Esmu tik ļoti priecīga un pateicīga, ka nevaru to paturēt pie sevis. Pati vien biju vainīga. Ziedošais pavasaris galvā.
Esmu tik ļoti priecīga un pateicīga, ka nevaru to paturēt pie sevis.
Pati vien biju vainīga. Ziedošais pavasaris galvā! To apjautu tikai tad, kad, pārnākusi mājās, konstatēju: nav manas diezgan tuvās ikdienišķās “pavadones” — flautas.
Ar skumjām izskaitļoju, ka esmu to atstājusi autobusā Gostiņi—Selga.
Otrā rītā drebošu sirsniņu kāpu autobusā, kur kasierīte mīļi paskaidroja — tur uz plauktiņa noliku. Gadās! Man priekā un pateicībā sirds gavilē vēl tagad! Šķiet, ar šiem viņas vienkāršajiem un nomierinošajiem vārdiem pasaulē vairāk ieskanējās labestīgums un cilvēcība. Pēc maniem mēģinājumiem pateikties viņa jutās pat neērti: nu ko jūs — katrs tā rīkotos!
Vai katrs? Gribas cerēt. Gribas ticēt, ka paliekam labestīgāki un mums vairāk sāk patikt prieks mantu atguvušā acīs nekā atrastā maciņa slepenībā pārskaitītā satura lielums. Rainis rakstīja par neatņemamu gūšanas prieku dodot. Tā ir. Un kur nu vēl prieks par atdošanu tam, kam piederošais nejauši pazudis! Tad priecājas abi.
Pateicībā — Zane Zālīte
