Jēkabpilietis Andris Vanags “Staburagā” vairākkārt aicināja aizkraukliešus pieteikties viņa vadītajos akvalangistu kursos.
Jēkabpilietis Andris Vanags “Staburagā” vairākkārt aicināja aizkraukliešus pieteikties viņa vadītajos akvalangistu kursos. Lai uzzinātu vairāk par nodarbi, ko mūsdienās moderni sauc par daivingošanu, sarunājos ar vienu no nedaudzajiem niršanas instruktoriem Latvijā.
Ar Andri tiekamies Jēkabpils rajona Biržu karjerā. Atbraukuši arī divi instruktora audzēkņi — Vera no Līvāniem un Vairis no Jēkabpils, kā arī niršanas entuziasts Arnis no Limbažiem. Iztaujāju Andri, kamēr viņš gatavo niršanas ekipējumu, bet pēc tam viņi visi dodas zem ūdens, lai apskatītu karjera dzelmē nogrimušo dzelzceļu.
Pēc sertifikāta brauc uz Lietuvu
— Kā radās interese par niršanu?
— Esmu dzimis un audzis pilsētā pie jūras — Liepājā. Astoņpadsmit gadu vecumā sāku nirt, izmantojot tikai pleznas un caurulīti, vēlāk pēc armijas jau niru akvalangā. Deviņdesmitajos gados Latvijā kļuva populārs daivings, un 1995.—1996. gadā izveidoja arī pirmos klubus, kuros sāka apmācīt daiverus. Apmeklēju niršanas kursus un ar laiku ieguvu arī instruktora kvalifikāciju.
Ir divas apmācības sistēmas — “PADI” un “CMAS”, katrā no tām ir vairākas nirēju kategorijas, augstākā dod iespēju mācīt citus. Pēc profesionālās niršanas instruktoru asociācijas ,,PADI” sistēmas esmu instruktora asistents, bet pēc Starptautiskās zemūdens peldēšanas federācijas ,,CMAS” sistēmas — zemūdens peldēšanas instruktors. Diemžēl Latvijā instruktoru kursi nenotiek, tādēļ pēc šī sertifikāta jābrauc uz ārzemēm. Es to ieguvu Lietuvā.
Ar vaļasprieku pelna naudu
— Meklējot vārda “daivings” skaidrojumu, internetā izlasīju, ka tā ir amatieru zemūdens peldēšana.
— Viennozīmīgi tā nevar teikt. Ko niršanā nozīmē amatieris un ko — profesionālis? Futbolā, piemēram, profesionāls sportists ar to pelna naudu, bet amatieris spēlē prieka pēc. Šādu dalījumu var piemērot arī niršanai. Tad, kad tavu darbu kāds novērtē un maksā par to naudu, tu kļūsti par profesionāli.
— Tātad arī jūs esat profesionālis, jo ar to pelnāt naudu?
— Daļēji — jā. Mans pamatdarbs nav saistīts ar niršanu, taču par to, ka mācu citiem nirt, saņemu atlīdzību. Niršana man vairāk ir vaļasprieks, jo attīstīt šo nodarbi tik tālu, lai pelnītu tikai ar to, Jēkabpilī nav iespējams. Tas ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas reģionā un cilvēku pirktspējas.
Nav konveijers
— Vai jums ir daudz audzēkņu?
— Atšķirībā no instruktoriem Rīgā, kuri apmāca četrus piecus nirējus reizē, es vienlaikus pieņemu ne vairāk kā divus interesentus. Niršana nevar būt konveijera tipa apmācība, jāstrādā ar katru cilvēku individuāli, jāvelta viņam visa uzmanība. Manuprāt, ja ir četri pieci audzēkņi, instruktors jau sāk mazliet haltūrēt. Mani audzēkņi ir no Madonas, Daugavpils, Līvāniem, arī aizkrauklieši izrādījuši par to interesi, bet Jēkabpilī tāds esmu vienīgais.
Sieva gaida krastā
— Vai arī jūsu sieva nodarbojas ar niršanu?
— Esam kopā ne pārāk ilgu laiku, tāpēc vēl neesmu paspējis viņu apmācīt. Ekipējumu jau nopirkām, un noteikti drīz arī viņu varēšu ņemt līdzi zemūdens ceļojumos. Pagaidām viņa kopā ar dēlu mani pacietīgi gaida krastā.
— Cik ilgs laiks paiet, kamēr apmācāmajam var ļaut nirt vienam?
— Starptautiskajās apmācības sistēmās ir nosacījums, ka cilvēks nedrīkst nirt viens. Kaut gan — ir daiveri, kuri nirst vieni, tas ir tā sauktais solodaivings. Viņi uzskata, ka ir pietiekami labi sagatavoti, lai nirtu vieni, un paši arī uzņemas atbildību par savu drošību. Tā ka nav tāda brīža, kad varu audzēkni palaist kā balodīti debesīs — nu tu esi gatavs, peldi!
Sazinās ar zīmēm
— Kā zem ūdens sazināties?
— Ar zīmēm. Visiem nirējiem ir vienāda zīmju sistēma neatkarīgi no apmācības programmas vai kluba. Varbūt ir nelielas atšķirības, bet 90 procentu saziņas zīmju visiem ir vienādas.
— Cik ilgi vienā reizē var pavadīt zem ūdens?
— Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem: ūdens temperatūras, cilvēka plaušu tilpuma. Divmetrīgam tēvainim vajadzēs vairāk gaisa nekā smalkai meitenei. Arī lielākā dziļumā vajag vairāk gaisa. Taču, vidēji rēķinot, nirstot desmit metru dziļumā, ar vienu skābekļa balonu zem ūdens var pavadīt apmēram stundu.
— Vai šī nodarbošanās ir bīstama? Nesen Pļaviņu HES remontdarbu laikā vairāk nekā 30 metru dziļumā gāja bojā kāds ūdenslīdējs. Viņam apstājās sirds.
— Nav statistikas, cik bieži cilvēkiem sirds pārstāj pukstēt nirstot, ejot pa ielu vai braucot ar automašīnu. Nav pierādījumu tam, ka cilvēki vairāk ietu bojā tāpēc, ka ir nirēji. Kad nirēji mācās, viņi paraksta dokumentu, ka paši atbild par savu veselību. Ieteicams veikt arī medicīnisko pārbaudi, taču nirt saprātīgā dziļumā — 10—20 metru — nav bīstami.
Biržu karjerā — pirmais
— Jūs un jums līdzīgos var saukt par zemūdens pētniekiem?
— Katrā nozarē, kurā cilvēks darbojas, viņš grib pilnveidot savas zināšanas un varbūt atklāt to, ko vēl neviens nav atklājis. Arī mēs meklējam to, kas vēl nav atrasts, nirstam neizpētītās ūdenskrātuvēs. Man paveicās, un es varu sevi dēvēt par Biržu karjera zemūdens pasaules pirmatklājēju. Protams, autortiesības reģistrējis neesmu, taču pirms manis te neviens nebija niris.
Karjera darbības laikā te bija ierīkots dzelzceļš, kuru pirms applūdināšanas nedemontēja. Visu, ko redzēju, pēc tam shematiski uzzīmēju un publicēju šo informāciju internetā. Nu applūdinātais dzelzceļš kļuvis par interesantu nirēju apskates objektu. Tie, kuriem tas interesē, šo objektu dodas apskatīt manā pavadībā vai arī paši uz savu roku.
Pie Staburaga pārāk tumšs
— Vai daudz Latvijā esat niris un ko redzējis?
— Esmu bijis daudzās ūdenskrātuvēs, un, ja izvērtējam applūdināto objektu skaitu koncentrāciju vienā vietā, tad Biržu karjers ir pirmajā vietā. Nekur tik daudz lietu vienkopus neesmu redzējis. Sauriešu karjerā zem ūdens esot celtnis, bet vēl neesmu aizbraucis to apskatīties. Biržu karjers piemērots arī nirējiem iesācējiem, jo tas ir tikai četrus piecus metrus dziļš. Tā ir lieliska vieta pieredzes uzkrāšanai.
— Kartē kā izpētes vērtu objektu esat iezīmējis arī Krievciema un Aiviekstes dolomīta karjeru Aizkraukles rajonā.
— Aiviekstes karjeru jau esmu apskatījis, bet neko tur neatradu. Savukārt līdz Krievciema karjeram aizbraukt vēl nav bijis laika. To arī gribētu izpētīt.
— Viens no apskates vērtiem objektiem varbūt ir applūdinātā Staburaga klints?
— Pats gan tur neesmu bijis, bet pazīstu nirējus, kuri to pētījuši. Taču tur zem ūdens ir ļoti slikta redzamība un nav īsti, ko apskatīt.
Ierīko mākslīgus apskates objektus
— Esat niris arī svešzemju ūdeņos?
— Esmu bijis Plateļa ezerā Lietuvā. Tur zem ūdens var apskatīt tiltu, jahtu, interesantus krustus. Lietuvieši arī paši izveidojuši dažādus zemūdens apskates objektus, lai vairāk piesaistītu cilvēkus. Labas vietas ir Igaunijā, Tallinas apkārtnē. Tur var atrast kara laikā nogrimušos kuģus. Piemēram, savlaik uzsprādzis un nogrimis kuģis ar ieroču kravu. Munīcijas kastes izkaisītas uz visām pusēm. Plašas iespējas ir arī Krievijā.
Klubi rīko ekskursijas arī uz tālākām vietām — no Kubas līdz pat Sarkanajai jūrai. Galvenais, ko tur redzēt, protams, ir dabas veidotais skaistums. Ēģiptē gan mazāk, jo tur tūristi visus koraļļus jau aplauzuši, bet vietās, kur ceļotāju nav tik daudz, šis dabas skaistums vēl nav sabojāts.
Uzskatu, ka ikvienai vietai ir savs skaistums — gan ārzemēs, gan pie mums, Latvijā. Lai to varētu salīdzināt un izbaudīt, vajadzētu redzēt gan vietējās zemūdens dzīles, gan doties uz ārzemēm. Siltajās jūrās ir vairāk krāsainības — zivtiņas, ūdensaugi, koraļļi, bet pie mums vairāk ir šo interesanto objektu, savdabīga augu valsts un zivis.
Kur beidzas arheoloģija un sākas marodierisms?
— Latvijā darbojas cilvēki, kuri no mežiem un purviem velk ārā kara laika trofejas. Vai arī jūs no apskatītajām vietām mājās atvedat pa suvenīram?
— Diskusija par “dārgumu meklētājiem” laikam nekad nebeigsies. Kas var atbildēt uz jautājumu, kur beidzas arheoloģija un kur sākās marodierisms? To ir grūti nodalīt.
Latvijā klubi sadalījušies divās daļās. “BigFish” uzskata, ka jebkura nogrimuša objekta izcelšana ir marodierisms, bet “Baltijas ronis” to dēvē par arheoloģiju un piepūstiem vaigiem velk ārā visu, ko atrod. Uzskatu, ka nevajag celt visu ārā, tomēr saprotu, ka pēc gadiem trīsdesmit tur lejā viss jau būs sarūsējis.
Dziļumā ierauga dvēseli
— Vai zem ūdens gadījies ieraudzīt ko neparastu?
— Latvijā esmu redzējis zivis — butes, vēdzeles, arī vēžus, lielu līdaku, taču zem ūdens viss izskatās par 25 procentiem lielāks. Zinu, ka Biržu karjerā dzīvo bebrs, bet redzējis viņu neesmu. Kad ienirstu, viņš tikai noplakšķina asti un pazūd. Sarkanajā jūrā redzētas murēnas, barakudas, bet tas jau ierasti.
— Esat asu izjūtu cienītājs?
— Neesmu liela dziļuma niršanas cienītājs un dziļāk par 40 metriem neesmu ieniris. Taču cik ilgi peldēsi četru piecu metru dziļumā? Gribas ienirt arī dziļāk. Kaut gan Latvijā dziļāk par desmit metriem nav ko redzēt, tur vairs nav ne krāsu, ne arī dzīvās radības. Baltijas jūrā jau var iegremdēties un kaut ko redzēt arī dziļāk, Sarkanajā jūrā droši var laisties divdesmit metru dziļumā.
Ir cilvēki, kuri aizraujas ar tehnodaivingu, tas ir, niršanu dziļumā. Kāda ir viņu motivācija, grūti pateikt. Pasaules čempions dziļūdens niršanā itālietis Umberto Felicari reiz teica, ka viņš dziļumā ierauga savu dvēseli. Tu tur lejā esi vienatnē ar sevi, un kaut kāds kaifs tajā visā noteikti ir. Taču kādam kaut ko pierādīt ar šādu dziļūdens niršanu vai sasniegt kādu rekordu gan ir pilnīgi nevietā.
Pirmā grāmata pēc četrdesmit gadiem
— Ar ko jāsāk cilvēkam, kurš vēlas mācīties nirt?
— Svarīgi, lai cilvēks mācētu peldēt, kā arī ienirt ar parasto sejas masku un caurulīti. Būtiski arī, lai cilvēks pats to vēlas. Pierunāt kādu mācīties nirt parasti ir grūti, interesei jārodas pašā cilvēkā, un tad jau viņš atradīs iespēju mācīties. Arī ekipējumu uzreiz pirkt nevajag. Mācību laikā to nodrošina, un, ja cilvēks niršanu apgūst tikai tāpēc, lai reizi gadā aizbrauktu uz kūrortu, tad ekipējumu var iznomāt.
— Esat arī grāmatas par daivingu autors.
— Tā ir tehniskā literatūra, pirmā grāmata latviešu valodā, kura Latvijā iznākusi pēdējo četrdesmit gadu laikā. Līdz šim par līdzīgām tēmām latviešu valodā ir izdotas tikai divas grāmatas — 1933. un 1962. gadā. Šie izdevumi ir morāli novecojuši un neatbilst mūsdienu prasībām. Manā grāmatā ir atklāta zemūdens peldēšanas vēsture, nirēju fizioloģija un aprīkojums, zemūdens vingrinājumi, sazināšanās un apmācības programmas.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Vanags.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1965. gada 2. septembris, Liepāja.
IZGLĪTĪBA: augstākā, ekonomists.
DZĪVESVIETA: Jēkabpils.
NODARBOŠANĀS: firmas “L
