pēctecis, bet gan ienācēji no citām vietām.
Pirms kara Jaunjelgavā ebreju bija diezgan daudz. 1936. gadā izdotajos “Pilsētu aprakstos” minēts, ka 1935. gadā Jaunjelgavā dzīvojis 561 ebrejs, kāds cits apraksts vēsta, ka pie sešiem simtiem.
Izved par veiksmīgu darbu
Kur palikuši pirmskara Jaunjelgavas ebreji, viņu pēcteči?
Pirmās ģimenes esot cietušas 1941. gada 14. jūnija izvešanā, ko veica padomju vara. Kā sociāli bīstamus elementus padomju okupācijas vara caur Daudzevas staciju, lopu vagonā ieslēgtas, uz Sibīriju izsūtījusi vairākas Jaunjelgavas ebreju ģimenes. Par bīstamiem nodēvēja un izsūtīja, jo ebrejiem piederēja veikali, viņi bija veiksmīgi uzņēmēji. Tas, lūk, padomju varas skatījumā bija noziegums, par kuru varēja piespriest pat desmit gadu izsūtījumā.
Pat pēc desmit gadiem izsūtītie ebreji mazpilsētā neatgriezās. Ar atsevišķu rīkojumu PSRS varas iestādes noteica, ka izsūtījums ir mūžīgs.
Melnais augusts
Vēl kādas ģimenes no Jaunjelgavas aizmukušas, kad tai tuvojās hitleriskās Vācijas karaspēks. Taču visvairāk ebreji cieta kara gados, kad ne tikai Jaunjelgavā, bet visā Latvijā un arī citviet ebrejus iznīcināja kā āriešu rasei nepiederīgus.
Jaunjelgavā ebrejus iznīcināja zibenīgi, dažās dienās atbrīvojoties no pustūkstoša cilvēku. Lielākais slaktiņš noticis 1941. gada augustā, uzraksts uz piemiņas plāksnes kapos vēsta, ka 7. datumā. Taču ebreju iznīcināšana sākusies jau jūlijā, tiklīdz vērmahta karaspēks sasniedza Jaunjelgavu.
Liecības par tā laika notikumiem ir dažādas. Vienas vēsta, ka ebreji šauti pa ģimenēm, citas — ka sadzīti kopā lielā barā vietējā sinagogā un iznīcināti visi uzreiz. Tā vai citādi, bet pustūkstoša ebreju vairs nav. Viņi nenomira dabīgā nāvē, bet no slepkavu raidītām lodēm. Rīgā, muzejā “Ebreji Latvijā”, Jaunjelgavas holokaustā cietušo sarakstā minēti 543 ebreju uzvārdi.
Vēl ilgi pēc baisajiem notikumiem Jaunjelgavas apkārtnē uzgāja masu apbedījuma vietas, kurās baloja nošauto ebreju kauli…
Izglābjas retais
Staļinisko represiju un hitleriešu nežēlastību rezultātā iznīcināja gandrīz visus pirmskara Jaunjelgavā dzīvojošos ebrejus. Izglābās vienīgi daži cilvēki, kuri laikus paspēja pilsētu pamest vēl pirms vācu armijas atnākšanas.
Atsevišķas liecības vēsta, ka no Jaunjelgavas ebrejiem dzīvs palicis tikai viens — dzirnavnieka dēls Solomons jeb Haime (tā viņu saukuši ģimenē) Vestermans. Izglābies tādēļ, ka trīsdesmitajos gados dzimto Jaunjelgavu pametis. Viņš dzīvojis un strādājis Rīgā, kur, vāciešu sagūstīts, nonācis geto.
Izbēg no geto
Solomons bijis fiziski spēcīgs vīrietis, kuru vācieši atzinuši par piemērotu spaidu darbiem. Viņš bijis spiests veikt dažādus smagus darbus. Strādājis malkas noliktavās, dzelzceļa stacijā.
Solomons Vestermans geto darbojies slepenā pagrīdes organizācijā, kaļot plānus par brīvību. To uzoduši geto sargi un nolēmuši brīvību alkstošo Solomonu likvidēt.
Tikai pēdējā brīdī Solomonam izdevies ielekt garāmbraucošā preču vilcienā un aizbēgt. Preču vilcienā paslēpies, viņš 1943. gadā atlavījies uz dzimtās Jaunjelgavas apkārtni.
Slēpj latviešu ģimenes
Visa Jaunjelgavā palikusī Vestermaņu ģimene tolaik jau bija nogalināta. Nezinādams, kur īsti doties, Solomons Vestermans iemaldījies latvietes Mildas Ozoliņas sētā. Tur slēpies pāris mēnešu, tad devies pie vēl pirms kara pazīstamas saimes “Lielūdros”. Mājas tuvu Taurkalnes mežiem — droša slēptuve.
Par Solomona Vestermaņa slēpšanos “Lielūdros” varētu sarakstīt romantisku romānu. “Lielūdros” mitusi skaista meitene Marta Lielūdre. Vēl pirms kara viņa bieži redzējusies ar stalto dzirnavnieku, braucot uz Vestermaņu dzirnavām Jaunjelgavā. Bija vai nebija mīlestība, kas to lai zina! Tomēr slēpa daiļā Marta stalto ebreju, cik vien ilgi varēja, nedomādama, ka pati var krist par upuri vāciešu nežēlastībai.
Kara beigas sagaida bunkurā
Vācieši gan atklājuši, ka “Lieldūjās” apmeties ebrejs, tādēļ Solomons atkal bija spiests bēgt. Iemucis Taurkalnes biezajā mežā, ierīkojis bunkuru un tur sagaidījis kara beigas. Marta rūpes par bēgli nav pārtraukusi ne mirkli. Nesusi viņam ēst, piegādājusi instrumentus bunkura būvei. Palīdzējuši arī citi ļaudis.
Pēc kara Solomona un Martas ceļi šķīrās. Marta Lieldūja apprecējās ar Valles kolhoza darbinieku, Solomons apmeties uz dzīvi Bauskas pusē, vēlāk Cēsīs bijis alusdarītavas direktors. Izaudzinājis meitu Annu (šobrīd dzīvo Izraēlā) un dēlu Solomonu (dzīvo Kanādā).
Pateicībā par glābšanu Solomons Vestermans palīdzējis saimnieka meitai Martai Lieldūjai izbēgt no staļiniskajām represijām, čekā aizliekot par viņu labu vārdu.
Paliek vien četri
Pirms kara Vestermaņu dzimta bijusi diezgan liela, bet pēc kara Latvijā palikuši tikai četri. Jau minētais Jaunjelgavas Solomons, viņa attāls radinieks Marģers Vestermans (strādā muzejā “Ebreji Latvijā”), kurš izglābies no Rīgas geto līdzīgi kā Solomons, kā arī kāds Vestermans Liepājas pusē, vēl viens, par kuru “Staburagam” ziņu nav.
— Ir jau vēl Latvijā Vestermaņu dzimtas radinieki, tikai izkaisīti, kur nu kurais. Ir arī Latviju pametuši un uz ārzemēm aizbraukuši, kā Solomona meita Anna, — telefonsarunā “Staburagam” stāsta Marģers Vestermans, kurš daudz zina par Solomona likteni. — Pēc kara Solomons man izstāstīja, kā no geto izbēdzis, kā slēpies mežā un latviešu ģimenēs. Šo to gan esmu piemirsis.
Meklē dzimtas saknes
Pētot šīs pagātnes liecības un meklējot jaunus faktus, Jaunjelgavā nesen viesojās Solomona Vestermana meita Anna Landsmane un mazmeita Neta. Bijušā kaimiņa, rīdzinieka Viktora Kiseļeva, pavadībā viņas apmeklēja Jaunjelgavas kapsētu, kur atdusas Vestermaņu dzimtas senči (Solomons Vestermans, miris 1966. gadā, apglabāts Šmerļa kapsētā Rīgā). Annas kundzei vēl atmiņā latviešu valoda. Viņa gan runā krieviski, tomēr laiku pa laikam sarunā iespraucas kāds vārds latviski, jo dzimtā zeme uzjundī arvien jaunas atmiņas un liek asarām iemirdzēties.
— Katram cilvēkam agri vai vēlu rodas vajadzība atgriezties pie dzimtas saknēm, uzzināt savu izcelšanos, — stāsta Anna Landsmane. — Meita jūt šo vajadzību. Tādēļ mēs saņēmāmies, sakopojām visus fiziskos, garīgos spēkus un ieradāmies Latvijā, kur neesmu bijusi divdesmit piecus gadus. Jau pirms pāris gadiem plānojām atbraukt uz Latviju, Jaunjelgavu, bet nesanāca. Pagājušajā gadā te atbrauca brālis, šogad es ar meitu.
Radus atrod Āfrikā
Visu braucienu Neta filmē, lai vēlāk taptu filma par dzimtu.
— Es nedrīkstu stāstīt, bet meita jau raksta scenāriju. Viņa šai lietai pievērsusies ļoti nopietni. Internetā atradusi mūsu radus visā pasaulē, pat Āfrikā, — stāsta Anna Landsmane. — Mēs Latvijā bijām palikuši vieni. Tēva piederīgie guļ Jaunjelgavas kapsētā, arī mātes radu Latvijā nav. Meita internetā atrada, ka mums ir radinieki Āfrikā.
Pētot dzimtas ciltskoku, Neta plāno izzināt arī Latvijā palikušo tuvāko radinieku likteni. Tas vienmēr interesējis Annu Landsmani, taču pašai likteņus izzināt nav bijusi iespēja, jo kopš 1978. gada viņa dzīvo Izraēlā. Padomju varas gados ceļot no kapitālistiskās Izraēlas uz sociālistisko Padomju Savienību bija apgrūtināti, kur nu vēl meklēt radiniekus un dibināt sakarus.
— Es visu laiku gribēju atbraukt uz Latviju, bet neizdevās. Nu beidzot esmu savu senču dzimtajā vietā, — stāsta Anna Landsmane.
Pirmais gājiens — kapu kalniņš
Ierodoties Latvijā, viņas pirmais gājiens bija uz Šmerļa kapiem — tur apglabāts tēvs. Pēc tam ceļš vedis uz mazpilsētu Jaunjelgavu, kur senajos ebreju kapos dus vecvecāki.
— Te Rummeļu un Vestermaņu ģimenes kapi, apglabāti mani vecvecāki, — stāsta Anna Landsmane. — Bet jau pagājis tik daudz gadu, viss zālē ieaudzis. Nevaram pat atrast savas dzimtas kapvietu. Līdz 1974. gadam mēs uz Jaunjelgavas kapiem braucām katru gadu augustā, kad notika piemiņas pasākums, bet nu pēc daudziem gadiem esam te pirmo reizi. Atceros tikai, ka toreiz te bija daudz kapu plākšņu, nu daļa saplīsusi, zālē ieaugusi.
Sarunā iesaistās Viktors Kiseļevs, kurš steidz vēstīt, ka, apskatot kapus, konstatējis: kopš septiņdesmitajiem gadiem tajos nav apglabāts neviens ebrejs.
— Acīmredzot jau gadus trīsdesmit te nevienu neapbedī. Līdzās ir Jaunjelgavas pilsētas kapi, noteikti visas apbērēšanas notiek tajos, bet ebreju kapus neizmanto, — spriež Viktors Kiseļevs.
Varētu sarakstīt grāmatu
Stāvot Jaunjelgavas ebreju kapos, Anna Landsmane kavējas atmiņās par aizgājušajiem gadiem. Par savu jaunību un piedzīvojumiem kara gados viņai stāstījuši vecāki, par to varētu sarakstīt grāmatu.
— Mans tēvs te dzimis 1900. gadā. Viņš ir vienīgais, kurš palicis dzīvs no ģimenes, kad visus apšāva vācieši, — stāsta Annas kundze. — Mana māte 1941. gadā bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriezās pēc kara, satika tēvu un nodibināja ģimeni. Viņi jau pirms kara bija pazīstami, mīlēja viens otru, bet liktenis viņus izšķīra.
Par Vestermanu likteni zina stāstīt arī rīdzinieks Viktors Kiseļevs, kurš agrāk dzīvojis kaimiņos Annai un Solomonam. Viņš joprojām uztur sakarus ar jaunības kaimiņiem svešumā.
— Anna un Solomons nav īstie māsa un brālis, jo tēvs Solomonam bija cits, — stāsta Viktors Kiseļevs. — Kad viņu māte devās bēgļu gaitās uz Krieviju, Solomons jau bija piedzimis. Arī viņa īstais tēvs gribēja aizbraukt, bet nepaspēja iekāpt vilcienā. Vēlāk viņš esot gājis bojā, bet mazo Solomonu adoptējis Solomons Vestermans, kad apprecējās ar viņa māti.
Atjauno senču piemiņai
Tas ir tikai īss ieskats traģēdijā, kura risinājās Jaunjelgavā 1941. gada vasarā. Šis ir tikai viens uzvārds — Vestermans. Uzvārds cilvēkam, kurš cieta no tā laika represijām. Cieta, bet izdzīvoja. Par daudziem citiem simtiem pirmskara Jaunjelgavas ebreju liecina vienīgi piemiņas plāksne kapos.
Piemiņas plāksne šogad ar ebreju Šacu ģimenes atbalstu atjaunota, tāpat kā mūris ap piemiņas vietu. Šacu ģimene Jaunjelgavas holokaustā gan necieta, jo tobrīd pilsētiņā vairs nedzīvoja.
— Tas nav svarīgi, cieta mūsu ģimene Jaunjelgavā vai citur (Šaci holokaustā cietuši Rīgā un Polijā). Svarīgi, ka mēs esam dzīvojuši Jaunjelgavā, — saka ķīmijas habilitētais doktors Viktors Šacs. — No 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem Šaci dzīvoja Jaunjelgavā, bet vēl pēc tam līdz pat Otrajam pasaules karam tur sabija mūsu dzimtas īpašumi.
Jāpievērš starptautiska uzmanība
Šacu Jaunjelgavā (toreiz vēl Fridrihštatē) bijis visai daudz. Viens no Šaciem — Uriass — pat pasludināts par pilsētas goda pilsoni, un Fridrihštates valdība viņam uzcēlusi pieminekli. Šaci bijuši gudri, izglītoti ļaudis. Strādājuši par skolotājiem, ārstiem, bijuši veiksmīgi veikalnieki. Slavenākais Šacu dzimtas pārstāvis — 1885. gadā Jaunjelgavā dzimušais Maksis Šacs—Aņins — profesors un pazīstams literatūras kritiķis.
Viņa un pārējo Šaca dzimtas senču un pēcteču piemiņu cenšas saglabāt šodien dzīvojošie Šaci. Jo tas viņiem ir vajadzīgs!
— Mēs jūtam, ka tas mums ir vajadzīgs — atjaunot, sakopt pieminekļus, — saka Viktors Šacs. — Jaunjelgava ir unikāla pilsēta, tajā 19. gadsimta astoņdesmitajos gados dzīvoja tikai ebreji, arī vēlāk ebreju bija ļoti daudz. Mēs gribam, lai tam pievērstu starptautisku uzmanību, lai par ebrejiem un holokaustu zinātu, lai par to runātu. Tajā pašā laikā norobežojoties no politikas, kā to izdarījām mēs. Šaci vienkārši ieradās Jaunjelgavā un atjaunoja piemiņas vietu. Ne politisku, bet ģimenisku motīvu vadīti, jo tas ir svarīgi man un būs nozīmīgi maniem mazbērniem. Latvijā ir 120 šādu vietu, un tās visas vajadzētu sakārtot.
Atmiņas jāsaglabā
Par to, ka jāsakārto ebreju piemiņas vietas, nešaubās neviens. Tāpat kā jāsakārto piemiņas vietas latviešiem, poļiem, krieviem un visiem citiem, kuri cietuši ne tikai bargajos kara gados, bet arī represijās pirms un pēc tā. Jāsakārto, lai bērnu un mazbērni reiz nebrīnītos, kas par izdrupušu, zālēs ieaugušu pieminekli vīd alksnājā. Jāsakārto, jo tā ir mūsu vēsture. Gribēta vai negribēta, bet tā ir neatgriežama.
Manuprāt, vistrāpīgākos vārdos šajā sakarā teic Viktors Šacs: “Kamēr mēs esam, mūsu pienākums ir saglabāt atmiņas par to kultūru, par to civilizāciju, kura zudusi! Saglabāt to piemiņai!”.
