Tuvojas pavasaris. To jūt gan dabā, gan cilvēkos. Motosporta cienītāji šo gadalaiku gaida ar lielu nepacietību. Arī pļaviņietis Rihards Rode gatavojas jaunajai sezonai. “Dzelži” jau lielākoties sakārtoti, un arī braukšanas azarts nekur nav zudis, lai gan nesen nosvinēta 80 gadu jubileja. Pārlapojot fotogrāfiju albumus, Riharda kungs stāsta par sava mūža lielāko aizraušanos —
motokrosu.
Skrūvē pats
— No “dzelžiem” tā arī nevarat atteikties?
— Ko citu lai dara! Motociklus joprojām remontēju pats, un visi ir darba kārtībā. Stāv lauku mājās un gaida, kad varēs braukt.
— Kā sākās jūsu interese par motosportu?
— Pirmo reizi motokross piesaistīja madoniešu sacensībās Pļaviņās. Tolaik Madonā bija spēcīgs motoklubs, kas rīkoja sacensības, un arī tehnika viņiem bija. Tie varēja būt 60. gadi. Tas viss arī mani ieinteresēja. Kopā ar citiem arī sākām darbināt močus. Biju jau atgriezies no dienesta armijā un sācis strādāt, tā ka braukt vairāk sanāca naktīs. Tuvāk man bija Jēkabpils, kur cukurfabrikas paspārnē nodibinājām motoklubu. No DOSAAF (Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība, kas Latvijā likvidēta 1991. gadā — aut.) dabūjām dažus motociklus un sākām braukt. Vēlāk arī fabrika nopirka. Mūsu kluba slavenais numurs bija 53, ar ko startēja dažādu klašu braucēji. Tagad no kluba biedriem daudzu vairs nav. Vēlāk pārgāju uz savu rajona motoklubu Aizkrauklē, kad sāku strādāt šajā pilsētā un nevarēju izbraukāt uz Jēkabpili.
— Arī Pļaviņās savulaik motosports bija ļoti populārs. Vai tur neizveidojās klubs?
— Sava kluba mums nebija, bet motosporta entuziastu Pļaviņās bija daudz — Eizāns, Spārniņš. Pujāts, Jukša, Piļjanovskis, Vilciņš, Freijs, Bricis un citi. Tagad ir, ko atcerēties, kā skrūvējām kopā močus un braucām! Nebija gan lielu iespēju uz vietas trenēties. Neoficiāla trase bija izveidojusies pie Bārukalna kapiem. Ik pa laikam mūs gan no turienes dzina projām, jo traucējām kapsētas mieru. Kamēr neviens nemanīja, braucām, līdz kāds sadzirdēja motocikla troksni, bet tad mēs jau bijām gabalā.
— Daudz negadījumu piedzīvots?
— Traumas bijušas, bet daudz neesmu cietis. Ar automašīnu vairāk esmu dabūjis “pa spārniem” nekā motokrosā — reiz kāds piedzēries ar savu auto uz ceļa uzskrēja virsū.
Tā kā biju viegls svarā, sacensībās mani biežāk pārsvieda pāri trases nožogojumam. Reiz Ogrē cits sportists gandrīz man pārbrauca ar motociklu. Trāpīja vairāk “dzelžiem”, bet man roku savainoja. Kad sacensībās piedalās vairāk kā 400 sportistu un vienā klasē brauc 150, visādi gadās.
Katram sava aizraušanās
— Sacensībās daudz godalgu izdevās izcīnīt?
— Godalgas bijušas vairākas, un esmu ieguvis sporta meistara kvalifikāciju. Lai startētu augstākos čempionātos, vajadzēja izpildīt kvalifikāciju, tāpēc vācām punktus. Augsts sasniegums bija otrā vieta Latvijas čempionātā Madonā. Man gan šķiet, ka pirmo vietu man tur noblēdīja, bet, kā ir, tā ir. Braucām arī uz sacīkstēm Lietuvā. Tur bija trase ar stāvu gravu, kur vajadzēja lēkt. Tagad tā sportistiem ir ierasta lieta, bet tad ne visi to mācēja. Tāpēc speciāli braucu uz grants karjeru pie Ogres trenēties un iemācījos labi veikt šādus trases posmus. Līdz ar to divas reizes Lietuvas sacīkstēs otro vietu ieguvu.
Sacensībās arī daudz izstāties vajadzēja, jo plīsa ķēdes vai gadījās kas cits ar tehniku. Kad uz lieliem mačiem braucām, centāmies pirkt jaunas ķēdes. Agrāk jau neko daudz nevarēja dabūt. Ja ko vajadzēja, paši meklējām detaļas un meistarojām.
Tomēr tik daudz medaļu kā manam brālim Ojāram retajam Pļaviņās ir (Ojārs Rode bija Latvijā zināms hokeja treneris — aut.). Ojārs arī sāka trenēties motosportā, bet salauza kāju un pārgāja uz hokeju. Tas viņam bija visam mūžam. Vairs lāgā paiet nevarēja, bet vēl centās trenēt jaunos. Man gan hokejs neiepatikās. Reiz aizbraucu uz Rīgu paskatīties spēli, kad vēl Helmuts Balderis spēlēja, bet nešķita interesanti.
— Nav bijusi doma motosportam mest mieru?
— Tā īsti nē. Kad bija iespēja, atsāku braukt vecmeistaru klasē 1982. gadā. Tad gan gaidāmajām sacensībām cītīgi trenējos — katrā brīvajā brīdī darba laikā un pēc tā. Sešos no rīta cēlos, un uz stadionu prom. Motociklu aizņēmos no Voldemāra Briča. Kādu laiku sportošana bija aktīvāka, citu mazāk. Kad Normunds Jukša, kura tēvs arī bija motosportists, pie Pļaviņām sāka veidot trasi, atsāku braukt. Atjaunoju arī motociklu. Trešo moci savā dzīvē no nulles saliku kopā. Esmu iestājies arī Latvijas motosporta vecmeistaru biedrībā, un reizi gadā tiekamies kopīgā pasākumā Rīgā. (Kluba ikgadējā pasākumā Rihardam Rodem pasniegta godalga par mūža ieguldījumu motosportā — aut.) Visi esam jau gados un spriežam, ka nebūs, kas šo sporta veidu turpina. Jauno ir maz. Viens no maniem dēliem dzīvo Skotijā, un viņam arī ir interese par motosportu.
Šaut nepatīk
— Vecākiem bijāt trīs dēli. Kā viņi tika galā?
— Tēvs nepārnāca no kara, un augām ar patēvu, kuram arī bija dēls. Neganti jau bijām, kā jau puikas, un reizēm no mātes dabūjām riktīgu sutu. Esam no Kokneses puses, un vēlāk dzīve vairāk saistījās ar Pļaviņām. Mamma nodzīvoja ilgu mūžu.
— Kur aizvadījāt dienestu padomju armijā?
— Dienēju Urālos. Tur gan bija aukstums, un dažkārt šķita, ka nosalt varēs! Ļoti gribēju dienēt tankistos, kā jau mehanizators, bet nelaida mani. Biju labs šāvējs, un iedalīja strēlnieku rotā. Mani gan tolaik daudz neinteresēja kaut kādi sasniegumi šaušanā, un domājām tik, kā vieglāk tos trīs gadus pavadīt. Uzturoties vairāk poligonā, laiks tīri labi pagāja. Kopā bijām ap 20 latviešu, un gājām arī uz ballēm. Krievu zaldātiem dejot mācījām, jo neviens no viņiem to neprata. Tāpēc tagad man nepatīk dejot ar sievieti, kurai kājās bikses. Tā vien šķiet, ka ar vīrieti jādejo!
— Ja labi padevās šaušana, vai patika medības?
— Patēvs bija liels mednieks, un gāju viņam līdzi medībās, bet man tomēr tas nepatika. Savā mūžā neesmu nošāvis nevienu dzīvnieku.
Kabīne no koka
— Darbs arī bija saistīts ar tehniku?
— Visu mūžu esmu bijis mehanizators — autovadītājs un traktorists. Daudz kursu esmu beidzis, un man ir visu veidu braukšanas atļaujas, vienīgi ne autobusa vadīšanai. Ir divi transporta līdzekļi, kuriem negribas sēdēt pie stūres — autobuss un neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīna. Vis-
ilgāk nostrādāju Kokneses mežniecībā. 1980. gadā Aizkrauklē izveidojās uzņēmums “Agroķīmija”, pārgāju uz turieni. Uz laiku pametu mežus, bet vēlāk atkal atgriezos šajā nozarē. Tad jau tiku pie jauna traktora, un tas bija glauns! Atceros, ka vēl tiku braucis ar traktoru, kuram kabīne bija no koka.
— Atceraties savu pirmo automašīnu?
— Tas bija moskvičs. Žiguli jau savulaik parastais “mirstīgais” nevarēja dabūt. Vēlāk jau bija arī tie.
— Kādas šķiet tagadējās automašīnas?
— Mašīnas kā mašīnas, vienīgi negribas būt pasažierim, labāk pats sēžu pie stūres. Kā blakussēdētājs nejūtos omulīgi un bieži meklēju bremžu pedāļus. Turklāt, tālu braucot un blakus sēžot, nogurstu vairāk.
Stāsta Riharda dzīvesbiedre Maija:
— Jaunībā jau daudz bija jāstrādā, bet tagad kā pensionāram brīvā laika ir vairāk, un tas Rihardam piepildīts ar tehniku. Dažkārt viņš pat miegā darbina motociklu! Kopš Pļaviņās atkal ir trase, motosporta faniem ir, kur braukt. Katru gadu dodamies uz vecmeistaru pasākumiem. Tie ir tik sirsnīgi un interesanti, ka asaras pat sariešas acīs. Tad sarunas, protams, ir galvenokārt par “dzelžiem”, kas var ilgt līdz pat rītam.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Rihards Rode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1936. gada 7. februāris, Koknese.
IZGLĪTĪBA:
vidējā tehniskā.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas.
ĢIMENE:
trīs dēli, dzīvesbiedre Maija.
NODARBOŠANĀS:
pensionārs.
VAĻASPRIEKS:
motosports.
HOROSKOPA ZĪME:
Ūdensvīrs.
