Katrs, kurš Aizkraukles pusē bijis saistīts ar mūziku, visticamāk, pazīst arī mūzikas skolas klavierskolotāju Olgu Siliņu. Enerģiska, dzīvespriecīga, ar savu mūzikas mīlestību spēj aizraut jebkuru, arī mani. Neticami, ka pirms mēneša Olga atzīmēja 70. dzimšanas dienu. Viņa kategoriski noliedz, ka justos piederīga šim skaitlim. Joprojām sevis meklējumos, vēlas izzināt pasauli, sabiedrību, bet vispirms — sevi pašu.
Ar Olgu Siliņu tikos mūzikas skolā vēlu vakarā, kad no nodarbībām aizgājis pēdējais viņas skolēns. Neraugoties uz garajām darba stundām, viņa joprojām ir enerģijas pilna un aicina kopā uzspēlēt kādu labi zināmu klavierdarbu. Es spēlēju ritmu, viņa — melodiju. Mūsu saruna par mūziku sākusies nevis ar vārdiem, bet mūziku.
Gribas atgriezties bērnības zemē
— Vai jūs man varētu iemācīt spēlēt klavieres?
— Bet jūs gribat? Tad mierīgi. Pats galvenais ir vēlēšanās. Tikai sākumā vispirms vajadzētu pamācīties notis. Saprast, kurš taustiņš ir “do”, kurš “re”. Tā kā grāmatā, burtus lasot kopā. Domāju, jebkurš gribētu mācēt ko spēlēt, vismaz pamēģināt, zināt, ko viņš var. Mums visiem patīk dziedāt — kuram pie svinību galda, kuram tāpat. Tieši tāpat ir ar mūzikas instrumenta spēlēšanu.
— Jums ir latvisks uzvārds, bet pati neesat latviete.
— No dzimšanas mans uzvārds bija Romaņenko. Apprecējos, un vīrs mani “nokodēja” par Siliņu. Mans tēvs Dmitrijs bija militārists, tāpēc bieži nācās pārcelties no vienas dzīvesvietas uz citu. Pārsvarā Sibīrijā, Baikāla ezera pusē. Esmu dzimusi Irkutskā. Mamma Anna bija mājsaimniece, jo auklēja piecus bērnus. Viens — mana dvīņumāsa — gan nomira. Palika divas māsas un brālis. Mūzikas skolā sāku mācīties Omskā. Bet, tā kā mums mājās nebija mūzikas instrumenta, materiālie apstākļi nebija spīdoši, tad mācības pārtraucu. Tomēr mācīties gribējās, vēlāk iestājos Omskas Mūzikas vidusskolas vakara grupā un mūziku apguvu saīsinātā variantā — nevis septiņos, bet piecos gados. Vēlāk šo skolu pabeidzu ar sarkano diplomu. Tas bija padomju laiks, un jau no bērnības sajutu propagandu — visu darīja valdības un partijas vārdā. Mani paturēja skolā un piespieda strādāt par mūzikas skolotāju. Tās man bija šausmas. Tā kā strādāju kopā ar skolotājām, kas tikko bija mācījušas mani, visu laiku cīnījos ar kompleksiem. Bet bērnības zemē man gribas atgriezties, apskatīties tās vietas.
Te jau četrdesmit gadu
— Kāda jaunībā jums, šeit ierodoties, šķita Latvija?
— Pilnīgs pretstats. Atmosfēra, attiecības starp cilvēkiem. Sibīrijā tās bija, varētu teikt, rupjas. Šeit visi viens no otra kā nedaudz nostatu. Tur bija kā kolhozā — viens pie otra, viens par otru. Latvijā nonācu 70. gadu sākumā pēc tam, kad gadu biju nostrādājusi Omskas Mūzikas skolā. Brālis strādāja Stučkā VEF, un es atbraucu ciemos. Kā man te patika! Skolas direktors gan teica — nožēlosi, ka pameti. Bet pie sevis nodomāju — kam man to vajag! Sāku meklēt darbu Stučkā un sākumā biju mūzikas un kora skolotāja 1. vidusskolā. Viegli nebija — es maza auguma, jauna meitene, nedaudz pāri 20 gadiem, un man stundas jāvada klasē, kurā ap trīsdesmit bērnu. Viņiem patika mani biedēt. Kad stundas sākumā ienācu klasē, visi bija noslēpušies un pēkšņi lēca gaisā. Tas mani varēja izvest no pacietības. Vēlāk atbrīvojās vieta mūzikas skolā, un tā nu te es esmu jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Tā kā vajadzēja turpināt arī mācīties, neklātienē iestājos Novosibirskas konservatorijā. Katru pusgadu divus mēnešus tur braucu un kārtoju eksāmenus.
— Kāpēc tāda izvēle — tik tālu, nevis Rīgā?
— Lieliski! Un tā sanāca. Braucu kopā ar draudzeni, viņa mani pierunāja. Viņa iestājeksāmenus nenokārtoja, bet es tiku. Toties tur mani augstu vērtēja. O! No Latvijas, Baltijas valsts! Līdzīgi kā mēs skatāmies uz parīziešiem. Dzīvot Latvijā un reizēm aizbraukt uz Novosibirsku nozīmē izbaudīt kontrastus — citas attiecības, dzīves līmenis. Ļoti interesanti. Piecus gadus tā nobraukāju. Ja man tagad piedāvātu pārcelties uz Omsku vai Novosibirsku, nebrauktu. Latvija ir mana otrā dzimtene.
Sāk ar populārām dziesmiņām
— Kāpēc jums patīk mūzika?
— Mūzika ir māksla laikā. Ar mūziku es varu visu izteikt bez vārdiem, kas stāsta par visu. Vai tad jums tā nešķiet? Tā ir kā pasaules valoda. Katrs mūziku var uztvert niansēti, bet kopējais tēls saglabājas. Man mājās patīk klausīties baroka laika mūziku — Vivaldi, Bahu. Tā ir nomierinoša. Varu bezgalīgi klausīties, un ar šo mūziku dvēsele sarunājas. Sacerēta pirms simtiem gadu, bet skan mūsdienīgi, kā vakar uzrakstīta.
— Strādāt ar bērniem nav viegli.
— Īpaši pēdējo gadu laikā. Viņi ļoti labi zina savas tiesības. Agrāk skolotāja bija kaut kur tur (rāda uz griestiem — aut.). Tagad skolotājs ir gandrīz vienā līmenī ar jebkuru citu amatu. Prestižs ir zudis, un katrs skolotājs strādā tikai ar entuziasmu. Vecāki bērnu uz mūzikas skolu bieži vien ved, lai viņš kaut ko darītu, lai nesēdētu mājās. Ir vai nav dotības, tas jau ir sekundāri. Manuprāt, īsti pareizi tas nav.
— Vai jūsu ilgajā darba pieredzē bijuši arī ļoti spoži, talantīgi skolēni, jauni Mocarti?
— Bija trīs meitenes. Tādas, kurām tikai parādi ceļu, un viņas pašas brien tālāk, kā ledlauži. Saprot no pusvārda. Ir kaifs ar tādām strādāt, jo saprotu, ka ne tikai es viņas, bet viņas arī mani māca. Viena no viņām turpināja mācīties, strādā par skolotāju. Viena strādā mūzikas skolā Krievijā.
— Lielākoties pie jums nāk skolēni, kas varbūt sākumā nemaz nevēlas, piemēram, spēlēt klavieres. Kā jūs viņus ieinteresējat?
— Ar rotaļām. Sākam ar smieklīgām, jautrām, populārām dziesmiņām. Kā, piemēram, “Happy birthday to you!”. Bērns grib iemācīties un ar to apsveikt mammu. Tā arī sākas klavierspēles mācīšanās. Tad arī garlaicīgā daļa — notis, basa, vijoles atslēga, un pamazām, ar pazīstamo un nezināmo ejam uz priekšu. Pienāk brīži, kad viņiem neko negribas — saku, lai iet mājās, padara ko citu. Gadās, ka mūziku pamet pavisam. Īpaši, kad vienlaikus ir sports, dejas, mākslas skola, mūzika. Bērni tādu slodzi neiztur. No tiem, kas sāk mācības, procentuāli skolu beidz nedaudz vairāk kā puse audzēkņu.
Rakties dziļi sevī
— Ko, jūsuprāt, mūzika ieliek bērna personības izaugsmē?
— Vai mēs varam vispār bez mūzikas? Kaut vai vienu dienu? Ar mūziku cilvēks kļūst jūtīgāks, veidojas par cilvēku. Arī dzīvniekus ietekmē mūzika — klausoties Mocartu, palielinās izslaukums. Zirgi dejo, izdzirdot mūziku. Te jums arī atbilde — ja reiz dzīvnieki mūzikas ietekmē kļūst citādi, tad ko te runāt par cilvēku. Manuprāt, katram, kurš iegūst pamatizglītību, vajadzētu arī iemācīties spēlēt kādu instrumentu.
— Vai jūs arī komponējat?
— Agrāk jā. Strādāju arī par koncertmeistari, bet pārtraucu, kad pasliktinājās redze. Ar brillēm spēlēt man nepatīk. Kādus piecpadsmit gadus rakstīju pavadījumus pūšamajiem instrumentiem, vijolei. Tas man ļoti patika. Man patīk arī dejot, bet tam nav laika. Labprāt iemācītos tradicionālās īru dejas, kā, piemēram, to dejo “Riverdance”. Domāju, ka ir jau par vēlu. Maz laika arī tam, lai aizbrauktu uz koncertiem, baleta, operas izrādēm. Vasarā daudz laika veltu dārzam. Mūsdienās koncertus daļēji aizvieto televizors. Tehniskās iespējas ir plašas, tajā skaitā skaņas kvalitāte. Man ir arī liela skaņuplašu kolekcija. Tās klausos gandrīz katru dienu. Ir arī diezgan liela bibliotēka. Joprojām patīk Čehovs — mana jūtu pasaule saskan ar viņa. Vēl patīk klausīties dažādu psihologu lekcijas. Varbūt tik dziļi nevajag sevī rakties, citādi var ierakties, bet es to daru, kā apēdu sevi. Tā var arī sevi pazaudēt. Psiholoģija ir tas, kas man patīk. Nevis politika, kas visu mūžu bijusi viena un tā pati. Sākot no cara laikiem, līdz pat mūsdienām. Tāpēc pirms vēlēšanām domāju — iet vai neiet balsot. Lielākoties nekas nemainīsies. Galvenais, lai neizceļas karš. Par to es nobalsotu piecām rokām.
— Dārzs vajadzīgs praktiski, lai kaut ko izaudzētu?
— Ne tikai. Tur varu pabūt viena, ar savām domām. Man ļoti patīk būt dabā. Tā ir meditācija. Kad viss sliktais, dubļi, no manis kā aizlido. Kad koncentrējos uz vēju, sauli, debesīm, kokiem. Atpūšos, uzņemu spēku, un pēc tam atkal sākas dubļi.
— Jums nesen apritēja 70, bet no šīs sarunas nojaušu, ka noteikti nejūtaties tik veca.
— Esmu introverta. Nekādā gadījumā nejūtos kā septiņdesmitgadīga, un tāpēc man ir bail no sveikšanas, runām, godināšanas. No psiholoģiskā viedokļa šis skaitlis nav sevišķi patīkams. Es joprojām esmu sevis meklējumos. Pamazām sāku sevī būvēt to Olgu, kādu vēlos redzēt. Es mēdzu visu ņemt galvā, bet mācos to nedarīt. Gribu pamēģināt jogas nodarbības, runā, ka palīdz sakārtot domas. ◆
