Tie, kuri izmanto sabiedrisko transportu, noteikti būs ievērojuši smaidīgo darbinieci Aizkraukles autobusu stacijas ka-
sē — Larisu Noviku. Darbā Aizkraukles autotransporta uzņēmumā pavadīts jau 21 gads, bet vaļasbrīžiem un sirdspriekam viņa sev atklājusi krāsu pasauli — gleznošanu. Larisa to dara ar lielu aizrautību.
Vasarā izaug un mainās
Larisai mājās pie sienas goda vietā ir pateicība par ilggadēju darbu Aizkraukles autotransporta uzņēmumā, kur viņa sāka strādāt drīz pēc skolas beigšanas. Vai nākotnes sapņi viņu tolaik nevilināja kaut kur citur?
— Pēc pamatskolas beigšanas gribēju mācīties par apģērba modelētāju Rīgā. Tolaik latviešu valodu nepratu, bet tajā skolā mācības notika tikai latviski, tāpēc neriskēju tur stāties. Tā mans sapnis par nākamo profesiju beidzās, un atgriezos vidusskolā. Pēc skolas beigšanas bija iespēja strādāt autotransporta uzņēmumā, un tur esmu palikusi. Apmēram astoņus gadus biju kasiere autobusā, bet pirms bērnu dzimšanas pārgāju darbā kasē autobusu stacijā.
— Kas šajā darbā saistīja?
— Man patika braukt reisos. Visinteresantāk bija vērot bērnus — kā viņi pa vasaru izaug un mainās! Tā braukājot, varēja vērot arī dabu. Nekādu sliktu vai nepatīkamu gadījumu nebija. Cilvēki bija laipni un atsaucīgi, un ne ar vienu strīdēties nevajadzēja. Neatceros arī, ka bez biļetes kāds būtu centies braukt.
— Esmu ievērojusi, ka šobrīd cilvēki ir daudz steidzīgāki un biļetes iegādājas tieši autobusos. Vai daudzi pērk arī kasē?
— Mēnesī pārdodam apmēram četrus tūkstošus biļešu. Dažs pasažieris atzīst — labāk vispirms nopirkt autobusa biļeti, lai visu naudu neiztērētu, un tad nebūs līdzekļu mājupceļam. Cilvēki jau gadiem pieraduši, ka biļetes jāpērk kasē. Tā ka darba mums netrūkst.
Kā otra ģimene
— Kā radās iedvesma gleznot?
— Jau bērnībā man ļoti patika zīmēt tērpus lellēm. Agrāk bija papīra lelles, kurām varēja mainīt kleitas. Man to bija kaudzēm. Turklāt zīmēšana vienmēr bijusi mīļākā mācību stunda skolā. Gleznot sāku jau pēc skolas beigšanas. Reiz prātoju, ko lai dāvinu draudzenei jubilejā. Uzgleznoju gleznu, un iznāca lielisks pārsteigums! Nākamreiz jau par dāvanu man ilgi nevajadzēja domāt. Draudzenes bija sajūsmā, un pašu rokām gatavota dāvana jau ir kas īpašs. Sākumā lielākoties zīmēju ziedus, izmantojot parastās guašas krāsas, jo citu jau tolaik nebija.
— Pilnveidojāt savu gleznošanas prasmi?
— Jau sen mani aicināja uz tautskolu, bet vienmēr atliku, jo pietrūka laika. Vienreiz saņēmos un aizgāju uz gleznošanas nodarbībām pie Taigas Kalvišķes Aizkraukles mākslas skolā. Kolektīvs mums ir vienreizīgs, kā otra ģimene. Dalībnieces ir dažādu vecumu, bet visām kopā vienmēr ir ļoti interesanti. Ir, par ko parunāt, ne tikai saistībā ar gleznošanu. Pārspriežam arī par sportu vai, piemēram, izmēģinām elpošanas vingrinājumus. Kā Taiga saka — visas esam atvērtām dvēselēm. Ja uz kādu nodarbību netieku, tad tik ļoti visa tā pietrūkst. Nedaudz esmu pastrādājusi arī ar mālu, pamēģināju dekupāžu, bet tas tik ļoti neaizrāva. Tā ka esmu palikusi uzticīga gleznošanai. Interesanta ir arī koka apgleznošana.
Divi mākslinieki
— Sākumā nebija bail, kā viss izdosies? Turklāt jāglezno kopā ar citiem.
— Nebija nekādas iekšējās barjeras — vienkārši gāju un gleznoju. Interesanti ir sevī atklāt ko jaunu. Mums bija izstāde Aizkraukles kultūras namā, kur bija eksponēti visu mūsu studijas dalībnieču darbi. Patīkami paskatīties uz citu veikumu un arī saņemt labas atsauksmes par savējo.
— Gleznojat tikai tautskolā?
— Arī mājās, kad ir iedvesma, bet vasarā mazāk laika. Sevi visu laiku cenšos pilnveidot. Nopirku grāmatu par gleznošanu, kur aprakstīti interesanti paņēmieni, arī internetā daudz ko var apgūt. Katram māksliniekam ir savi “knifi”, un cilvēki dalās šajās zināšanās.
— Kuri ir jūsu toņi?
— Galvenokārt maigie, pasteļtoņi. Pārāk spilgtas krāsas nepatīk. Pārsvarā zīmēju ar akrila krāsām, bet gribas pamēģināt eļļas, jo tām piemīt tāds izteikts spilgtums un dzīvīgums. Glezna ir arī tā lieta, kurā pēc laika kaut ko var arī pamainīt.
— Kā ģimenē uztver jūsu vaļasprieku?
— Viņiem patīk. Vecākais dēls Kristiāns arī mācās mākslas skolā, nu jau 5. klasē. Mājās mums abiem ir, ko apspriest par šo tēmu — kādas ir krāsu nianses un tēli.
Bērnos jāieklausās
— Kādas intereses ir bērniem?
— Katram savas. Jaunākais dēls Mariuss sākumā dejoja tautasdejas, bet tad pateica, ka tas viņu tomēr neinteresē. Sapratu, ka nav jēgas nevienam piespiest kaut ko darīt. Lai pats sevi meklē. Viņš izvēlējās sportu. Mariusam ir interese arī par mākslas skolu, jo tur mācās vairāki viņa klasesbiedri un brālis. Mūziķa ģimenē nav neviena, lai gan vecākajam dēlam ir attīstīta muzikālā dzirde. Iepriekš viņš apmeklēja arī karatē nodarbības, bet, tā kā viss prasīja pārāk daudz laika, tad vajadzēja izvēlēties. Viņš izvēlējās mākslas skolu.
— Vai bērni ieklausās arī vecāku padomos?
— Lai piedāvātu kādu nodarbi, jāieklausās arī, ko bērns saka. Kristiānam gan bija “lūzuma” posmi. Tad gan teicu, ka iesākto vajag pabeigt. Žēl būtu pamest mācības mākslas skolā, kur puse laika jau aizvadīta. Bērni tur tik daudz ko iemācās. Dēls izmēģināja arī ādas apstrādi. Tik skaisti darbiņi iznāca, man tika jaunas krelles no ādas. Vispār interešu izglītība bērnam dod ļoti daudz. Tur jau nemāca tikai konkrētus priekšmetus, bet arī attīsta intelektuāli, māca, kā uzvesties sabiedrībā un citas lietas. Esmu par to ļoti apmierināta. Puikām, protams, jau gribas arī datoru, par ko mājās nereti ir strīdi. Vīrs dažkārt brīnās — agrāk bērnus vakaros nevarēja sasaukt mājās, bet tagad nevar dabūt no tās ārā.
— Jaunākajam dēlam ir interesants vārds. Kāpēc tāda izvēle?
— Kristiānam vārdu devu es, tad vīrs teica, ka otrajam puikam izvēlēsies viņš. Viņam ļoti iepatikās vārds Mariuss. Vairāk tas ir izplatīts Lietuvā, Latvijā — retāk.
Bailes izrādās veltīgas
— Ar ko nodarbojas vīrs?
— Viņš ir tālbraucējs šoferis. Šovasar viņš vecāko dēlu paņēma līdzi reisā uz Angliju. Bērnam tas bija tik liels piedzīvojums, ka viņš sajūsmināts bieži no ceļa zvanīja un stāstīja pieredzēto.
— Vai arī pašai izdevies apskatīt pasauli?
— Pirms vairāk kā desmit gadiem ar vīru apceļojām Eiropu. Bijām Itālijā, arī Venēcijā, Kannās un Monako. Tad bērnu vēl nebija, un varējām ceļot. Vēlreiz noteikti gribētu aizbraukt uz Monako, kur ir tik skaisti dārzi. Lai gan katrā vietā ir kas interesants, vajag tikai braukt un skatīties. Pagājušajā gadā kopā ar vīru bijām Francijā. Ar prāmi vajadzēja šķērsot jūru, bet no ūdens man ir paniskas bailes. Tāpēc pirmais, ko uz kuģa vīram prasīju, lai parāda, kur ir glābšanas vestes. Tomēr jūras brauciens izrādījās tik skaists! Vēroju bezgalīgi plašos ūdeņus, un mani pārņēma tāds miers. Tā varētu pavadīt laiku stundām ilgi.
Viss līdzās
— Aizkraukle ir jūsu dzimtā vieta?
— Jā, un tā man šķiet vislabākā pilsēta. Aizkraukle taču ir tik skaista! Kad dodos uz darbu garām dīķim pilsētas centrā, agri rītā tur var redzēt rosāmies bebrus. Sanākam vairākas garāmgājējas un skatāmies kā brīnumā. Skaisti. Vīrs vienu laiku strādāja Īrijā, un es ar bērniem biju uz turieni aizbraukusi ciemos. Tomēr — kā man gribējās mājās! Nevaru iedomāties, ka varētu pārcelties kaut kur citur. Pat Rīgā nevarētu dzīvot. Vienmēr brīnos, kur viņi iet pastaigāties ar maziem bērniem, jo tur tik maz svaiga gaisa. Nomalēs varbūt ir citādi, bet pilsētas centrā? Tad vēl tie uztraukumi, kā bērni nokļūs no viena galapunkta līdz otram. Te viss ir līdzās — darbs, mājas un bērniem skola. Pāris minūšu, un esi līdz mērķim. Laba atpūtas vieta ir mātes vasarnīcā pie Aizkraukles. Lai arī līdzās pilsētai, tā ir kā cita pasaule, kur gūt mieru. Dažkārt šķiet, ka laiks tur it kā apstājas.
— Teicāt, ka līdz pat skolas beigām nepratāt latviski. Kā iemācījāties?
— Vīrs ir latvietis, un, kad iepazināmies, viņš teica, ka runāsim latviski. Citādi aizbraucām pie viņa radiem, visi smejas, un man atliek tikai smieties līdzi, lai gan nesapratu, par ko. Tad vārds pa vārdam iemācījos valodu, jo to var izdarīt, tikai runājot. Mēs bērniem jau no dzimšanas mācījām abas valodas — latviešu un krievu.
