Ne visiem jaunā mācību gada sākums bija gaišs un priecīgs.
Ne visiem jaunā mācību gada sākums bija gaišs un priecīgs. Aleksandru, kurš tikai sāka skolas gaitas, skolotāji tajā nemaz neielaida, jo zēns ir inficēts ar HIV — šī gadsimta postošāko slimību. Ziedus skolotājai Aleksandrs nepasniedza… Lai gan puisēns gribējis piedalīties tikai pusstundu ilgajā svētku pasākumā, viņam tas liegts. Tā izlēmusi kāda Izglītības pārvaldes darbiniece, un skolotāji šo aizliegumu īstenojuši.
Gribas iesaukties — mīļie cilvēki, sarodiet ar laikmetu, kurā dzīvojam! HIV neizplatās gaisā vai pieskaroties cilvēkam, bet neviens no šīs slimības nav simtprocentīgi pasargāts. Šķiet, esam nonākuši atpakaļ viduslaikos, kad lepras slimniekiem kaklā iekāra zvaniņu un neviens viņiem netuvojās. Laikmetā, kad sabiedrība ir pietiekami informēta, kā var saslimt ar HIV un AIDS, tāda aprobežotība no pedagogu puses ir prātam neaptverama. Kuram būtu nodarīts pāri, ja zēns, kurš tāpat jūtas daļēji izstumts un izolēts no sabiedrības, pusstundu aizmirstu par savu slimību un uzturētos starp vienaudžiem?
Visā pasaulē tā ir pieņemama situācija, bet, šķiet, Latvijā tā vēl ilgi nebūs. HIV inficētiem bērniem nekur pasaulē nav atsevišķas skolas, bet arī viņiem jādzīvo un jāmācās. Protams, katrs sevi un savu atvasīti sargās visiem spēkiem, bet tas jādara vajadzīgajā vietā un laikā. Svinīgā līnija nebūt nav riska vieta, kurā iespējams inficēties ar šo lēni progresējošo infekciju.
Neskatoties uz pierādītiem apgalvojumiem par HIV inficēšanās iespējām, lielākajai daļai vecāku noteikti negribētos, lai viņu bērns mācītos vienā klasē ar slimu bērnu. Daudz inficētu cilvēku sastopam ik dienu, to pat nezinot. Vai tādēļ esam pasargāti? Vispirms katram jāaizdomājas, vai spējam saprast tos, kuriem dzīvē nav klājies spoži. Varbūt tikai mirklis vajadzīgs, lai pats būtu izstumto pusē. Katram jāzina, kā no HIV izvairīties, bet mēs izvēlamies vienkāršāko — pagriezt muguru un izdzīt nelaimīgo no sabiedrības.
