Pirms divdesmit gadiem šajā dienā biju Mežaparka Lielajā estrādē, kur notika grandioza Latvijas Tautas frontes entuziastu rīkota manifestācija. Tur bija ikviens, kurš ilgojās pēc brīvas Latvijas un bija spējīgs aizbraukt uz galvaspilsētu. Īpaši bija aicināti koru dziedātāji, lai nevardarbīgi, ar dziesmas spēku paustu savu vēlmi dzīvot neatkarīgā valstī. Tieši tāpēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas procesu vēlāk sāka saukt par dziesmoto revolūciju.
Estrādē plecu pie pleca stāvēja un dziedāja veci un jauni, vīri un sievas, cilvēki no visiem Latvijas novadiem. Nekad mūžā vairs neesmu izjutusi tādu saviļņojumu kā tajā rudenīgi vēsajā 7. oktobra vakarā. Mēs dziedājām latviešu tautai svētas dziesmas, un asaras ritēja pār vaigiem neapturami, bet par to neviens nekautrējās, jo mūs vienoja kaut kas tāds, ko nevar nomākt. Diemžēl toreiz nebija digitālo kameru, kādas tagad ir katram. Tāpēc atmiņas vairāk palikušas sirdī, ne attēlos. Taču tieši tās nekad neizbālēs.
Pēc tautfrontiešu dziesmu svētkiem Mežaparkā daudzi mājās nebrauca, palika Rīgā, jo 8. un 9. oktobrī tagadējā Kongresu namā notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Atceros, kad Aizkrauklē par delegātiem izvirzījām aktīvākos cilvēkus, no sava iespējamā mandāta atteicos, jo varēju kongresā iekļūt kā preses pārstāve. Gribējām, lai šajā vēsturiskajā notikumā piedalās pēc iespējas vairāk mūsējo.
Tagad, kad dažādās publikācijās lasu par Tautas frontes laiku, reizēm gribas rūgti pasmīnēt — daudzi “pārmetuši kažoku” un piedēvē sev nopelnus, no kuriem patiesībā nav ne vēsts.
No Tautas frontes laika vienmēr paliks emocijas, atmiņas par notikumiem un cilvēkiem, bloknoti ar pierakstiem tautfrontiešu sapulcēs. Lasīju, ka Tautas frontes arhīvs esot atvērts tikai vēsturniekiem un pētniekiem. Tā nosakot Personas datu aizsardzības likums. Kad Tautas fronte tapa, tad gan neviens neko neaizsargāja, par to pat nedomāja un arī nebaidījās. Tagad, pēc 20 gadiem, tad nu aizsargāsim. No kā? Vai tagad ir no kā baidīties? Toreiz gan neviens nezināja, ka tik ātri tiksim pie neatkarības. Bijām gatavi uz visu. Žēl, ka daudzi, kas atgūtās neatkarības rezultātā tikuši pie turības un augstos amatos, aizmirsuši gan ideālus, gan savu toreizējo pārliecību un patriotismu. Kaut viss nav tā, kā pirms divdesmit gadiem cerēts, izdarīto ne mirkli nenožēloju.
