Jau vairākus gadus aitkopji cenšas panākt oficiālu atļauju amputēt aitām astes. Aitkopjiem iebilst dzīvnieku draugi, sakot, ka tā ir lopiņa mocīšana, kas nodarot sāpes. Ko par to domā mūsu puses aitkopji? To jautāju Imantam Dakšam no Bebru pagasta.
Trīs gadu laikā ganāmpulku, kurā pamatā ir Latvijas tumšgalves, viņš krusto ar Merino, Dorper, Romanovas šķirnes aitām, un šobrīd saimniecībā ir seši auni un 80 aitumāšu, kopā ar jaundzimušajiem jēriem pavasarī saimniecībā bija 180 aitu. Dzīvnieku skaitu varētu palielināt, bet trūkst vietas, tādēļ šovasar ceļ jaunu kūti.
Patur tikai
labākās
Dienā, kad esmu “Bērziņos”, te rosās arī trīs vīri — aitu cirpēji. Saimnieks teic, lai pajautāju arī viņiem par atšķirību, kā ir cirpt aitu ar asti vai bez tās. Astainajām pirms cirpšanas mēsli jānotīra. Vilna, kura aplipusi, tālāk nav izmantojama.
Ganāmpulkā notiek nemitīga atlase, brāķēšana, un patur tikai vislabākās aitas. Šķirnes ganāmpulku vērtē, kad tas ir apcirpts, un tāpēc šodien ir tā diena, kad, atbrīvotām no smagās vilnas, aitām var redzēt ķermeni. No padomju laikiem bija iegājies, ka aitas cirpa pavasarī, jo galvenais produkts bija vilna. Bet vilna pēc kūtī pavadītās ziemas ir cieši piegūlusi ādai, un nocirpt to ir grūti. Tagad, vasaras otrajā pusē, kad dzīvnieks pabijis svaigā gaisā, vilna ir izvējojusi un gaisīga. No astoņdesmit aitām iegūs ap pustonnu vilnas.
Neērti pirmās
minūtes
Vai astes jāgriež? Imants saka — obligāti. Pirmkārt, aste ir nevajadzīgs smagums, kas jānēsā līdzi. Pie tās salīp mēsli, kas vasaras sezonā atšķiras no ziemas. Līdz ar to šī vieta dzīvniekam ir netīra. To iecienījušas mušas, kuras aplido arī tesmeni, un rodas iekaisumi. Katru dienu mazgāt dzīvniekus nav iespējams. To, ka aitas pirmsākumos bijušas bez astēm un tās selekcijas ceļā cilvēks pieaudzējis, apstiprinās katrs, kurš tam nopietni pievērsies.
Cik aitu saimniecībā ir ar astēm un cik bez? Imants teic, ka visas, kuras te dzimušas, ir laikus atbrīvotas, astainas ir tikai pirktās. Tikko piedzimušam jēram astei uzliek gumijas riņķi. Neērti jērs jūtoties pirmās piecpadsmit minūtes, un pēc nedēļas aste nokrīt. Tā dara daudzviet Eiropā, un kāpēc lai Latvijā kaut ko mainītu? Ir svarīgi, lai jēri tiktu pie tīra mātes pupa, nenosmērējoties un nesaslimstot, piemēram, ar caureju, kas savukārt var beigties letāli.
“Kāpēc neviens neuztraucas par to, ka šādus pašus gredzenus kā uz astēm jēriņiem liek arī uz oliņām?” jautā saimnieks. “Tā notiek kastrācija. Padomju laikos to darīja ar nazi. Tad jau drīz nonāksim arī līdz govju ragu negriešanai un ļausim, lai tie ieaug smadzenēs, kā tas bija vienam no auniem. Rags ieauga pāris milimetrus galvā, un brūci iecienīja mušas. Vai vajadzēja ļaut dzīvniekam mocīties? Ja lopus sāks šādā veidā žēlot, jālikvidē arī lauksaimniecība.”
