“Vakar atlidoju no Īrijas un jau šodien dodos uz darbu Aizkrauklē,” pirmajā darbdienā, 2. janvārī, sacīja Marita Aleksejeva. Pēc četriem Īrijā pavadītajiem gadiem viņas darba vieta tur-pmāk būs Aizkraukles poliklīnikā, strādājot par ģimenes ārstes Olgas Tomaševskas palīdzi.
“Kādreiz strādāju “ātrajā” palīdzībā Aizkrauklē, un mani jau toreiz aicināja darbā ģimenes ārsta praksē. Tomēr, tā kā biju paņēmusi kredītu vecāsmātes mājiņas atjaunošanai, bija grūti aizdevumu atmaksāt, tādēļ devos darbā uz Īriju,” stāsta Marita Aleksejeva. “Īrijā pēdējos trīs gadus strādāju veco ļaužu pansionātā, kopu telpas. Lai strādātu par medicīnas māsu vai arī savā otrajā profesijā par psiholoģi, būtu vajadzīga labāka angļu valodas prasme. Tomēr izmantoju arī savas medicīnas zināšanas, palīdzot latviešu un lietuviešu viesstrādniekiem.
Žēl, ka nevar ielikt somā un uz Latviju atvest arī dēlu un mammu. Arī dēls sāk domāt par atgriešanos Latvijā, bet mamma gan grib palikt, jo tur pensionāriem ir labāki dzīves apstākļi, piemēram, pensionāri bez maksas var braukt autobusos un vilcienos, ir lielākas sociālās garantijas. Vecāsmātes mājiņu izremontējām, bet kredīts vēl ilgi būs jāmaksā. Jokoju, ka tajā dzīvo bagātākais kaķis Latvijā, jo vīrs no Aizkraukles viņu regulāri brauca barot. Savādi — Latvijā mājiņa bija tukša, bet svešumā es maksāju par mitekļa īri. Bija jāstrādā daudz un kārtīgi, bet varēju arī izmantot labas sociālās garantijas.
Tomēr ārste Tomaševska man zvanīja uz Īriju un aicināja atpakaļ. Tā bija iespēja atgriezties mājās un turpināt darbu savā profesijā. Ir patīkami, ja kāds tevi vēl atceras un gaida. Atgriezusies Latvijā, jūtos laimīga, jo visapkārt skan latviešu valoda, te ir pazīstama vide. Iekāpjot automašīnā, gan šķita, ka braucam pa nepareizo ceļa pusi, vei-
kalā “Maxima” Ogrē šo-
kēja pārdevē-
ju nelaipnā attieksme, jo ikdienā apkal-
pojošajā sfērā ir pierasts pie laipnības, veikalos Latvijā pārtika ir pat dārgāka. Piemēram, pusotru nedēļu akcijas laikā Īrijā mandarīnus, brokoļus, kartupeļus un citus augļus un dārzeņus varēju nopirkt par pieciem centiem par kilogramu! Pie eiro esmu pieradusi, tos lietoju četrus gadus. Ir apsveicami, ka arī Latvijā ir eiro, tomēr tam, kāda ir valūta, nav tik lielas nozīmes — gribētu, lai līdz ar jauno naudu labāks kļūtu arī dzīves līmenis, būtu lielākas sociālās garantijas.” ◆
