Tikties ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu Aizkraukles novada ģimnāzijā bija sanākuši daudz aizkraukliešu, taču jautājumu viņai bija maz.
Tikties ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu Aizkraukles novada ģimnāzijā bija sanākuši daudz aizkraukliešu, taču jautājumu viņai bija maz. Toties “Staburaga” redakcijas tālruņi dienās pirms prezidentes vizītes zvanīja vienā zvanīšanā. Jautājumu pierakstījām ļoti daudz, taču neilgajā laika sprīdī — apmēram pusstundā — izdevās saņemt atbildes tikai uz nelielu to daļu. Prezidentes preses sekretāre Aiva Rozenberga pārējos paņēma līdzi un solīja gādāt, lai prezidente atbildētu arī uz tiem jautājumiem, kurus viņai nepaguvām pavaicāt.
Kārlis Dāvidsons Skrīveros:
— Televīzijā redzēju sižetu un lasīju laikrakstos, ka jūs iestājaties par nepilsoņu iespējām kļūt par Latvijas tautībniekiem. Ja cilvēks neatkarīgi no tautības nokārto valsts valodas eksāmenu un eksāmenu vēsturē, viņam pasē varot rakstīt — latvietis. Es tam nepiekrītu. Vai tad cittautietis var kļūt par latvieti? Vai jūs domājat cittautiešus pārvērst par latviešiem, lai glābtu latviešu nāciju no iznīkšanas?
— Es neesmu teikusi, ka tas būtu jāraksta pasē — ne tā tas bija domāts. Šī paraža no padomju laikiem katram pasē rakstīt viņa tautību man šķiet kaut kas mazliet rasistisks, jo mēs Latvijā vēlamies valstij lojālus pilsoņus. Pēc modernās cilvēka tiesību izpratnes, ja cilvēks reiz ir ieguvis kādas zemes pilsonību, viņš ir šīs valsts cilvēks — Vācijā viņš ir vācietis, Francijā — francūzis, Zviedrijā — zviedrs. Un neviens neskatās, kādas tautības ir viņa tēvs, māte, kādas viņam ir asinis.
— Kā jūs, dzīvojot Kanādā, nekļuvāt par kanādieti, bet palikāt latviete?
— Es kļuvu gan par kanādieti, jo ieguvu šīs valsts pilsonību, pildīju visus pilsones pienākumus, mācēju abas oficiālās valsts valodas, kā dažs teica, pat labāk par tiem, kam tās ir dzimtās valodas. Taču, tā kā Kanādā nevienam neuzspiež aizmirst savas saknes un savu pagātni, es varēju ģimenē runāt latviski, pirkt latviešu autoru grāmatas, latviešu gleznotāju darbus un brīvajā laikā darboties latviešu sabiedrībā.
— Bet sevi par kanādieti taču nesaucāt?
— Jā, saucu sevi arī par kanādieti, jo bija iespējams būt abām divām lietām reizē — gan kanādietei, gan latvietei.
Monika Pauloviča no Pilskalnes:
— Ko prezidente domā par Džohara Dudajeva ielas pārdēvēšanu Rīgā?
— Tās ir emocijas, tautā uzkurinātas sakarā ar terorismu Maskavā, kas, protams, ir šausmīga un neattaisnojama lieta. Tas, ka Dudajevs bija ļoti aktīvs laikā, kad vairākas valstis, arī Latvija, atguva savu neatkarību un arī Čečenija gribēja tāda būt, un Maskavā notikušais ir divas ļoti atšķirīgas lietas, bet šobrīd ļaudis tās ir sasaistījuši kopā. Pārdēvēt vai nepārdēvēt — izlemt to ir Rīgas domes kompetence. Es negribētu uzspiest savu viedokli. Tas ir politisks lēmums, un domei jāuzņemas par to atbildība.
Elmārs Liniņš no Aizkraukles:
— Vai Latvijā visai augstākajai izglītībai jābūt par maksu?
— Ļoti daudzās zemēs par augstāko izglītību ir jāmaksā, un tikai izņēmuma kārtā paši apdāvinātākie mācās bez maksas. Kanādā es smagi pūlējos, kamēr ieguvu augstāko izglītību, jo atbalsta vienkārši nebija. Man šķiet, ka valstij izglītību vajadzētu pēc iespējas vairāk atbalstīt, saglabājot, saucam tās kā gribam, brīvas vietas vai stipendijas. Taču arī pašam studentam kaut kas ir jāmaksā, lai viņš justu, ka, iestājoties universitātē, velti netērē laiku.
— Kāpēc tik ilgi pagarina privatizācijas sertifikātu derīguma termiņu? Ja sertifikāta vērtība bija 28 lati, kāpēc naudīgie tos uzpirka par santīmiem?
— Pagarina tāpēc, ka sertifikāti milzīgā skaitā vēl nav izmantoti. Tie valstij guļ kā dzirnakmens ap kaklu, un es pat nezinu, ko valsts ar tiem iesāks. Šādu sertifikātu izdošana — tas savā ziņā bija neprātīgs projekts. Par santīmiem ļaudis pārdeva tāpēc, ka nezināja, ko ar tiem iesākt, neredzēja nekādu perspektīvu. Viens pārdod, otrs pērk — tas ir tirgus.
— 14. un 15. novembrī Rīgā notiek starptautiskais forums “Pilsētu un valstu tēla veidošana un mārketings”, kurā arī jūs piedalāties. Vai uzskatāt, ka Latvijas vārda popularizēšana ir aktuāls jautājums?
— Protams, aktuāls! Pusgadsimtu bijām izdzēsti no pasaules kartēm, ja kaut kur parādījās latvietis, visi viņu sauca par krievu. Neviens nezināja, ka mēs tādi esam un dzīvojam uz šīs Dieva pasaulītes. Vajag visai pasaulei par sevi atgādināt.
Astrīda Vanaga, skolotāja Aizkrauklē:
— Kāpēc mūsu skolās bērnu zināšanas vērtē desmit ballu sistēmā? Vai tad vācu tauta būtu tumsonīgāka, jo tur vērtē piecu ballu sistēmā?
— Agrāk arī Latvijā vērtēja pēc piecu ballu sistēmas, Francijā vērtē pēc desmit vai pēc divdesmit ballēm — ik pa dažiem gadiem maina. Te nav nekādu kanonu. Viss atkarīgs no tā, kā nolemj Izglītības ministrija.
— Un kā jums Kanādā vērtēja?
— Kanādā vērtēja līmeņos — A, B, C, D un vēl ar plusiem un mīnusiem.
— Šonedēļ pa radio dzirdēju, ka Latvija savu saražoto bioloģiski tīro lauksaimniecības produkciju nevar pārdot Eiropai, jo atbilstoši nav sakārtoti likumi, kurus solot pieņemt tikai 2004. gadā. Vai tiešām valstiski svarīgus likumus jāpieņem vairāku gadu garumā?
— Ja nemaldos, savā pēdējā sesijā 7. Saeima pieņēma 40 likumu. Tādā tempā mūsu Saeima pieņem likumus, lai iekļautos Eiropas Savienībā. Kopš neatkarības atjaunošanas kopumā ir pieņemts jau ap pusotra tūkstoša likumu. Tātad likumu ir ļoti daudz, vajadzīgs liels saskaņošanas darbs, un skaidrs, ka visu uzreiz nevar izdarīt.
Jānis Dobriks no Kokneses:
— Triju mēnešu algas kompensācija Saeimas deputātiem neatbilst Darba likumam, kurš stāsies spēkā tikai 2003. gada 1. janvārī. Lai saņemtu tādu kompensāciju, viņiem būtu jānostrādā 10 — 20 gadu. Kāpēc jūs kā prezidente šim lēmumam devāt savu svētību? Ierosinu to pārskatīt!
— Tāpēc, ka prezidentei nav iespējams izmantot savu veto, ja divas trešdaļas Saeimas deputātu steidzamības kārtā šādu lēmumu pieņem. Saeima gādāja par to, lai prezidente neko nevarētu izdarīt…
— Ir jāmaina pensiju likums. Ja cilvēkam ir liels darbastāžs, bet vēl nav sasniegts pensijas vecums, viņš pensijā jālaiž. Piemēram, man ir 40 gadu stāžs, bet vēl nav 60 gadu, arī darba nav, taču pensiju saņemt nevaru.
— Te var domāt par dažādiem risinājumiem. Piemēram, mēs zinām, ka Bruņotajos spēkos pensiju maksā pēc izdienas, nevis pēc vecuma. Daudzās valstīs ir tā saucamā darba pensija, kurai iemaksas veic gan darba devējs, gan darba ņēmējs, un tā ir saistīta ar nostrādāto laiku. Ir arī vispārējā valsts pensija, kura visiem ir absolūti vienāda, ja sasniegts noteiktais vecums, neraugoties uz to, cik agri sākts strādāt un cik smags darbs darīts. Tas, ka šis cilvēks agrāk sācis strādāt, vairumā zemju netiek uzskatīts par priekšrocību — tā ir cilvēka brīva izvēle, viņš varēja arī iet skolā, tā ka neviens viņam neko nav parādā.
Līgotnis Bedrītis Jaunjelgavā:
— Vai invalīds kādreiz varēs salabot zobus uz valsts rēķina? 90 latu šim nolūkam man nav.
— Zobārstniecības izdevumi ir ļoti dārgi, un valstij tas ir liels slogs. Taču katram iedzīvotājam tā ir ļoti svarīga prioritāte, jo zobu veselība ir cieši saistīta ar cilvēka vispārējo veselību. Cerēsim, ka jaunā apdrošināšanas sistēma, kuru iecerējis veselības ministrs, ietvers arī zobu ārstēšanu. Neesmu gan dzirdējusi detaļas, kāda ir viņa attieksme šajā jautājumā, tāpēc ieteiktu rakstīt ministram un jautāt, kā tas būs.
— Kur palika nauda, kura bija domāta zālēm, lai tās bez maksas dotu dažādu diagnožu slimniekiem? Tagad izsniedz tikai cukura diabēta slimniekiem.
— Nē, tā nav! Saraksts ar bezmaksas zālēm dažādām slimībām ir visai garš. To var uzzināt katrā medicīnas iestādē.
Represētā Jūlija Smane Aizkrauklē:
— Ko varat solīt represētajiem? Izņemot atlaides braukšanai sabiedriskajā transportā, nekā cita nav. Varbūt varētu bez maksas piedāvāt ārstēšanos sanatorijās? Arī pabalstus dod tikai bagātās pašvaldības, bet vai citur dzīvojošais nav tāds pats represētais?
— Es no galvas nezinu visu garo sarakstu ar atvieglinājumiem un atlaidēm, kādas paredzētas represētajiem, ko valsts un pašvaldības viņiem piedāvā. Savlaik es par to painteresējos. Ja kādam nepieciešams, šādu sarakstu varu nosūtīt, bet tādam jābūt arī katrā pašvaldībā. Ir noteikts minimums, kas obligāti jādara visām pašvaldībām, bet rosīgākās un naudīgākās pēc savas brīvas gribas, protams, var atļauties vairāk, un tas izraisa kaimiņos dzīvojošo neapmierinātību.
— Vai valdības līmenī ir kāds, kurš domā par cilvēku piespiedu ārstēšanu no alkoholisma un piespiedu darbu? Likumi aizstāv alkoholiķus. Ja pats nevēlas, piespiest ārstēties nevar. Vai jāgaida, lai kādu nosit, un tad rīkosies policija?
— Pēc pašreizējiem likumiem tas tā ir. Tikai jaunais likums, kuru nesen parakstīju, paredz piespiedu ārstēšanu no alkoholisma un narkomānjas mazgadīgajiem. Pieaugušajiem piespiedu ārstēšanu patlaban likums neparedz. Es kā zinātniece esmu pārliecināta, ka alkoholismu ar varu izārstēt vispār nevar, ja pats alkoholiķis nejūt gribu, vajadzību un gatavību. Viņu var “izkaltēt” uz kādu laiku, bet ne izārstēt.
Divas kundzes, kuras nevēlas, lai publicē viņu vārdus:
— “Krutkas” tirgotāji katru dienu var pirkt gaļu, bet mums, dzērāja ģimenei, tikai siekalas tek… Kāpēc “točku” tirgoņiem tik mazi sodi un tos pašus ļauj maksāt ļoti ilgā laikā? Kad pret “točkām” sāks īstu cīņu?
— Esmu parūpējusies par to, lai “točku” turētājiem “skrūves piegrieztu”. Pieņemts stingrāks likums.
Jānis Noviks no Aizkraukles:
— Prezidentei uzdodu panākt, lai no televīzijas raidījumiem izņemtu reklāmas kā Igaunijā!
— Absolūti neiespējami!
Mazu bērnu māmiņa:
Ilze Deksne no Skrīveriem
— Ko prezidente varētu darīt, lai jauni cilvēki ar bērniem no laukiem neietu uz pilsētu, jo laukos nav darba?
— Es kā prezidente visur ārzemēs uzsveru, cik Latvija ir brīnišķīga zeme, kur vajadzētu nākt un darboties, atvērt firmām filiāles, būvēt ražotnes, valsts, kurā ir gudri cilvēki. Mēģinu mudināt ārvalstu investorus doties uz laukiem. Šodien ar uzņēmējiem jau runājām, ka laukos slikti ceļi — tas, protams, atbaida. Jāturpina politiskais spiediens, lai ceļi tiktu izbūvēti, un tad būtu iespēja radīt jaunas darbavietas arī laukos.
— Kāpēc jaunās valdības veidotāju nosaucāt tikai mēnesi pēc vēlēšanām, lai gan tāpat bija zināms, ka tas būs Repše? Tikai lieks stress.
— Nebija nekādas jēgas viņu nosaukt, jo manis izvirzītais valdības veidotājs tāds neskaitās līdz brīdim, kamēr Saeima viņu nav apstiprinājusi. Saeima sanāca 5. novembrī, un es arī tūlīt viņu nosaucu. Oficiāla vērtība šādam paziņojumam ir tikai tad, kad prezidente ir nosaukusi un Saeima apstiprinājusi.
Alberts Ikaunieks no Skrīveriem:
— Vai var saukt pie kriminālatbildības personas, kuras kļuva par čekas aģentiem krievu okupācijas laikā un kuru vainas dēļ gāja bojā cilvēki?
— Var iesniegt sūdzību prokuratūrā. Mums Krimināllikumā ir trīs panti par noziegumiem pret cilvēci. Ja notikušais ir definējams kā noziegums pret cilvēci, var iesniegt prasību ar visām detaļām.
Bērnudārza “Sprīdītis”audzinātāja:
— Vai atjaunos izdienas pensijas piešķiršanu pedagogiem? Kurš bērns “dārziņā” gan gribēs audzinātāju 62 gadu vecumā…
— Te man grūti kaut ko atbildēt.
— Kā bērnudārza auklīte lai izdzīvo, izskolo bērnus ar 53 latu algu, ja vīram nav darba?
— Tas ir neatbildams jautājums.
Jānis Remiķis no Daudzevas:
— Kā mēs dzīvosim Eiropas Savienībā? Tur taču preču cenas ir krietni augstākas. Kā izdzīvos pensionāri un minimālās algas saņēmēji?
— Tā ir viena no lietām, kas prasīs lielu pielāgošanos gan Eiropas Savienībai, gan jaunajām dalībvalstīm. Ir liela nevienlīdzība gan algu, gan cenu ziņā. Rietumos cenas ir augstākas, bet arī algas ir lielākas. Pie mums algas ir mazākas, bet arī cenas zemākas. Pamazām tas viss izlīdzināsies, jo pie mums celsies ne tikai preču cenas, bet arī algas. Tam jānotiek pakāpeniski, un ļoti uzmanīgiem jābūt pārejas posmā. Drīzāk mēs izjutīsim to, ka pie mums plūdīs lētas preces.
No redakcijas.
Uz dažiem jautājumiem, kuri ir vietēja rakstura un pārāk konkrēti, “Staburags” pie atbildīgajiem darbiniekiem mēģinās rast atbildes pats. Piemēram, uz Viktora Delika, Rasmas Drevinskas, pensionāru Strazdiņas, Annas Gusevas, Veronikas Paegles uzdotajiem. Lasiet “Staburagu” arī turpmāk, un laikraksta slejās šīs atbildes atradīsiet.
