(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 10. janvāra numurā.)
Kādreizējās varenības drupas
Salamisā varējām iztēloties, kā dzīve ritēja antīkajās romiešu pilsētās. Tagad gan no tām palikušas tikai drupas, bet arī no tām varējām spriest par to kādreizējo varenību. Kā liecina vēstures avoti, Salamisas pilsētvalsts dibināta 11. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tā kā tā bija ideālā vietā, pie Vidusjūras līča, te aktīvi norisinājās tirdzniecība, bija attīstīta kuģu būvniecība. Vairākus gadsimtus Salamisa bija Kipras galvaspilsēta. Man patika, ka Salamisa nebija tūristu pārpildīta un mēs mierā un klusumā varējām aplūkot gan milzīgās kolonnas, gan lielo amfiteātri.
Klosteru valsts
Šis ceļojums no citiem atšķīrās ar to, ka ekskursiju apskates objektu skaitā bija ietverti vairāki klosteri. Arī netālu no Salamisas bija kāda zīmīga vieta — Svētā Barnabasa klosteris un viņa kapavieta. Klostera telpā ir iekārtots arheoloģijas muzejs, te varēja apskatīt ikonu kolekciju. Svētais Barnabass kopā ar apustuli Paulu pirmie sāka sludināt kristietību Kipras salā.
Savukārt par nozīmīgu grieķu pareizticīgās baznīcas svētceļojumu vietu, ko bieži mēdz dēvēt par Kipras Lurdu, tiek uzskatīts apustuļa Andreja klosteris. Te mūs iesvaidīja ar eļļu, un te mēs arī atstājām savas viskarstākās vēlēšanās, kuras agri vai vēlu noteikti piepildīsies.
Kukulis “pasu
kontrolieriem”
Daudz jautrības mums sagādāja brauciens uz Karpas pussalu — uz Kipras nomaļāko vietu. Tur mūs sagaidīja vesels bars “pasu kontrolieru” — ēzeļu. Labi, ka gids mūs jau iepriekš brīdināja, ka līdzi jāpaņem maize, ar ko “atpirkties”, citādi no “kontrolieriem” nevar tikt vaļā. Viens tomēr paspēja iebāzt galvu manā somā, bet otrs — kabatā. Karpas pussala ir viens no skaistākajiem Kipras dabas nostūriem, un tā pazīstama ar saviem skaistajiem smilšu krastiem.
Kipras galvaspilsēta ir Nikosija, ko grieķi sauc par Lefkošu. Man šī pilsēta šķita ļoti netīra. Pilsētas seno daļu aptver 400 gadu veci mūri, ko cēluši venēcieši. Pilsētā ir daudz pareizticīgo baznīcu un musulmaņu mošeju.
Vizītkarte — smaids
Katras valsts vizītkarte ir tās cilvēki. Manuprāt, mēs nedēļas laikā nevienu Kipras sievieti tā īsti nemaz neredzējām. Viņas acīmredzot rosās pa māju un audzina bērnus. Visur apkalpojošajā sfērā strādā tikai vīrieši. Un to dara ar smaidu, tā uzlabojot garastāvokli pat visdrūmākajam tūristam. Mūsu gide bija ukrainiete, kura apprecējusies ar kiprieti. “Viņām patīk zelts,” tā kiprietes raksturoja gide. Viņa arī pastāstīja, ka, veidojot ģimeni, līgavainim noteikti ir jāsarūpē māja, kur dzīvot jaunajam pārim.
Atgriežas ar
“uzkrājumiem”
Kad gatavojos ceļojumam, tūrisma birojā painteresējos, ko paņemt līdzi no produktiem, lai būtu lētāka dzīvošana. “Neko!” man atbildēja. “Jūs vēl atgriezīsieties ar liekajiem kilogramiem.” Un tā arī bija. Lai gan ar jauniepazītajām draudzenēm katru rītu devos rīta skrējienā gar pludmali, mājās atgriezos ar “uzkrājumiem”. Ja dienā tiek piedāvāts ap 40 ēdienu, tad tas ir saprotams. Gribas visus pagaršot, un tad jau mēra izjūta zūd. Gaļas mērces, sautējumi, dārzeņi, augļi, sieri, jogurti, dažādi saldie — tas viss bija domāts mūsu vēderpriekiem. Kulminācija visam bija nacionālo ēdienu dienas noslēgums viesnīcas terasē. Tajā iebrauca milzīgi rati, pilni ar saldējumu! Tik gardu es savā mūžā vēl nebiju baudījusi.
***
Man parasti netīk divas reizes braukt uz vienu un to pašu vietu. Taču, ja man kāds jautā, kur varētu pavadīt atvaļinājumu, es saku: “Brauciet uz Kipru!”. ◆
