(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. novembra numurā.)
Atsaucas Grīvnieces vēstulei
Rajona laikraksta 19. novembra numurā vēstuļu apskatā publicēts pļaviņietes J. Klušas papildinājums skolotājas A. Grīvnieces vēstulei. “Ap šo mazo kapsētiņu bija sastādītas eglītes, tās nebija ne nokaltušas, ne citādi bojātas. Kādā jaukā dienā tās tika izrautas un sakrautas kaudzē. Čuguna krustus izrāva un tūlīt aizveda.
Taču zemi ne visai labi nolīdzināja, jo tur ir lielas bērzu saknes, un kopiņas vēl bija redzamas. Uz vienas no kopiņām lika arī ziedus, tātad bija arī kādi piederīgie.
Netālu ir divas autobusu pieturas. Kad skolēni sāk lauzt sēru vītolu, bērzu zarus, es viņus aprāju un stāstu, ka šeit ir kapsēta. Diemžēl viņi domā, ka stāstu muļķības.
Ļoti žēl, ka jaunā maiņa nezina — te atdusas Pirmā pasaules kara cīnītāji.”
Laikraksta 1989. gada 8. jūlija numurā publicēta J. Klušas atsūtītā nezināma autora fotogrāfija, kura uzņemta ap 1935. gadu un ir kā apliecinājums un atgādinājums, ka te, Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, bijuši kapi.
Kad gaisā jau virmoja brīvības elpa, arī Pļaviņās 1988. gadā 2. oktobrī tika nodibināta vietējā Tautas frontes Pļaviņu nodaļa. Tās darbības programmas 6. punktā bija rakstīts: “Izzināt sava novada un pilsētas vēsturi, atjaunojot tās Staļina kulta un stagnācijas periodā tīši noklusētās un aizmirstībai nodotās lappuses. Veikt izpētes darbu un praktisku darbu Pirmā pasaules kara karavīru kapu sakopšanā Pļaviņu pilsētas Bārukalna kapos, kā arī citās vietās, ja tādas atklātas.” (“Komunisma Uzvara”, 1988. gada 15. oktobrī.) Taču kritušo atdusas vieta Dzirnavu un Daugavas ielas krustojumā tā arī palika neapzināta.
Mājas iedzīvotāji raksta petīciju
Kad 80. gadu beigās ekspluatācijā nodeva tā saucamo skolotāju māju, kura bija Dzirnavu ielā otrpus kapiem, aktualizējās jautājums par piemiņas zīmes novietošanu Pirmajā pasaules karā kritušajiem. Par to īpaši iestājās skolotāju Grīvnieku pāris. Artūrs Grīvnieks tolaik bija deputāts un vadīja arī dabas aizsardzības komisiju. Taču toreiz veselais saprāts neuzvarēja. Kā atceras toreizējā izpildkomitejas sekretāre Sarmīte Stakle, tika vākti mājas iedzīvotāju paraksti un petīcija iesniegta deputātiem. Jaunās mājas iemītnieki nebija ar mieru, ka otrpus ielai būs norāde, ka tur atdusas Pirmajā pasaules karā kritušie. Lai gan deputātu starpā bija asa polemika, uzvarēja “strausa politika” — iebāz galvu smiltīs un nekā neredzi. Taču realitāte ir tāda, kāda tā ir — kritušo atdusas vieta ir otrpus skolotāju mājai bērzu birztaliņā…
Nemierā ar vilcināšanos
Pa šo laiku nomainījušies vairāki deputātu sastāvi, priekšsēdētāji, taču, šķiet, jautājums par kapiem vienmēr ticis aizbīdīts atvilktnes vistālākajā stūrī. Kas zina, cik ilgi vēl tā būtu, ja ne laiku pa laikam šo jautājumu nebūtu aktualizējis kāds sava novada patriots.
Viens no viņiem — Guntars Zāģers ar domubiedriem. Jau pērn viņš vērsās pie Pļaviņu novada domes vadības un bija dziļā neizpratnē, kāpēc jāveic iedzīvotāju aptauja par piemiņas vietas atjaunošanu, ja daudziem pļaviņiešiem nav īsti informācijas par to laiku notikumiem, līdz ar to — kāds gan viņiem par to var būt viedoklis?
Kāpēc šādam domes lēmumam nepieciešams vairāk nekā gadu ilgs laiks, augustā Vitai Anstratei, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentei, skaidroja Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde: “…tāpēc, ka te ir tās dažādās cilvēku domas. Mums ir pilnīgi pretēji viedokļi. Viena puse saka — jā, lūdzu, vajag tur tai vietā atjaunotu kapsētu vai piemiņas vietu izveidot. Savukārt tie, kas tur blakus dzīvo, viņiem tieši mājas priekšā tas ir, un viņi, protams, ir neapmierināti. Es nevaru tad tikai Zāģera kungam pateikt — jā, tur būs. Vai arī tiem cilvēkiem pateikt — nē, tur nebūs. Tāpēc tas ir tāds garš periods. Tiklīdz ir kāda sasāpējusi problēma, kur ir divi diametrāli pretēji viedokļi, tas neiet ātri un neiet viegli.” (www.lsm.lv.)
Piemiņas vieta būs!
Kad pagājušās nedēļas nogalē sazinājos ar Pļaviņu novada domes deputātu Dabas un vides aizsardzības komisijas priekšsēdētāju Juri Ikaunieku, viņš pastāstīja: “Dabas un vides aizsardzības komisija nolēma, ka piemiņa ir jāsaglabā, un ieteicām domei izvērtēt šo jautājumu par piemiņas zīmes ierīkošanu Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, kur apglabāti Pirmajā pasaules karā kritušie karavīri. Lai gan deputāti lēma veikt aptauju, tādas nebūs, jo šis tomēr nav jautājums — būt vai nebūt? Vienkārši atceres vietai jābūt. Deputātus iepazīstinājām ar plašu prezentācijas materiālu par kapiem, ko bija sagatavojusi skolotāja Iveta Krastiņa un tūrisma speciāliste Līva Kotina. Jautājums par piemiņas zīmes veidošanu izskatīts jau arī Finanšu komitejas sēdē un atbalstīts tālākvirzīšanai uz domes sēdi. Domes sēdē pieņemts lēmums par piemiņas vietas izveidošanu Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī visiem Pirmajā pasaules karā kritušajiem Pļaviņu novadā. Ir tapušas skices, izveidota tāme un pieņemts lēmums 2016. gada budžetā atvēlēt līdz 4000 eiro piemiņas vietas ierīkošanai. Pļaviņu novada pašvaldības mājaslapā līdz 25. novembrim lūdzām izteikt viedokli arī iedzīvotājiem. Diemžēl atsaucība bija maza.”
No dažiem pļaviņiešiem dzirdēts viedoklis, ka vajadzētu apzināt visu apbedījumu teritoriju, jo tā, iespējams, esot plašāka nekā tikai birzī. Šis darbs gan šķiet nereāls. Pļaviņu novada nekustamo īpašumu speciālists Ainis Jākobsons skaidro, ka pēc 1922. un 1935. gada pilsētas apbūves plāna norādīts, ka kapu teritorija aizņem 2283 kvadrātmetrus. Un tā arī tiek uzturēta kā zaļā zona.
***
Mēdz teikt — tauta, kas nezina vai piemirst savu vēsturi, pazudīs arī pati.
Pēc dažādu laiku lokiem, pēc noliegumiem, neziņas, neieinteresētības, vienaldzības plaviņieši beidzot lēmuši izdarīt to, kas bija jāizdara jau sen, — atdot godu Pirmajā pasaules karā kritušajiem karavīriem. Kā teica Sarmīte Stakle, tas liecinās tikai par humānu rīcību. Karā jau nav uzvarētāju. Ir tikai lielvaru upuri.
