“Staburagā” diezgan bieži lasāma reklāma, kurā ginekoloģe Viola Smirnova aicina pacientes apmeklēt viņas prakses vietu un pārbaudīt veselību. Kaut gan pieņemšana ir tikai vienu dienu nedēļā, pacientes brauc no dažādām vietām. Ārste dzīvo un strādā Jēkabpilī, taču pirms vairākiem gadiem viņa nolēma atvērt savu kabinetu arī Aizkrauklē, jo daudzas sievietes no Aizkraukles, Kokneses un Pļaviņām brauca pie viņas uz Jēkabpili. — Nolēmu šīm sievietēm būt tuvāk, tāpēc man ir prakses vieta arī Aizkrauklē. Aizkraukle ir arī mana jaunības pilsēta, jo mācījos Aizkraukles 2. vidusskolā. Arī mani vecāki joprojām dzīvo Aizkrauklē, tāpēc varu sevi uzskatīt arī par aizkrauklieti, — saka Violas kundze.
VĀRDS, UZVĀRDS: Viola Smirnova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1968. gada 3. jūlijs, Nereta.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Latvijas Medicīnas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: ārste ginekoloģe.
ĢIMENE: vīrs Kaspars, trīs dēli — Eduards, Roberts un Renārs.
DZĪVESVIETA: Jēkabpils.
VAĻASPRIEKS: dārzkopība, slēpošana, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
Ietekmē “audžumāte”
— Kāpēc izvēlējāties ārstes profesiju?
— Kļūt par ārsti nolēmu vidusskolas pēdējās klasēs, jo daudzi mani draugi bija mediķi. Aizkrauklē man ļoti iepatikās ārste Pīpiķe. Taču tagad saprotu, ka interesēties par medicīnu jau mazotnē mani rosināja mātes draudzene un mana “audžumāte”, kā es pati viņu saucu, medicīnas māsiņa Helēna Ūdre. Mani vecāki un Ūdru ģimene ir draugi. Helēnas kundze daudziem ir palīdzējusi gan atvieglot ciešanas, gan atgūt veselību. Cienu viņu kā tuvu, mīļu cilvēku un domāju, ka Helēnas kundzei manā dzīvē un profesijas izvēlē bija ļoti liela nozīme.
— Un kāpēc tieši ginekoloģija?
— Pēc trešā kursa medmāsas praksē nokļuvu Aizkraukles ķirurģijas un arī ginekoloģijas nodaļā. Tā bija vēl vecajā barakā, bet man tur iepatikās. Akadēmijā iepazinos ar ārstu ginekologu Voldemāru Lejiņu. Man viņš ir autoritāte visam mūžam, un ne vienīgajai, jo puse no grupas topošajiem ārstiem izvēlējās tieši ginekologa specialitāti.
— Savu izvēli neesat nožēlojusi?
— Nu jau strādāju ilgus gadus, bet ik rītu uz darbu dodos ar prieku, jo zinu — katra paciente man būs kā atklāsme. Tas nozīmē, ka profesijas izvēlē neesmu kļūdījusies. Es nekad nevēlētos darīt ko citu. Labi atceros savas darbavietas, jo pēc akadēmijas beigšanas piecus gadus vajadzēja nostrādāt valsts darbā, lai atvērtu savu privātpraksi.
Pirmā darbavieta bija Madonas slimnīca, strādāju arī Pļaviņās, Kuldīgā, sieviešu veselības centrā Rīgā un Līvānos, kur satiku nākamo vīru Kasparu. Tā pagāja pieci gadi, un es ieguvu sertifikātu savas prakses atvēršanai. Privātpraksi 1998. gadā atvēru Jēkabpilī, nu otro gadu strādāju arī Aizkrauklē.
Viedie vārdi
— Esat atklājusi, kādai jābūt labai ārstei, lai sievietes jums uzticētos?
— Man ir vecmāmiņas novēlējums. Kad studēju trešajā kursā, viņa bija neglābjami slima, un es apmeklēju viņu slimnīcā. Reiz viņa, kā juzdama, ka mēs varbūt vairs nesatiksimies, sacīja: “Esi iejūtīga un daudz runā ar pacientēm, tad tu būsi laba ārste”. Un šos vārdus es atceros visu dzīvi.
Toreiz viņa pastāstīja, cik daudz labu ārstu ir tajā slimnīcā un kā viņi interesējas par slimnieci, ka pēc šīm sarunām pat sāpes pierimst un sirds kļūst vieglāka, domas gaišākas. Tā es šo vecmāmiņas novēlējumu glabāju kā dārgāko dāvanu.
Gadās, ka pacientu ir daudz un tāpēc pieņemšana beidzas vēlāk, taču izrunāties vajag. Es nekad nešķiroju sievietes ne pēc gadiem, ne profesijas. Katra man ir personība, vienalga — trīspadsmit gadu pusaudze vai kundze cienījamos gados.
Ne par jaunu, ne par vecu
— Kas jūs, ginekoloģi, visvairāk gandarī?
— Ārstēt neauglīgās pacientes, kuras vēlas dzemdēt bērnus. Ja bērniņi arī piedzimst, par to man un kolēģiem ir liels prieks. Ja sieviete kopā ar ārstu par bērna ieņemšanu cīnās un mums uzticas, tad vēlēšanās arī piepildās.
Ja sieviete atnāk un lūdz pārtraukt grūtniecību, cenšos pārliecināt to nedarīt. Un bieži vien mēs kopā tā arī izlemjam. Cik viegla ir sirds, pēc gadiem lūkojoties bērnā, kurš dzīvo šajā pasaulē, bet kura varēja arī nebūt… Patlaban ļoti maz sieviešu nevēlas dzemdēt. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, abortu skaits, tāpat kā jaundzimušo bērniņu skaits, samazinās. Sievietes, vismaz manas pacientes, kuras gadiem ilgi pie manis nāk, bērniņa nākšanu pasaulē rūpīgi plāno, tāpēc arī grūtniecība nav jāpārtrauc.
Priecājos par tām mātēm, kurām mazuļi dzimst arī pēc četrdesmit gadiem. Pēc šādām dzemdībām sieviete kļūst jaunāka. Ārstam ir jāatbalsta šādas dzemdības, tāpat kā gados jaunās māmiņas. Neviena topošā māte nav ne par jaunu, ne par vecu. Manā praksē visjaunākajai māmiņai Pļaviņās bija trīspadsmit gadu, Visvecākajai — 46 gadi.
Katrai savs ginekologs
— Veselības aprūpi valstī daudz kritizē. Kāda ir ginekoloģija Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm?
— Augstā līmenī. Latvijas sievietēm ir iespēja apmeklēt gan valsts medicīnas iestādes, gan privātprakses un klīnikas. Domāju, ka Latvijā nekādu lielu atšķirību no citām valstīm nav. Mums, par laimi, ārstu vēl pietiek, arī ginekologu, tāpēc sieviete savu ārstu var izvēlēties. Ne visās valstīs ir tāda iespēja. Katrai sievietei jābūt savam ginekologam un regulāri jāpārbauda veselība. Mēs, ārsti, tiekamies un konsultējam viens otru, vienalga, vai strādājam privāti vai valsts slimnīcā.
— Vai jaunās māmiņas tagad ir gudrākas nekā pirms gadiem desmit, divdesmit?
— Nu, protams! Viņas mācās, kā pareizi rīkoties dzemdībās, kā dzīvot, bērniņu gaidot. Nodarbībās pirms dzemdībām mātes kopā ar tēviem apgūst visu, kas jāzina jebkurā situācijā.
Pārbaude reizi gadā
— Šogad valsts daudzām sievietēm apmaksā izmeklējumus, lai laikus atklātu krūts un dzemdes kakla vēzi, taču atsaucība ir maza. Kā jūs to izskaidrojat?
— Šo iespēju noteikti vajag izmantot, tāpat kā vismaz reizi gadā apmeklēt savu ginekologu. Izmeklējumi noteikti jāveic tām kundzēm, kurām tuvojas vai jau sākusies menopauze. Laikus atklāts vēzis ir ārstējams, nevajag baidīties vai kautrēties atnākt pie ārsta.
— Jūs priecātos, ja kāds no dēliem būtu ārsts?
— Nezinu. Viņi vēl pārāk mazi, taču es uzskatu, ka profesija katram jāapgūst pēc spējām un intereses, bet perfekti. Lai viņi paši, kad pienāks laiks, izvēlas. Tagad vecākais mācās 2. klasē, bet jaunākie apmeklē “dārziņu”.
— Kā jūs vērtējat ekonomisko situāciju valstī?
— Dažādi. Vairāk paļaujos saviem spēkiem, zināšanām un dzīves plānošanai. Manuprāt, jau bērnībā katram jāsaprot, ka ik dienu būs jāstrādā, jānopelna nauda, ka nekas tāpat vien no gaisa nekrīt. Nu ir tāds laiks, kad arī miljons dažam labam viegli nāk, taču — vai tas dod laimi un drošību? Var jau laimēties, taču es vairāk uzticos godīgam darbam.
Mājas tikai Latvijā
— Jūs teicāt, ka daudz ceļojat. Tas saistīts ar darbu vai atpūtu?
— Es pēdējos gados mācos sadalīt laiku gan darbam un atpūtai, gan ģimenei un ceļojumiem. Vairāk cenšos būt kopā ar bērniem, jo zinu, ka viņiem esmu ļoti vajadzīga. Tomēr upurēties nevajag. Ceļojot arī mācos, piedalos ārstu kursos un kongresos, visbiežāk tie notiek Londonā, Karaliskajā koledžā. Man ļoti patīk siltās zemes — nesen atgriezos no Dienvidāfrikas, Keiptaunā biju pasaules ginekologu kongresā. Labi jutos Holandē, Malaizijā, Honkongā, Ēģiptē, Itālijā, Ungārijā, Austrijā, Šveicē un citur. Ceļojot redzēto salīdzinu ar Latviju un zinu, ka tikai Latvijā ir manas mājas un mīļie cilvēki — vīrs, bērni un vecāki.
