Skaļi un skanīgi pāri Skrīveru pakalniem izskanot “Dievs, svētī Latviju!”, divām jaunsardzēm un zemessargam Jānim Upītim stāvot godasardzē, pie ceļa, kas ved uz “Robežu” mājām, svinīgi atklāja piemiņas akmeni kureliešiem.
“Mīlot Latviju un savu novadu, šajā mirklī starp pagātni un nākotni kopā esam izveidojuši piemiņas vietu vēsturiskiem notikumiem Skrīveros,” atklāšanas pasākumā sacīja Skrīveru pensionāru biedrības vadītāja Ilga Ušaka. Tieši pensionāru biedrības biedri bija piemiņas vietas izveides iniciatori un organizatori.
Starp divām lielvarām
Uz akmens rakstīts: “Pie Robežu mājām 1944. gada vasarā ģenerālis J. Kurelis un kapteinis K. Upelnieks pulcēja patriotus. Kureliešiem vajadzēja kļūt par brīvas Latvijas armijas kodolu.” Pirms 70 gadiem pļavās līdzās “Robežu” mājām, kas tolaik piederēja Jānim Grantam, pulcējās latvieši, lielākoties lauku puiši, lai veidotu militāru vienību, kuru sauca ģenerāļa J. Kureļa vārdā par kureliešiem. Šī vienība tika veidota ar vācu armijas vadības atļauju, taču patiesībā bija starp divām karojošām pusēm — krieviem un vāciešiem — ar domu par brīvu Latviju un vēlmi cīnīties pret visiem, kas tīkoja pēc mūsu zemes. Uzvarēt divas lielvaras bija neiespējami, un kureliešu vienības pastāvēšanas laiks nebija ilgs.
Viss top par ziedojumiem
“Bija nepabeigta darba sajūta,” “Staburagam” atklāj Pēteris Mozulis. “Jutāmies parādā tiem, kuri 1944. gada vasarā stājās ierindā, lai cīnītos par neatkarīgu Latviju. Realizēt šo ieceri nebija vienkārši un viegli. Zemei, kur bija paredzēts novietot piemiņas zīmi, mainījās saimnieki. Radās doma piemiņas zīmi veidot pagasta centrā. Bet tā tomēr nebūtu īstā vieta.” Pensionāru biedrība vērsās Skrīveru novadā domē ar lūgumu palīdzēt risināt šo jautājumu, un pašvaldība piemiņas zīmes izveidei atvēlēja sev piederošu zemesgabalu. Cilvēki tika aicināti ziedot šīs ieceres īstenošanai. Viens no lielākajiem ziedotājiem bija mecenāts “Latvijas lepnums 2014” Aivars Millers, akmeni šim mērķim dāvināja Guntis Bokalders, to apstrādāja akmeņkalis Modris Stiliņš.
Skrīveru novada domes priekšsēdētājs Andris Zālītis uzsvēra: “Šodien svarīgi saprast, ka šie lauku puiši gribēja brīvu un neatkarīgu Latviju. Cik viņiem izdevās, tā ir cita lieta. Paldies viņiem par to, ka viņi mēģināja. Šodien saku paldies arī mūsu senioriem, kas mums deva tādu kā grūdienu atcerēties vēsturi un mazliet padomāt par nākotni. Par to, ka mūsu pienākums ir iemācīt jauniešiem, ka bija tādi kurelieši, ko viņi vēlējās, par ko domāja un sapņoja.”
Gaida 70 gadu
Klātesošie atzina, ka beidzot tapusi vieta, kur nolikt ziedus, atceroties cīnītājus, jo daudzu kureliešu atdusas vieta nav zināma. Aizkraukliete Astrīda Knoka atcerējās savas dzimtas divus kureliešus — krusttēvu Oskaru Kalniņu un radinieku Andreju Jēkabsonu, kuri atstāja savas saimniecības un briestošos rudzu laukus un pievienojās kureliešiem. “Man toreiz bija astoņi gadi un bija lemts nostaigāt garu ceļu kopā ar kureliešu ģimenēm no Skrīveriem līdz pat pēdējai viņu apmešanās vietai. Redzēju pa logu, kā grupa kureliešu tika apcietināta. Dziļā cieņā noliecu galvu viņu izmisīgās cīņas priekšā, un ir liels gandarījums par šo piemiņas vietu.”
“Mani mīļie kaimiņi, draugi un brālīt! Jums un man bija jāgaida 70 gadu, lai piedzīvotu šo dienu. Paldies visiem, kas iedomājās un veidoja šo piemiņas vietu. Saku paldies ar dziesmas, ko dziedāja arī kurelieši, vārdiem — Daugavas vanagi, sasaucieties, kas vēl dzīvi, kas vēl brīvi esat palikušies,” šādiem vārdiem galvu pie piemiņas akmens nolieca sirmais skrīverietis Jānis Bundzenieks.
Paldies par paveikto!
Ar lepnumu par savu vectēvu kureliešu aktīvistu leitnantu Robertu Rubeni stāstīja viņa mazmeita skrīveriete Indra Grietena. “Roberta Rubeņa ģimene visu šo laiku dzīvojusi Skrīveros — sieva, dēls ar vedeklu un abas mazmeitas — es un mana māsa Evita. Kad biju maza, neko nezināju par šo cilvēku kā par Latvijas cīnītāju, jo tajos laikos nedrīkstēja par to runāt. Tikai deviņdesmito gadu beigās, kad jau pašai bija bērni, uzzinājām par tiem notikumiem, par vectēva kara gaitām, un es jutos lepna, ka esmu Roberta Rubeņa mazmeita. Viņam par godu arī savu jaunāko dēlu nosaucu par Robertu,” atklāj Indra. Viņa stāsta, ka ģimene piedalījusies vairāku Roberta un viņa cīņu biedru piemiņas vietu atklāšanā citviet Latvijā, jo Rubeņa rota tika veidota nevis Skrīveros, bet Ropažos. Vēlāk karotāji pārcēlās uz Kurzemi, Ugāles pusi. “Liels paldies entuziastiem Ugāles pusē, kuri jau 1997. gadā atklāja piemiņas akmeni kureliešiem un leitnantam Robertam Rubenim. Pirms dažiem gadiem atklāts arī muzejs un atjaunoti bunkuri Usmas mežos, kas ir iecienīts tūrisma apskates objekts,” stāsta Indra. Viņas dēls Linards Drukmanis, mācoties Skrīveru vidusskolā, uzrakstījis apjomīgu zinātniski pētniecisko darbu par savu vecvectēvu un vadījis arī vairākas ekskursijas interesentiem Usmas bunkuros. “Ir prieks, ka būs vieta tepat Skrīveros, kur nolikt ziedus vectētiņam, jo nav īsti zināma viņa atdusas vieta Ugāles mežos,” piebilst Indra.
Sēžot ratiņkrēslā, tuvinieku atbalstīts, klusi notiekošo vēroja arī Helmuts Spārniņš. Pēdējais dzīvais kurelietis, skrīverietis, kurš 89 gadu vecumā spilgti atceras gan Ulmaņlaikus, gan padomju gadus, gan piedzīvojis Latvijas neatkarības atjaunošanu, par ko devās cīņā pirms 70 gadiem. Viņš pateicās visiem, kas godāja kureliešu piemiņu un iemūžināja to šajā akmenī un vietā, atcerējās, ar kādām domām devās cīņā tolaik un ar kādām domām dzīvo šodien.
Par piemiņas vietas labiekārtošanu un uzturēšanu kārtībā turpmāk solīja rūpēties vietējā pašvaldība. ◆
