Laiku pa laikam sastopu cilvēkus, kuriem dzīvē bijuši interesanti iepazīšanās, šķiršanās vai iemīlēšanās stāsti. Šoreiz stāsts ir par divu siržu tikšanos un iemīlēšanos no jauna pēc vairāk nekā 20 gadiem. Pēc divām paralēli nodzīvotām dzīvēm. Inese un Mārtiņš (vārdi mainīti) par zaudētajiem gadiem daudz neskumst — bez pieredzes un citu cilvēku iepazīšanas droši vien nesaprastu, ka ir radīti viens otram.
Iegūst draudzību un sirdi
Mārtiņš Inesi pazīst kopš bērnības — apmeklējuši vienu bērnudārzu, reizi pa reizei kopā rotaļājušies daudzdzīvokļu mājas pagalmā, vēlāk mācījušies vienā skolā. “Neliekuļošu — es patiku meitenēm, un man patika viņas. Pirmā draudzene man uzradās jau pamatskolas pēdējā klasē, taču tajā vecumā puišu un meiteņu draudzība ir nenoturīga. Pirmajai draudzībai sekoja citas, bet arī tad simpātijas beidzās tikpat ātri, cik sākušās. Inesi pamanīju tikai vidusskolas pēdējā klasē, viņa bija divus gadus jaunāka par mani. Kopā dejojām tautasdeju kolektīvā, diezgan bieži devāmies uz dažādiem pasākumiem, draudzējāmies ar citām skolām, braucām ekskursijās. Atceros, no pārējām meitenēm viņa atšķīrās ar savu vēsumu un atturību — citas neslēpa savas simpātijas pret puišiem, bet Inesei, šķiet, neviens neinteresēja, un vienīgās emocijas, ko viņa izrādīja, bija vienaldzība,” atceras Mārtiņš.
Ineses draudzību izdevies iekarot ar nelieliem uzmanības apliecinājumiem, ar uzdrīkstēšanos uzaicināt pastaigāties, tad arī meiteni iepazinis, un ārējā vēsuma un šķietamās vienaldzības vietā jaunietis ieguvis viņas smaidu, draudzību un sirdi.
Ģimenei nebija
gatavs
Draudzība lēnām pārauga spēcīgākās jūtās, Mārtiņš beidza vidusskolu un devās studēt. “Tie bija skaisti gadi — ilgojāmies viens pēc otra, rakstījām vēstules gan domās, gan uz papīra, nevarējām sagaidīt, kad atkal tiksimies,” stāsta Inese. Mārtiņam jau radās priekšstats, ko viņš vēlas darīt pēc studijām, bija pirmie darba piedāvājumi, bet es īsti nezināju, ko pēc vidusskolas iesākt. Vēlmju un interešu bija daudz, bet nevarēju saprast, kas mani saista vairāk. Vienā brīdī izlēmu, ka vispirms vēlos izveidot ģimeni, dzemdēt bērnus, tad pēc pāris gadiem sapratīšu, kas mani saista vairāk, un varēšu studēt. Mārtiņš bija kategoriski pret to — viņš bērnam neesot gatavs, turklāt arī man vispirms jāstudē un tikai tad jādomā par bērnu. Muļķīgi sastrīdējāmies, katrs palikām pie sava. Gāja viena nedēļa, otra, bet neviens savu lēmumu nemainīja un otram nepiekāpās. Tā arī, līdz galam neizrunājoties, nemeklējot vidusceļu un neglābjot mīlestību, spītīgi aizgājām katrs uz savu pusi.”
Inese drīz uzzināja, ka Mārtiņam ir jauna draudzene, un rīkojās līdzīgi — par visu vairāk ātrāk vajadzēja atrast jaunu draugu, lai Mārtiņš kļūtu greizsirdīgs.
Rīkojās, lai
“iegrieztu”
Tagad abi par to pasmaida — neko nevajag darīt, lai “iegrieztu” otram, jo “iegriezt” iznāk tikai sev. “Šobrīd apzinos, ka savu nākamo vīru izvēlējos dusmās, piekritu viņa bildinājumam, lai tikai iespītētu Mārtiņam un parādītu, kā jārīkojas īstam vīrietim. Diemžēl vienīgais skaistais, ko guvu laulībā, ir divi bērni. Īsti nepaspēju iepazīt savu nākamo vīru, viss notika tik ātri, neapzinājos, ka cilvēks īsto būtību sākumā neatklāj. Sākās ikdienišķi strīdi, kas pārauga skandālos, sākumā tie bija pāris mēnešos reizi, bet vēlāk — ik nedēļu. Vīrs zaudēja darbu, grima depresijā un visās savās likstās vainoja mani. Sāka dzert arvien biežāk un vairāk, mājās nerādījās vairākas dienas pēc kārtas, bet tad, kad pārradās, rīkoja skandālus, kļuva neiecietīgs ne tikai pret mani, bet arī pret bērniem. Man ļoti palīdzēja mamma un māsas, kuras pārliecināja, ka arī viena spēšu uzturēt sevi un bērnus un man tas nav jāpacieš, tāpēc nolēmu šķirties. Tas nebija viegli, vīrs attapās, teica, ka atņems bērnus, ka cīnīsies par viņiem. Bet tie bija tukši vārdi — iedzeršana ar draugiem tomēr guva virsroku,” stāsta Inese.
Par otru domā
klusiņām
Pēc šķiršanās Inese vairākus gadus nodzīvoja bez jaunām attiecībām, lai gan vīriešu uzmanības netrūka. Savukārt Mārtiņš pēc šķiršanās no Ineses ilgu laiku nevarēja atgūties, viena sieviete nomainīja otru. Pats atzīst, ka bijis arī diezgan nesaudzīgs, vienlaikus uzturējis attiecības ar vairākām dāmām, bet par nopietnām attiecībām ilgi nedomājis. “Pagāja vairāki gadi, līdz apprecējos. Laulībā piedzima divas meitas, taču visu laiku bija sajūta, ka man kaut kā pietrūkst. Bērnu dēļ vien kopā nevēlējos dzīvot, tāpēc izšķīrāmies. Apprecējos otrreiz — arī šajā laulībā nespēju rast gandarījumu, un kopdzīve pēc pāris gadiem izjuka. Centos būt labs vīrs, mēģināju izpatikt, daudz strādāju un gādāju par sievas labsajūtu, taču nejutos laimīgs,” atklāj Mārtiņš.
Pāris atceras, ka pēc attiecību izjukšanas palicis kopīgo draugu un paziņu loks, taču ne reizi neviens neieminējās, kā klājas Inesei vai Mārtiņam. “Neviens mūsu klātbūtnē otra vārdu nepieminēja, neatgādināja, it kā juzdami, ka mēs viens par otru visus šos gadus klusiņām domājam.”
Meklē ceļa zīmes
Pirmā atkalredzēšanās bija kopīgas paziņas dzimšanas dienā. “Nebiju piedalījies dzimšanas dienas svinībās vairākus gadus, taču šoreiz uzaicinājumu nezin kāpēc pieņēmu un ar prieku aizbraucu. Kad ieraudzīju Inesi, sapratu, kāpēc tā jutos. Mums nebija garu izskaidrošanos, viens otram neko nelūdzām un neatvainojāmies, tovakar es viņu piespiedu sev klāt un teicu, ka nelaidīšu vairs prom. Tās ir vārdos neaprakstāmas sajūtas — it kā beidzot esi sasniedzis mērķi, esi uz pareizā ceļa, lai gan tik daudzus gadus esi maldījies bez kompasa, meklējis ceļa zīmes un norādes. Mums jau ir pieauguši bērni, bet paši jūtamies, it kā mums būtu 20 un priekšā visa dzīve. Protams, skumji, ka viņi nav kopīgie bērni un tādu mums nebūs, bet priecājamies, ka mūsu dzīves ir krustojušās un paralēli vairs nedzīvosim nekad. Vai tas ir liktenis? Droši vien,” teic Mārtiņš. ◆
