Kopš 2010. gada jūnija Latvijā aizliegts pārdot veļas mazgāšanas līdzekļus, kuros fosfātu saturs pārsniedz 0,5%. Izplatītāji tika brīdināti par valdības pieņemtajiem noteikumiem, un kļuva skaidrs, ka gandrīz visiem zināmajiem veļas pulveru zīmoliem no Latvijas tirgus vai nu jāaiziet, vai arī jāpiedāvā līdzekļi, kuros fosfātu saturs ir atbilstošs standartam.
Izplatītājiem bija pietiekami daudz laika, lai pārdotu vecos krājumus un savlaikus iegādātos citus, ekoloģiski tīrākus un jaunajām prasībām atbilstošus. Vai pašlaik mūsu veikalos nopērkamie veļas mazgāšanas līdzekļi ir veselībai un videi draudzīgi?
Bez lupas nesaskatīt
Uz sadzīves ķīmijas iesaiņojuma jābūt informācijai latviešu valodā. Formāli patērētāju tiesības netiek pārkāptas — informācija par produktu uz iesaiņojuma ir atrodama, taču vairumā gadījumu — mikroskopiskiem burtiņiem. Cilvēks ar lielisku redzi, mazliet piepūloties, etiķetes saturu var izpētīt, taču pārējiem jāņem talkā ne tikai brilles, bet arī palielināmais stikls. Grūti salasāmais teksts raisa bažas: vai mazgāšanas līdzeklī nav paslēptas “sliktās” ķimikālijas? Ārsti taču joprojām nespēj pilnībā izskaidrot, kas rada hormonālās darbības traucējumus, ietekmē imūno un nervu sistēmu, izraisa vēzi, alerģijas un citas veselības problēmas.
Ķīmisko elementu klāstā brīvi orientējas tikai speciālisti, pārējiem der zināt vismaz galvenos kritērijus, lai vannasistabā neiemitinātu kaitnieku. Jāņem vērā, ka viens un tas pats mazgājamais līdzeklis, kas ražots dažādās rūpnīcās, var atšķirties pēc sava kaitīguma un efektivitātes, tāpēc svarīga ir ne tikai marka, bet arī izcelsmes valsts. Citur veikti pētījumi par mazgājamo līdzekļu īpašībām Latvijas patērētāju var maldināt. Līdzeklis, kas nopērkams pie mums, var atšķirties no tā, kas augstu novērtēts citā valstī.
Triju bērnu māmiņa Rita stāsta: “Veļas pulveri pērku vislētāko, par akcijas cenām. Uzskatu, ka lielveikalu piedāvājuma kvalitāte gan lētajiem, gan dārgākajiem ir līdzīga.” Citās domās ir 36 gadus vecā Eva Gruntamane: “Pērkot veļas mazgāšanas līdzekli, man ir svarīgi, lai tas ir ekonomisks, lai izmazgā traipus, lai ir bez smaržas un ekoloģisks produkts. Tieši tādu iegādājos internetveikalā.”
Kuru izvēlēties? Vai lēto, ko var nopirkt jebkurā veikalā, turklāt jauki puto, smaržu drēbēs saglabā vēl nedēļu un sola veļu padarīt sniegbaltu? Varbūt samaksāt nedaudz vairāk, bet paļauties uz ekoveikalu piedāvājumu, lai vēlāk nebūtu jātērē nauda medikamentiem? Gudrāk rīkosies saimniece, kura izvērtēs ne tikai materiālās iespējas, bet arī rūpīgi izpētīs etiķeti. Tieši tas ir svarīgi, jo daudzu ķīmisko vielu postošā ietekme var izpausties gan tūlīt, gan pēc ilgāka laika.
Vienas no galvenajām sastāvdaļām jebkurā mazgāšanas līdzeklī ir virsmaktīvās vielas, kas attauko audumu, atdala netīrumus. Daudzi lielie zīmoli šim nolūkam izmanto naftas produktu atvasinājumus, piemēram, bieži kritizēto nātrija laurilsulfātu (Sodium Lauryl Sulphate, SLS), kas negatīvi ietekmē kuņģa un zarnu trakta, aknu un žultspūšļa struktūru un funkcionēšanu.
Gan šķidrajos, gan beramajos veļas mazgāšanas līdzekļos lieto arī anjonu un nejonu virsmaktīvo vielu maisījumu, kā arī lineāros alkilbenzola sulfonātus (LAS). Tie notekūdeņu attīrīšanas procesā noārdās tikai daļēji, pārējais izkļūst pa attīrīšanas sistēmu. Apmēram 20 procentu nonāk dūņās, kaitē ūdens organismiem. Ja šīs dūņas tiek izmantotas lauksaimniecībā, LAS var izraisīt problēmas. Pētījums rāda, ka 98—99 procenti no LAS augšējā augsnes kārtā noārdās aptuveni gada laikā. Sulfāti ir anaerobi noārdāmāki nekā sulfonāti.
Gluži bez fosfātiem veļas mazgājamo līdzekli visticamāk grūti radīt, tie sekmē veļas pulvera pieķeršanos auduma šķiedrām, taču līdz galam no drēbēm neizskalojas un var kairināt ādu. Nevēlamo elementu vidū nosaucams EDTA (etilēndiamīna tetraacetāts), kas veicina tīrīšanu, piesaistot netīrumus un smago metālu mikrodaļiņas. Attīrīšanas iekārtās vai ūdenī to nav viegli degradēt, tāpēc, reiz nokļuvis vidē, tas šķīdina toksiskos smagos metālus, tā ļaujot tiem nonākt barošanās ķēdē. Smagie metāli (to ir apmēram 20) ir toksiski cilvēkiem un negatīvi ietekmē uzvedību, fizioloģiskās un apziņas sistēmas. Atklājies, ka EDTA teratogēni iedarbojas uz dzīvniekiem, un tiek uzskatīts, ka arī uz cilvēkiem. Tas kairina acis un ādu.
NTA (nitrilotriacetāts) rada tādus pašus draudus kā EDTA, turklāt tiek uzskatīts par kancerogēnu jeb vēzi izraisošu. Labā ziņa — daudzas mazgāšanas procesam vajadzīgas vielas iespējams aizstāt ar augu izcelsmes radiniecēm, kas vieglāk bioloģiski degradējas aerobos apstākļos — skābekļa klātbūtnē. “Gulbja” un “ekopuķītes” sertifikāts arī ierobežo sastāvdaļu akūto toksiskumu ūdens organismiem. Lai produkti iegūtu šo ekomarķējumu, piemēram, ziemeļu “gulbi” vai ES “ekopuķīti”, tiem jābūt 60 procentu anaerobi bioloģiski noārdāmiem.
Daudz un labi par mazu naudu?
Ekonomiskā veļas pulvera masas palielināšanai ražotāji izmanto balastvielas, radot iespaidu, ka iegādāts vairāk preces. Pildvielas tieši nepiedalās mazgāšanas procesā, tās neatrod aizliegto vielu sarakstā, taču, nepilnīgi izskalotas no auduma, nogulsnējas uz ādas. Labāk izvēlēties pulveri, kuru vajag salīdzinoši maz. Piemēram, ar divu kilogramu kompaktā pulvera var izmazgāt tikpat daudz veļas, cik ar trīs kilogramiem parastā pulvera. Par to, ka pakā ir kompaktais pulveris, liecina tādi uzraksti kā “compact”, “micro”, “ultra” vai “supra”.
Devai ir nozīme, tāpēc ļoti ērti ir lietot īpašu mērtrauciņu. Daži ražotāji piedāvā arī plastmasas muciņas, kurās iepilda instrukcijā paredzēto pulvera daudzumu un ievieto tieši veļas mašīnā. Muciņa noder, ja veļas automāts vairs nav jauns vai ir nepietiekams ūdens spiediens.
Mēģinot iekārdināt ar kārtējo brīnumlīdzekli, reklāma skandina, cik perfekti balts pēc izmazgāšanas ar populāro veļas pulveri kļūs ļoti netīrs apģērbs. Ja izmantots optiskais balinātājs, traipi tiek nevis izmazgāti, bet aizkrāsoti. Mazie baltie kristāliņi pielīp pie veļas, un tā tikai izskatās tīra. Optiskie balinātāji, tāpat kā virsmaktīvās vielas, parasti tiek ražoti no neatjaunojamā resursa — naftas un vidē sadalās nepilnīgi. Progresīvākie ražotāji jau pirms pārdesmit gadiem tirgū laiduši balinātājus — veļas pulveru palīgus — uz aktīvā skābekļa bāzes.
Pie izplatītākajiem kaitniekiem pieskaitāmas ķīmiskās smaržvielas, antibakteriālās un putojošās vielas. Zemās cenas produkta bonusā norādītais pavasara, svaigais vai ziedu aromāts visdrīzāk liecina par sintētiku, kas ir bīstama ūdens organismiem, nonāk zivīs, ko cilvēki paši pēc tam apēd. Tirgū ir ap 5000 smaržvielu sastāvdaļu, 95 procenti no tām radītas laboratorijā — daudzas arī no naftas produktiem. Faktiskās sastāvdaļas parasti uz iesaiņojuma nenorāda, lai aizsargātu noslēpumu, jo smaržvielas nevar patentēt.
Daudzi aromatizētāji var izraisīt vēzi, dzemdību defektus, centrālās nervu sistēmas traucējumus un paaugstinātu jutību — kontaktalerģiju vai nepanesību, pat ja tās nav klasificētas kā alerģiskas. Dāņu pētījums parādīja, ka 1,1 procentam cilvēku ir alerģiska reakcija pret noteiktiem aromātiem. Šī reakcija ir hroniska, un pretlīdzeklis nav zināms. Smaržvielas var aizstāt ar dabiskām ēteriskajām eļļām, kuras gan nav tik spēcīgas un ir dārgas, taču vidē noārdās. Arī alerģiju risks dabiskajām ir krietni zemāks, lai gan pavisam to izslēgt nevar.
Savukārt DEA (dietanolamīns) un TEA (trietanolamīns) mazgāšanas līdzekļos izmanto kā emulgatorus vai putojošus līdzekļus. Tie ir amonjaka savienojumi un var izraisīt alerģiskas reakcijas, ekzēmu, dermatītu un ādas kairinājumu. Nonākot kontaktā ar nitrātiem, ko satur arī pārtika, tie veido vēzi izraisošus nitrozamīnus.
Izvēle ir patērētāja ziņā
Antibakteriālo elementu klātbūtne sadzīves ķīmijā bīstama ar to, ka šo vielu iedarbības rezultātā labās baktērijas iet bojā, turpretī sliktās baktērijas, mikrobi un vīrusi izstrādā rezistenci un pret tām ar laiku var būt jāmeklē citi ieroči. Sintezētās antibakteriālās vielas var aizstāt ar ēteriskajām eļļām, piemēram, tējaskoka eļļu, kam līdzīgs efekts. Bet, ja mazgāšanas līdzeklī būs izmantotas dabiskās eļļas, tās ražotājam būs izmaksājušas pietiekami dārgi, un arī mums par produktu būs jāmaksā vairāk.
Ar auduma mīkstinātājiem apstrādā veļu pēc mazgāšanas. Tie vienmēr ir ar aromātu un ir vieni no visindīgākajiem produktiem, kas paredzēti ikdienas lietošanai mājsaimniecībā. Tie satur ķīmiskas vielas (kā hloroformu, benzilacetātu un pentānu), kas ir zināmas kā vēža izraisītājas un plaušu, smadzeņu un nervu bojātājas. Šīs vielas kļūst vēl bīstamākas, kad tiek karsētas žāvētājos. Toksiskie tvaiki izplatās gaisā tuvākajā apkārtnē, un cilvēki spiesti tos ieelpot.
Mīkstinātāju ķimikālijas ir gatavotas tā, lai paliktu auduma šķiedrās un lēnām izdalītos ļoti ilgā laikā.
Daži no simptomiem, ko rada auduma mīkstinātāju izgarojumi, ir: nogurums, no kura neatbrīvo atpūta, apgrūtināta elpošana, nervozitāte bez iemesla, apgrūtināta koncentrēšanās un atmiņas spēja, reibonis, galvassāpes, vēdersāpes, nespēks, izsitumi un apgrūtināta kustību kontrole.
Notekūdeņos regulāri ieplūst civilizācijas labumu pārpalikumi, arī ķimikālijas no mazgāšanas līdzekļiem. Precīzu ilgtermiņa prognožu, kādas var būt sekas, nav. Par fosfātiem gan viss skaidrs — lielākā koncentrācijā, nonākot dabā kopā ar nitrātiem, tie veicina eitrofikāciju — pastiprinātu aļģu augšanu kā saldūdens tilpēs, tā okeānos un jūrās. Tā ir galvenā ūdens kvalitātes problēma, īpaši Baltijas jūrā. Ar likumu ierobežotais fosfora savienojumu procents mazgāšanas līdzekļos ļauj ievērojami samazināt šo fosfora slodzi ūdens objektos, kā arī samazina fosfora savienojumu atdalīšanas pasākumu izmaksas notekūdeņu attīrīšanas iekārtās.
Diez vai kāds būtu ar mieru atgriezties pie veļas mazgāšanas sentēvu stilā — ar sārmu vai mājās gatavotām kaulu ziepēm. Zinātnes progress un pieradums pie ērtībām iet roku rokā, tomēr ir izvēle, kuru produktu iegādāties.
