Vienmēr esmu domājusi, ka vajadzīga drosme apstāties iemīta ceļa vidū, izvērtēt un varbūt saprast, ka jāsāk kaut kas cits. Ierasto taciņu atstāt nav vienkārši. Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu darba Mudīte jutās sevi izsmēlusi un nolēma —
kaut kas jāmaina. “Šobrīd esmu izlēkusi no sava vecā vilciena, bet jaunajā īsti neesmu iekāpusi,” atzīst skrīveriete Mudīte Kaličus. “Vairāk nekā 30 gadu nostrādāju par frizieri, trīs gadus esmu mazliet piebremzējusi, izbaudu dzīvi, darot lietas, kas patīk, un domāju, ko iesākt tālāk.”
Melnā māla krūzē Mudīte aplej saulgriežos ievākto jasmīnu ziedlapiņu un meža zemeņu tēju. Piedāvā nogaršot medu ar dzintara putekļiem, ceriņu ziedlapiņu sīrupu. No lodžijas, kurā vēja rotaļām iekārti pašgatavoti vēja zvani, paveras skats uz plašu, zaļu, biezi apdzīvotu pagalmu. Ik pavasari ap trīsdesmit būru no siltajām zemēm sagaida atgriežamies strazdus.
Visu laiku matos
— Te ir dabas teātra skatuve. Vālodze katru gadu bērnus izved. Vairākus gadus vecajā kļavā apmetusies vārnas kundze, šogad uzradās otra. Pagājušogad mums bija stirna ar diviem mazuļiem. Man ļoti patīk vieta, kurā dzīvoju, te ir mana paradīze. Bērnībā, kad vēl skolā nemācījos, dzīvojām saimnieka mājā. Mums bija savs mazdārziņš, un mamma ravējot vienmēr izplēsa iesējušos sīkos kociņus — bērziņus, kļavas. Prasīju, kāpēc viņa tā dara, un teicu: kad izaugšu liela, gribētu dzīvot mājā ar veciem kokiem. Sapnis ir piepildījies.
— Kurš no dzīves posmiem jums šķiet visinteresantākais?
— Noteikti šis. Gadus trīs esmu piebremzējusi ar darbiem, pirms tam strādāju par frizieri. Pati īsti nezinu, kāpēc izvēlējos šo profesiju. Pabeidzu Skrīveru vidusskolu un devos uz frizieru skolu Rīgā. Šo darbu daru kopš 1980. gada, un vairāk nekā 26 gadus īsti pat nebija atvaļinājuma. Visu laiku esi matos, saullēktus neredzi! Pēkšņi sapratu — esmu sevi izsmēlusi, kaut kas dzīvē jāmaina. Šajos trijos gados esmu tik daudz ko piedzīvojusi, redzējusi, gan apmeklējot dažādus kultūras pasākumus, gan teātra izrādes, izstādes. Bet nevar aizsēdēties, būšu atpūtusies, jādomā, ko darīt. Tagad jūtos mazliet apmulsusi, vajadzētu kaut ko sākt strādāt, taču gribas, lai nodarbošanās aizrauj. Zinu, ka vairs nevēlos strādāt darbu, kas liedz pavadīt laiku ar ģimeni. Pienāk sestdiena — esi darbā, nāk svētku dienas, jācep pīrāgi, jāgatavojas svētkiem, bet jāstrādā. Mazliet vēl griežu matus, ja kāds pats nevar aiziet uz frizētavu, dodos uz mājām. Ir sadarbība ar Skrīveru sociālās aprūpes centru. Tur frizēšana notiek aptuveni trīs dienas, mati jāapgriež vairāk nekā 100 cilvēkiem. Večuki mani gaida, tad mēs izrunājamies, izsmejamies. Bet šim darbam iekšēji jānoskaņojas, jo tas ir smagi.
Kaut kas ir nomazgājies nost
— Jums ir daudz dažādu interesešu un vaļasprieku, viens no tiem ir gleznošana. Kā ar to aizrāvāties?
— Aizgāju uz Baibas Vaivares tekstilstudiju, sākām apgleznot zīda lakatus, un pēkšņi sapratu, ka man ļoti patīk! Baiba atklāja krāsu burvību, bet mākslinieks Ludvigs Bērziņš iedrošināja. Īstenībā neesmu talantīga, viss nāk ar lielu piepūli. Esmu paškritiska un darbus, kas nepatīk, pārgleznoju. Man šķiet, ka gleznošanā man pietrūkst “čuja, ņuha un poņas”. Lietas mājā rada noskaņu, un man šobrīd pie sienām izvietoti Aijas Ozoliņas darbi, pirms tam bija klasika — Purvīša audzēkņa Kārļa Melbārzda gleznas. Ņemot nost Melbārzda gleznas, teicu: piedod, Kārli, bet pašreiz tu man esi pārāk pareizs un garlaicīgs.
— Zinu, ka pirts ir svarīga jūsu dzīves sastāvdaļa.
— Pirms gadiem divdesmit pirtslietas sāka popularizēt Alvis Stankevičs, rīkoja kursus. Iesāku un nu bez pirts nevaru. Pamazām izveidojās domubiedru grupa un vairāk nekā 20 gadu katru piektdienu braucam uz pirti. Visi kopā esam 13 — 14 cilvēki. Mums ir fantastiska pirts kompānija! Kad sākumā sanācām, bijām ļoti dažādi, bet kopā pavadītajos gados izveidojies noslēgts loks, kurā svešs vairs nevar ienākt. Retais var izlauzties cauri un dabiski iekļauties mūsu vidū. Mēs visi kopā esam mainījušies, ir kaut kas nomazgājies šajos gados nost ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Nesen klāt nākusi jauna tradīcija — jau trešo gadu kopā svinam saulgriežus. Tie patiešām ir brīnumaini un maģiski svētki. Safotografētos saulgriežu saulrietus bildēs pētot, var saskatīt, ko vien vēlies — dažādus tēlus un brīnumus. Vīrs smejas un skaidro visu no fizikas viedokļa, bet es saku: nu atļaujiet noticēt brīnumiem! (Smejas.)
— Vai svinat arī tradicionālos Jāņus?
— Jā, šogad dēla draugi mūs uzaicināja svinēt Kurzemē. Ko tikai jaunieši izdomā! Ar drona palīdzību aizdedzināja jāņuguns izpušķoto mucu stabā, meitenes bija uzklājušas un izdekorējušas brīnišķīgu galdu. Viņiem ir tradicionāls Jāņu golfa turnīrs, nu fantastiski jaunieši ir mūsdienās! No rīta izpeldējos Engures upē starp ūdensrozēm, vai tā nav romantika? Atceļā no Ugāles iegriezāmies Pedvālē Ojāra Feldberga veidotajā Brīvdabas mākslas muzejā. Apbrīnojama izdoma, fantāzija! Tas bija skaists piedzīvojums.
Rīta peldes
— Vienmēr esat bijusi tik aizrautīga?
— Ir, protams, melanholijas mirkļi, kad izvērtē lietas, pašausti sevi, bet man nekad nav bijusi tāda depresija, par ko mūsdienās daudz runā. Esmu likteņa lutināta — man ir laba ģimene, bijis labs darbs, labi kolēģi, labi draugi, daudz paziņu. Negribu izaicināt likteni un salielīties, taču dzīves pārbaudījumi bijuši tādi, ko cilvēks var izturēt. Laiku pa laikam gribas mēģināt kaut ko jaunu, izdarīt, izzināt. Vēl strādājot, izdomāju, ka man vajag peldēt. Divas vasaras cēlos piecos rītā, aizbraucu, nopeldējos, septiņos atgriezos mājās, gatavoju brokastis un tad trīs kilometrus kājām uz darbu. Sevi nespīdzinu, tā ir iekšējā vajadzība, ko vienkārši piepildīju. Tagad esmu slinka, toties ik rītu mazgājos ledusaukstā dušā. Ik pa brīdim ieinteresē dažādas lietas, mazliet padarbojos ar Baha ziediem, gatavoju ķermeņa krēmus. Tagad esmu aizrāvusies ar ēteriskajām eļļām. Smaržas ietekmē mūs zemapziņā, un, intuitīvi izvēloties kādu smaržu, cilvēks var par sevi daudz ko uzzināt. Manas mīļākās smaržas aromātu viena draudzene raksturoja kā izdegušu ligzdu. (Smejas.) Tā ir ellīga! Adu. Dēlam top džemperis, dēla draugiem uzadu, ja palūdz. Vēl gribu iemācīties tamborēt un šūt. Gribu uzšūt linu kleitu. Bet tas viss tāda niekošanās.
Tā jau ir tā dzīve!
— Un kas ir nopietni?
— Iemācīties sevi saprast. Ar savu “es” vēl neesmu uz viena viļņa, vēl esmu meklējumos. Atceros, jaunībā biju tādā kā starta pozīcijā, kā sprinteris — es tūliņ sākšu dzīvot, tūliņ! Un tad pēkšņi apjaut, ka tā jau ir tā dzīve! Mūsu paaudzes cilvēkiem ielikts apzinīgums un liela atbildības izjūta. Un tas viss pārākajā pakāpē, neļaujot izjust brīvību. Manas paaudzes bērniem nebija tik daudz iespēju interešu piepildījumam. Vecāki daudz strādāja, viņiem nebija laika, ko veltīt bērniem, tas nebija arī tā pieņemts. Man ir pusotru gadu jaunāka māsa, un jau kopš mazotnes jutos par viņu ļoti atbildīga. Māte ar tēvu strādāja meliorācijā, kad viņi atgriezās no darba, mēs ar māsu jau gulējām, kad devās uz darbu, mēs vēl gulējām. Izaugām ar baltmaizi, pienu un zapti. Un nekas nav noticis! Tolaik tā bija ikdiena daudzās ģimenēs. Bērnībā mamma mācīja: dari pareizi! Biju vēl sīks skuķis, kad teicu: kā tu zini, ka tu dari pareizi? Varbūt pareizi ir tā, kā daru es? Biju sīks skuķis, bet turējos pretim!
— Labprāt ceļojat?
— Ja vien varētu, to darītu daudz vairāk. Atsoņdesmitajos bija tā, ka dzīvošanai pietika no dzeramnau-
das, bet algu sakrāju — tolaik nodzīt matus ‘‘uz nullīti’’ maksāja 7 kapeikas, nogriezt frizūrā — 30 kapeikas! Parēķiniet, cik daudz jāstrādā, lai nopelnītu 100 rubļu! Cilvēki nereti deva tējasnaudu. Iekrāto algu tērējām ceļojumiem. Uz Rietumiem ceļš bija slēgts, toties uz Austrumiem atvērts. Jaunībā kāpu kalnos, pabiju Sibīrijā, redzēju lielo Bratskas HES, guļošos Sajānus. Gājām turiādes, ir pabūts Karakuma tuksnesī un dubļu vulkānā. Kad pirms astoņiem gadiem nomira mana draudzene, ar kuru kopā kāpām kalnos, bija eksistenciālas pārdomas. Viņai pat nebija 50. Pēc draudzenes aiziešanas sāku viņas mammai rakstīt vēstules. Tagad draudzenes mammai ir 94 gadi, un mēs joprojām sarakstāmies, no viņas saņemu skaistas vēstules skaistā rokrakstā! Mūsdienās uz papīra ar roku vēstules raksta reti, bet tas ir tik sirsnīgi, tik personiski. Šajās vēstulēs man gāžas ārā visas labās piedzīvotās lietas. Tās man kādam vajag izstāstīt. ◆
VĀRDS, UZVĀRDS:
Mudīte Kaličus.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Varakļāni, 1960. gada
26. aprīlis.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, friziere.
ĢIMENE: vīrs Uldis, dēls Jānis.
