(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. novembra numurā.)
Ar kapiem saistīts notikums fiksēts arī Jāņa Auziņa fotogrāfijā, kas glabājas pie kādreizējā pļaviņieša, Latvijas pirmā profesionālā pēckara gadu lidotāja Arnolda Štrāla (bērnībā viņš dzīvoja Bebrulejās).
Attēlā ir Pļaviņu pamatskolas pirmsskolas sagatavošanas klase 1937. gada maijā, talkojot Pirmajā pasaules karā kritušo kapos. Fotogrāfijā redzama Pļaviņu pamatskolas pirmsskolas sagatavošanas klases audzinātāja Marija Brimmerberga, kas ir arī ģimnāzijas dibinātāja. Arnolds Štrāls esot pagriezis muguru fotogrāfam. Vēl fotogrāfijā noteikti esot Jānis Mežvēvers, Pēteris Bērziņš un Marta Launerte, bet kurš ir kurš, Arnolds vairs nevarēja pateikt. Fotografēts no kapu stūra (pie tagadējās pirts) uz Daugavu, Gostiņu virzienā. Tālāk redzama Lielās Krasta ielas apbūve. Štrāls atceras, skolotāja stāstījusi, ka pie Pļaviņām esot stāvējuši krievu pulki, kuru vidū esot bijis daudz latviešu karavīru, un šajos kapos esot apglabāti šo pulku kritušie.
Pieņem lēmumu par kapu likvidēšanu
Politiskā režīma maiņa Latvijā 1940. gada jūnijā, Otrā pasaules kara laikā, kas izpaudās kā padomju okupācija, un vēlākā komunistiskā totalitārā režīma nostiprināšanās atspoguļojās arī Rīgas Brāļu kapu apbedījumu struktūrā. Apbedījumi Rīgas Brāļu kapos tika veikti, ievērojot valdošā režīma prasības un politisko konjunktūru. Brāļu kapu komitejas darbība tika pārtraukta. Valdošā režīma politika attiecībā uz Brāļu kapu apbedījumiem tika īstenota visā Padomju Savienības teritorijā.
Pagājušā gadsimta 60. gados, īstenojot okupācijas varas politiku, daudzās vietās Latvijā tika nolīdzināti Pirmā Pasaules kara Brāļu kapi. Nekas nedrīkstēja atgādināt ne par Latvijas brīvvalsts, ne par cara valdīšanas laiku Krievijas impērijā, jo Sarkanā armija cīnījās pret cara valdību un tās armiju! 1962. gada 29. janvārī Pļaviņu pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja, ne bez kompartijas biedru palīdzības, pieņēma lēmumu par Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapsētas likvidēšanu: “Pamatojoties uz to, ka vairāk kā divdesmit gadu laikā kapsēta, kas atrodas Pļaviņu pilsētā, Daugavas un Dzirnavu ielas krustojumā, un kurā guldīti Pirmajā pasaules karā kritušie karavīri, neviens cits mirušais nav apglabāts, kapsēta galīgi aizaugusi, neviens kaps netiek kopts, Pļaviņu pilsētas izpildu komiteja nolemj likvidēt Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapsētu Pļaviņu pilsētā, Daugavas un Dzirnavu ielas krustojumā, un izveidot šinī vietā skvēru. Šo lēmumu darīt zināmu kritušo karavīru piederīgajiem, lai tie varētu, ja vēlas, savus tur apglabātos piederīgos pārvietot uz citu kapsētu.”
Pēc trīs gadiem, 1965. gadā, šajā vietā tiek izveidots komjauniešu skvērs, ierīkojot tur zemes celiņus un novietojot atpūtas soliņus, saglabājot 1936. gadā stādītos bērzus.
Taču lielu popularitāti gan šis skvērs neiekaroja, daudzi pļaviņieši, kuri tolaik mācījās skolā, pat neatceras par tāda eksistenci.
Savulaik laikrakstā “Padomju Jaunatne” rakstā “Mēs skola, viņi pilsēta” (92. nr. 12.05.1965.), stāstot par Pļaviņu vidusskolas 10.a klases kolektīvu, piemetināts, ka pilsētā jau ilgāku laiku ir komjaunatnes ārštata komiteja, kurā darbojas arī skolotājs Putniņš. Kā viens no komitejas darbiem nosaukts komjauniešu skvēra ierīkošana.
Aicina pret vienaldzību
Taču cilvēku atmiņā kapi neaizauga ar zāli. Kaut gan bija pagājis vairāk nekā 20 gadu pēc kapu nolīdzināšanas, rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” 1987. gada 10. novembra numurā tika publicēta skolotājas Apolonijas Grīvnieces vēstule “Nezināšana vai necieņa?”.
“Pļaviņās, Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, ir neliela kapsēta. Tajā apbedīti Pirmajā pasaules karā kritušie krievu 5. un 12. armijas karavīri, kuri atdeva savas dzīvības cīņās pie Daugavas no 1915. līdz 1917. gadam. Patlaban nekas neliecina, ka laukumiņā, kurā aug tikai kādi piemiņai iestādīti bērzi, ir brāļu kapi, jo savulaik Pļaviņu pilsētas izpildkomiteja likusi novākt tos čuguna krustus, kas tur bija (koka krusti bija sapuvuši jau agrāk). Līdz 1986. gadam kapsētiņa pastāvēja kā puslīdz apkopts skvērs, bet tad ieradās celtnieki. Viņiem šī vieta bija pa rokai materiālu nolikšanai, tieši pretī jaunceļamajai skolotāju mājai. Materiālus vezdami, celtnieki izbraukāja kapsētas ceļmalu apmēram 10 m platā joslā, šķiet, nejuzdami nekādus sirdsapziņas pārmetumus un godbijību pret vēstures piemiņas vietu. Taču — gods kam gods, kad jaunceltni pabeidza, arī izdangātā kapsētas mala bija sakārtota, pat glītāk nekā pirms tam bijusi.
28. oktobrī gāju to vēlreiz apskatīt. Ir patīkami redzēt, ka tie, kas postījuši, prot arī izlabot nodarīto pārestību. Un ko redzu! Atkārtojas viss no sākuma. Kapsētiņā novietots remontatslēdznieku vagons, tas atvilkts ar smagu vilcēju. Tā dziļās sliedes krustām šķērsām izvagojušas to daļu, kas bija palikusi pirmo celtnieku neskarta. (Nevar, protams, braukt pa nesen sakoptu vietu.)
Remontē Pļaviņu pirti, kas kapsētai kaimiņos, un atkal šī kapu zeme ir vienīgā vieta, kur ierīkot apmešanās laukumu. Tiem, kas te apglabāti, ir vienalga, bet mums, dzīvajiem, mūsu pašu dēļ taču nedrīkst būt vienalga, kāda izskatās to cīnītāju atdusas vieta, kuri pirms septiņdesmit diviem gadiem te, Daugavas tilta galā, krita, lai vāciešiem aizšķērsotu ceļu.
Ja gadījumā šis laukums Pļaviņu pilsētas apbūves plānā nav apzīmēts par kapsētu un tāpēc netiek saudzēts, tad šī kļūda ir jāizlabo, aicinot palīgā vēsturniekus un aculieciniekus. Manuprāt, ne brāļu kapus, ne kapus vispār nedrīkst vienkārši svītrot no plāna, neatstājot piemiņas zīmi.”
Pļaviņiešu atmiņas
Nu jau aizsaulē aizgājušā Imanta Vītola atmiņas, pierakstītas 2013. gada 11. novembrī:
“Tie bija Pirmā pasaules kara karavīru kapi. Kapos apglabāti kritušie krievu karavīri un latviešu strēlnieki. Kapus līdz pēdējam kopa “Zirgumīle”. Par Zirgumīli sauca sievu, kura veica dažādus transporta pakalpojumus ar zirga pajūgu. Vārdu un uzvārdu neatceros. Viņa dzīvoja Daugavas ielā. Vēlāk viņas māju nojauca un tās vietā uzcēla jauno pārtikas veikalu, kurš atrodas Atvara un Daugavas ielas stūrī. Zirgumīle esot palīdzējusi no apkārtnes savest kritušos karavīrus un apglabāt. Pirms kapu nolīdzināšanas jeb apgānīšanas, kas notika laikā, kad uzcēla Pļaviņu HES un Pļaviņās uzcēla vairākas daudzdzīvokļu mājas un skolu, vēl bija saglabājušās kapu kopiņas, dzelzs krusti, un atsevišķām kapu kopām bija pieminekļi un apkārt aplikti kalti žogi. Ģimnāzijas laikā, tas ir, trīsdesmitajos gados, no skolas gāja kopt šos kapus organizēti, bet padomju okupācijas gados šī kopšana tika izskausta. Līdz pēdējam brīdim, kad kapi nolīdzināti, bija dažas kopiņas, uz kurām paretam bija uzlikti arī ziedi.”
Edvīna Endzeļa atmiņas (dzīvo pretī nolīdzinātajiem Brāļu kapiem):
“1962. gadā pārapbedīti tika divi apglabātie karavīri. Pārējie palika zem zemes. Vienas dienas laikā apzāģēja egles, kuras auga uz Brāļu kapu robežas, un nākamajā dienā laukumu nolīdzināja. Kas izdomāja komjauniešu skvēra nosaukumu, nezinu, laikam jau tie paši, kas to darīja.”
Viktors Deliks (dzīvo Gostiņos):
“Kad nolīdzināja Brāļu kapus Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, vecākā Pļaviņu paaudze bija ļoti sašutusi. Atceros, ka Atmodas gados par Brāļu kapu jautājumu ļoti iestājās skolotāja Apolonija Grīvniece. Biju personiski ar viņu pazīstams, un ne reizi vien viņa pauda savu sašutumu par nolīdzinātajiem kapiem. Vēlāk arī tapa raksts rajona avīzē “Staburags”.”
Jānis Ivars Padedzis:
“Vecāmāte un tēvs stāstīja, ka tie ir Pirmā pasaules kara brāļu kapi. “Krievi” šos kapus neatzīst, un tur ir apglabāti arī latviešu karavīri. Par latviešu un Latvijas piederīgo karavīru apbedījumiem liecināja daudzi metāla krusti, kuri bija saglabājušies pie atsevišķām kapu kopām, bet kuri 60. gados bija aizauguši ar zāli kā visi pārējie. Pie dažām kopiņām bija saglabājušies aprūsējuši metāla vainagi, un šur tur paretam varēja manīt kādu ziedu pušķi.”
(Turpmāk vēl.)
