Šo seno fotogrāfiju “Staburagam” atnesa mazzalvietis Elmārs Vectirāns. Tajā redzams viņa vectēvs Hermanis Vectirāns (stāv otrais no labās, baltā kreklā un paceltu roku), kuram bijis garš un notikumiem bagāts mūžs.
Šo seno fotogrāfiju “Staburagam” atnesa mazzalvietis Elmārs Vectirāns. Tajā redzams viņa vectēvs Hermanis Vectirāns (stāv otrais no labās, baltā kreklā un paceltu roku), kuram bijis garš un notikumiem bagāts mūžs.
Vecajā fotogrāfijā ļaudis uzņemti pie kādām nodegušām dzirnavām. Viņi sapulcējušies tāpēc, ka, iespējams, iepriekš piedalījušies to dzēšanā. Elmārs Vectirāns domā, ka tas varētu būt laikā no 1905. līdz 1914. gadam. Viņš tikai nezina, kur tas noticis.
Vectēvs Hermanis Vectirāns bijis melderis, dzimis Jaunpiebalgas pusē. Pārnācis strādāt pie barona Hāna uz Ērberģes dzirnavām. Te arī iepazinies ar savu nākamo sievu Emīliju Jandavu, kura bijusi barona dienestmeita, bet viņas dzimtene — Lietuva.
Emīlijai un Hermanim piedzimuši trīs dēli, visi viņi mūžībā aizgājuši jauni. Toties Emīlija nodzīvojusi līdz 94 gadu vecumam, bet Hermanis dažus gadus mazāk. Abi nu atdusas Mazzalves pagasta Ķiku kapos.
— Vectēvs Hermanis bijis liels jokdaris. Ģimenē stāsta leģendu par to, kā viņš ticis vaļā no karaklausības. Cēsu iesaukšanas punktā komisijas priekšā ar galvu dauzījis pa stenderi. Komisijā sēdējis viens no brāļiem Kaudzītēm, kurš, tādu jaunekli ieraugot, teicis: “Tāds karadienestam neder, viņš jau prātā tērēts!” — atceras Elmārs Vectirāns.
Vectirāna kungs cer — varbūt kāds “Staburaga” lasītājs fotogrāfijā atpazīst vietu, kur bijušas šīs nodegušās dzirnavas, un varētu pastāstīt vairāk gan par vietu, gan nofotografētajiem cilvēkiem.
