Bieži jāuzklausa lauksaimnieku paustās bažas par atbalsta līdzekļu pārdali no ražošanas par labu lauku attīstībai, tāpēc vēlos paskaidrot, lai zemniekiem būtu pareizs priekšstats par Lauku attīstības programmā paredzētajiem pasākumiem.
Bieži jāuzklausa lauksaimnieku paustās bažas par atbalsta līdzekļu pārdali no ražošanas par labu lauku attīstībai, tāpēc vēlos paskaidrot, lai zemniekiem būtu pareizs priekšstats par Lauku attīstības programmā paredzētajiem pasākumiem.
Apgalvojums, ka jau tuvākajos gados valsts samazinās atbalstu ražojošajiem lauksaimniekiem par labu lauku attīstībai, nav pareizs. Nozarei paredzētais finansējums nemainīsies, un to nepārdalīs līdz pat šī plānošanas perioda beigām — 2013. gadam. To nosaka valdības apstiprinātā lauku attīstības stratēģija. Tāpēc nav pamata runāt par strauju “noteikumu” maiņu lauksaimniecības nozarē, bet gan par ilgākā termiņā plānojamām pārmaiņām.
Tiešmaksājumi Eiropas Savienībā arvien vairāk tiek atdalīti no ražošanas. Tas nozīmē: ja tā turpināsies, arī Latvijā nākotnē varētu veidoties situācija, kad par zemes appļaušanu tiek maksātas nepamatoti dāsnas subsīdijas, tādējādi mākslīgi ceļot arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenu. Šādu tendenci nevar atbalstīt, jo tad lielākie ieguvēji būtu neražojošie zemes īpašnieki. Taču ne visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā pieder lauksaimniekiem. Tālab Eiropas Komisija piedāvā arvien lielākus resursus novirzīt no tiešmaksājumiem lauku attīstībai, un tā ir pozitīva tendence.
Atcerieties nesenās izmaiņas, kuras ierosināju veikt attiecībā uz mazāk labvēlīgo apvidu, lopu blīvumu un bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas sistēmas uzlabošanu. Šie ir spilgti piemēri tam, kā dalībvalsts lauku attīstības politikā pati var pieņemt operatīvus lēmumus par atbalsta novirzīšanu pareizajā jomā. Vēlreiz uzsveru, ka šībrīža situācijā ražojošie lauksaimnieki nekādi nav apdalīti, jo tieši ražotājiem ir lielas priekšrocības.
Šobrīd ražojošos lauksaimniekus un Lauku attīstības programmu nav objektīvi un korekti pretnostatīt. Gan periodā no 2004. līdz 2006. gadam un pēc 2007. gada vairāk nekā 70 procentu no visiem līdzekļiem domāti ražojošajiem lauksaimniekiem. Jau sen Eiropā un citviet pasaulē lauksaimniecības politika nav iedomājama bez lauku attīstības dimensijas, tāpēc ir naivi un nepamatoti kādam lauksaimniekam iedomāties, ka visi nodokļu maksātāju līdzekļi pienāktos tikai viņiem. Uzskatīt, ka vairāk nekā 70 procentu nav nekas, tomēr ir pārsteidzīgi.
Otrkārt, komentējot apgal vojumus par atbalsta apjoma samazinājumu, varu teikt, ka vienmēr esam atbalstījuši to, lai kopējā lauksaimniecības politika Eiropas Savienības dalībvalstīs būtu vienāda. Tas attiecas arī uz finansējuma pārdali par labu lauku attīstībai. Iecere lauksaimniecības politiku padarīt liberālāku un uz plašāku lauku attīstību vērstu ir saistīta ar zemkopības tirgus liberalizāciju visā pasaulē. Jāņem vērā, ka lauksaimniecība, tāpat kā jebkura cita nozare, ir bizness. Bet biznesā pamazām jāvienādo spēles noteikumi visiem, ja vien tam nav īpaši spēcīgu ekonomisku un politisku argumentu.
Treškārt, Latvijas pozīcija Eiropā vienmēr ir bijusi tāda, ka visiem aprēķiniem jābalstās nevis uz vēsturiskiem rādītājiem, bet gan uz šodienas situāciju un jāņem vērā lauksaimnieku reālā darbība tagadnē. Tas nodrošina, ka piešķirtais atbalsts nekļūst par vienkāršu lauku “sociālo maksājumu” vai subsīdiju “pļaušanas biznesam”.
