“Vēsturiskās atmiņas jēdziens saistīts ar to, kā sabiedrība atceras, respektīvi, skaidro savu pagātni, savukārt noteikta laikmeta materiālās kultūras objekti ir vēsturiskās atmiņas indikatori. Atmiņas un atcerēšanās procesa sociālā nozīme visciešāk ir bijusi saistīta ar piemiņas uzturēšanu.”
(Mārtiņš Mintaurs, Dr. hist.)
Ar cilvēka atmiņu jau nevar tā, kā savulaik padomju funkcionāri izdarīja ar Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapsētu Pļaviņās, Daugavas un Dzirnavu ielas krustojumā — pārbrauc pāri ar buldozeru, un viss, — nekā vairs nav. Lai gan kritušo līdzgaitnieku vairs nav starp dzīvajiem, toties dzīvi ir tie, kuri atceras, ka te, bērzu birzī, kādreiz bija karavīru kapi. Un viens no viņiem ir Guntars Zāģers, kurš ne reizi vien vērsies Pļaviņu novada domē ar rosinājumu šajā vietā novietot piemiņas zīmi.
Pagātne ir mūsu saknes, un tā nesākās no 1918. gada, kad tika pasludināta Latvijas valsts. Tauta un valsts nevar pastāvēt bez saknēm, tāpēc tās jāzina un jākopj. Bez pagātnes izzināšanas nav iespējama arī nākotnes attīstība. Šādu vadmotīvu vadīta un Guntara rosināta, mēģināju izsekot šo kapu liktenim dažādu laiku un varu lokos.
Maz pētīts laiks
Pasaules kara norises Latviju skāra ļoti būtiski un traģiski. Kamēr Rietumos Pirmais pasaules karš pētīts no daudziem un dažādiem aspektiem, Latvijā to darīt liedza padomju laika ”klusēšanas periods”, kad drīkstēja aplūkot vien latviešu sarkano strēlnieku cīņas Krievijā. Kara rezultātā sabruka trīs impērijas, un uz to drupām izveidojās 10 jaunas valstis, tostarp Latvija. Taču šis karš bija revolucionārs pagrieziena punkts ne tikai politiskajās attiecībās. Pēc Latvijā rezidējošā Francijas militārā atašeja datiem (informācija publicēta 1920. gadā laikrakstā “Latvijas Kareivis”), Pirmajā pasaules karā piedalījās 182 000 Latvijas iedzīvotāju, no tiem krita 32 000, tajā skaitā latviešu strēlniekos dienēja vairāk nekā 50 000, no kuriem krita 3000 karavīru. Ja runā par zaudējumiem, pēdējais skaitlis gan ir krietni lielāks, jo tajā nav ietverti kontuzētie un smagus ievainojumus guvušie kareivji, kā arī bezvēsts pazudušie, kuri palika guļam frontes līnijā starp abām karojošām pusēm. Pateicoties latviešu karavīru varonībai, frontes līnija tika stabilizēta un tā noturējās divus garus gadus — no 1915. līdz 1917. gada septembrim. Tauta tika paglābta no izklīšanas bēgļu gaitās, un latviešu strēlnieku cīņas bija pamats neatkarīgas Latvijas izveidošanai 1918. gadā.
Apbedī lazaretēs mirušos
Vēsturnieks Jānis Amats, kurš pētījis Pirmā pasaules kara kaujas Jēkabpils placdarmā, iezīmē tālaika situāciju arī Pļaviņu apkārtnē.
Pirmā pasaules kara laikā Pļaviņas vēl bija miestiņš, kurā bija Štokmanshofas dzelzceļa stacija līnijā Rīga—Dinaburga. Štokmanshofas dzelzceļa stacija pārdēvēta par Pļaviņu staciju, kad Pļaviņas kļuva par pilsētu. Piecus kilometrus no Štokmanshofas bija barona Medema īpašums Stukmaņu — Štokmanshofas — muiža, iespējams, no turienes radās arī dzelzceļa stacijas nosaukums — Štokmanshofa. Vācu armija gan vēl Otrajā pasaules karā lietoja nosaukumu Stockmannshof.
— No 1915. līdz 1917. gada septembrim krievu-vācu frontē pastāvēja Jēkabpils placdarms, un Pļaviņu miestiņš ar Štokmanshofas staciju bija Krievijas armijas aizmugurē, — stāsta Jānis Amats. — Te izvietojās aizmugures apgādes vienības un lazaretes. Lai karaspēka vienības placdarmā varētu sekmīgi darboties, tās bija jāapgādā ar visu nepieciešamo, un šim nolūkam kalpoja sapieru uzceltie kara tilti pāri Daugavai. Uz placdarmu veda munīciju, pārtiku, bet no placdarma — ievainotos uz Pļaviņu lazaretēm. Lazaretēs mirušos apbedīja turpat Pļaviņās.
Jēkabpils placdarma frontes līnijas sākums ir pie Daugavas Staburaga pagastā pie Robežkroga — Dopelēm — gar Piksteres upi — Sēlpils stacija — Jaunsēlpils muiža — Arbidāni — starp Biržiem un Jēkabpili — Vārzgūnes ezers — Vandāni pie Daugavas Dignājas pagastā (starp citu, Jēkabpils placdarma karaspēka ierindās karoja deviņi karavīri, kuri vēlāk apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
Štokmanshofas stacijai bija svarīga nozīme, jo kara laikā darbojās līnija Krustpils—Štokmanshofa, kuru neapšaudīja vācu artilērija, un caur Krustpils (Kreicburgas) staciju bija savienota ar Rēzekni (Režicu). Līniju Krustpils—Daugavpils vācieši apšaudīja pāri Daugavai.
Pļaviņas nonāca frontes joslā pēc 1917. gada 22. septembra, kad vācu armija pārrāva fronti un ieņēma Jēkabpils placdarmu. Krievu-vācu fronte nostājās gar Daugavu, kura pastāvēja līdz 1918. gada 18. februārim, kad vācu armija forsēja Daugavu un okupēja visu Latvijas teritoriju.
Zināmi trīs kritušo vārdi
Starp apbedītajiem Pļaviņu kapos ir ne tikai lazaretē mirušie, bet arī kritušie pie Pļaviņām, viņu starpā arī latvieši. Tas ir neapstrīdams fakts, jo Krievijas impērijas armijā sāka iesaukt un karoja daudzi latvieši, daļu no kuriem vēlāk pārcēla uz latviešu bataljoniem un pulkiem. Par to liecināja arī krusti un ziedi uz kapu kopiņām. Faktu, ka tur ir apglabāti latviešu karavīri, apliecina arī Pļaviņu pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas lēmums nr. 11 par Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapsētas likvidēšanu, kurš pieņemts 1962. gada 29. janvārī, kur lēmuma 1. punktā rakstīts: “Lēmumu darīt zināmu kritušo karavīru piederīgiem, lai tie varētu, ja vēlas, savus tur apglabātos piederīgos pārvietot uz citu kapsētu.”
Kritušo saraksts ir nepilnīgs, zināmi tikai trīs pagaidām Latvijas arhīvos atrodamie uzvārdi. Un tie ir:
1. Nikolajs Vārpa. Kritis 1916. gadā. (Minēts Lismaņa grāmatā “1915 — 1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai: Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanas cīņu piemiņas vietas”, atsaucoties uz Pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvu.)
2. — 3. Ļihošerstovs (bombardieris) un Zaharovs (kanonieris), krituši pie Volfeila dzirnavām 1915. gada 16. novembrī (60. artilērijas brigādes ziņojums, 142. raksts.)
Viss pārējais ir meklējams Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā. Bet, zinot saspringtās attiecības ar Krieviju (šo informāciju var saņemt, risinot starpvalstu sarunas, ārzemniekiem arhīva ziņas tiek liegtas), tas diez vai ir iespējams.
(Turpmāk vēl.)
