Ļauties baltajam kāzu sapnim un izmaiņām civilstāvokļa aktu reģistrā vai tomēr izbaudīt attiecības, “neiespringstot” par lielajiem lēmumiem, un doties prom, tiklīdz savienība šķiet apnikusi vai sevi izsmēlusi. Tie ir jautājumi, par kuriem aizvien biežāk nākas lemt 21. gadsimta pāriem. Ģimenes terapeits Sandis Ratnieks atzīst, ka izvēle par labu kādam no šiem variantiem būs atkarīga no katra vērtību sistēmas un ideāliem, kuri gan pēdējā laikā kļūst neskaidri un izplūduši.
Tiekam programmēti
“Sabiedrībā jūtamas vēsmas, ka laulība kā institūcija ir novecojusi un vietā vajadzētu nākt kaut kam jaunam un elastīgākam. Tomēr neviens nevar pateikt, kam tam vajadzētu būt. Mani arī interesē, kas mudina cilvēkus ko tādu apgalvot. Negribu ticēt, ka aiz tā nav personīgas motivācijas,” teic Sandis, mudinot akli nepieņemt veidojošās tendences kā savas, bet izvērtēt tās. “No vienas puses, mēs tiekam informēti par notiekošo, no otras — programmēti. Prognoze vai mērķis ietekmē sabiedrības skatījumu,” viņš norāda, pats būdams pārliecināts, ka tikai ģimenē, kur valda saskaņa, var izaugt harmoniska, sabiedrībai noderīga personība. Tāpēc pret kopdzīvi un laulību vajadzētu izturēties atbildīgi. Ne velti ģimene tiek uzskatīta par sabiedrības pamatu. Ja tas sa-grīļojies, cieš visi, tādēļ pašiem jātiek skaidrībā, kādu nākotni mēs izvēlamies.
Sens rituāls
Taču parasti gan cilvēku nevirza kopējie sabiedrības mērķi, bet personīgie — katrs ilgojas pēc kaut kā tīra un skaista, un tā piepildījumu daudzi saskata tieši harmoniskās attiecībās, ģimenē un bērnos. “Tie ir ideāli, uz kuriem tiekties. Ja tie zūd un sakām, ka tāpat ir labi, nav īpašas jēgas censties, grūti pateikt, kādas tam varētu būt konsekvences,” teic S. Ratnieks. Vienlaikus viņš norāda, ka šos ideālus tik viegli neizkustināt, jo ilglaicība un stabilitāte joprojām ir sabiedrībā cieņā turētas vērtības, kas saistītas ar noteiktiem rituāliem, piemēram, laulībām dievnamā vai laulību reģistrāciju dzimtsarakstu birojā, kas ir patapināts no baznīcas.
“Katrā tautā ir šie rituāli, kas iesakņoti tās reliģiskajās tradīcijās. Laulība vienmēr bijusi gan reliģisks, gan civils akts. Šīm lietām ir ļoti sena vēsture, seni rituāli, kas attiecīgo brīdi akcentē un izceļ no pārējā laika plūduma. Caur to arī, piemēram, tiek legalizētas vīra un sievas lomas. Ģimenēs, kurās cilvēki vienkārši dzīvo kopā, viņi gan var saukt viens otru par vīru un sievu, bet liekas, ka kaut kas karājas gaisā, jo nav nav bijis šā rituāla. Tāpat rituāls iedibina arī īpašumtiesības gan uz mantu, gan otra seksualitāti. Vīrietis un sieviete laulībā pieder viens otram ekskluzīvā veidā, kas izslēdz seksuālu piederību citiem cilvēkiem. Ja ļaudis teic, ka laulības modelim ir noriets, vajadzētu nākt jaunam rituālam,” spriež ģimenes terapeits.
Svarīga abu sadarbība
Būtu maldīgi uzskatīt, ka līdz ar laulības rituālu vajadzība pēc laimes un harmonijas automātiski top apmierināta. “Patiesībā laulība ir krīze. Balta kleita, skaists uzvalks, kāzu ceļojums, visa tā “ambrāža” — protams, tas ir jauki, bet šajā brīdī tiek iedarbināti priekšstati, kas jādara vīrietim kā vīram un sievietei kā sievai. Pirms kāzām daudzi par to neuzdrošinās runāt, jo baidās, ka var aizbaidīt otru, bet pēc laulībām sākas prasības. Tās var būt gan saprotamas, gan absolūti nepamatotas pretenzijas, kad pāris sāk viens otru graut. Lai arī cilvēks ir egoists, kādreiz svarīgi sevi piebremzēt, jo ģimenes izdošanās, laime vai nelaime ir atkarīga arī no abu cilvēku sadarbības. Ja dzīvesbiedri sāk viens otru tramdīt, iespējams, par kādām nebūtiskām lietām, paši sabojā to, kas viņiem labs,” teic S. Ratnieks, mudinot atcerēties, ka laulība galu galā ir brīvprātīga savienība.
Daudzi nobīstas,
jo nespēj solīt
Taču daudzi laulību neizvēlas un dzīvo kopā neprecējušies. “Liela daļa cilvēku saprot, ka laulības un kāzas — tas ir nopietni, un, iespējams, nobīstas no tā. Tāpat viņi nav droši, vai, piemēram, mīlēs savu partneri pēc gadiem, ko ceremonijā būtu solījuši,” raksturo ģimenes terapeits. “Laulības solījums ir kristietības uzstādījums, ka tā ir mūža savienība, un nav radies ne vakar, ne aizvakar. Tomēr, vispārīgi runājot, cilvēks pats saviem spēkiem to nespēj piepildīt. Solījumu vajadzētu uzskatīt kā pamatu, apzinoties, ka nav kur atkāpties!”.
Attieksmi pret laulībām nosaka arī indivīda vērtību izpratne. “Sabiedrība sludina savas vērtības, kas ietekmē cilvēka dzīves stilu. Patlaban sāk dominēt kapitālistiski uzskati, kas mudina patērēt un izvairīties no atbildības — ja man tas ir izdevīgi, tātad labi! Tomēr vēl jo-projām ir arī universālas vērtības, kas, neņemot vērā situāciju, definē, kas ir labi vai slikti,” norāda
S. Ratnieks, mudinādams atrast tās, kas ir kā orientieri skaistām un stabilām attiecībām
