Iesaka Daila Bružuka, pašnodarbinātā, dzejniece
Par grāmatu “Mazo Lietu Dievs” pirmo reizi dzirdēju pirms pāris gadiem Liepājas Universitātes rakstniecības studiju tulkotās literatūras lekcijā, kad kāds kursabiedrs slavēja labo tulkojumu un pasniedzēja uzteica viņa izvēli, stāstot, ka tā esot viņas iecienītākā grāmata. Neviens neko nepastāstīja par sižetu, teica, ka nevarot izstāstīt, jālasa pašiem. Ierakstīju indiešu rakstnieces Arundhati Rojas pirmo romānu savā nākotnē izlasāmo grāmatu sarakstā, un pirms dažām nedēļām pienāca ilgi gaidītā nākotne. Starp citu, par šo grāmatu autore saņēmusi Bukera prēmiju, kas ir viena no prestižākajām balvām literatūras lauciņā.
Kad aizvēru pēdējo lappusi, sapratu, ka pasniedzējai un kursabiedram bija taisnība. Šķita, kaut kas liels par to sakāms, kaut kas noteikti jāuzraksta, taču īsti nezināju, ko ar to iesākt. Ne par grāmatu, bet par sajūtām pēc tās izlasīšanas. Pagājušajā nedēļā sāku lasīt otrreiz, bet tālāk par 30. lappusi netiku. Šī laikam ir pirmā grāmata, kuru patiešām arī varētu izlasīt otrreiz, jo stāsts atšķetinās lēnām, gabalu pa gabaliņam, lēkājot laikā un dzīves stāstos, ar šķietami nenozīmīgiem sīkumiem sagatavojot tam, kas bija, ir, būs… Atverot grāmatu otrreiz, viss top vēl skaidrāk skaidrs (jā, tieši tā es arī gribēju teikt). Cik meistarīgi, it kā atklāti, bet tajā pašā laikā slepeni rakstniece dod mājienus, skaidras zīmes par traģēdiju, kas lasītāju gaida. Sākumā grūti pierast pie valodas, kādā it kā vienkārši, bet tajā pašā laikā tik neparasti tēlaini un oriģināli aprakstītas lietas, cilvēku skatījums uz tām. Tieši valodas dēļ gribas teikt, ka tā ir jutekliskākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījusi, un ne jau erotiskas ainas grāmatā ir vainojamas, bet tās sajūtas, kas liek manam degunam kņudēt no banānu, mango, ananasu, piesārņotās upes un asiņu smaržas (asinis smaržo pēc vīstošām rozēm), redzēt mākoņus (tie izskatās kā vecs saplēsts matracis). Grāmatā aprakstītās lietas, cilvēki ir tik īsti, tik blakus esoši, pats galvenais — var sajust cilvēka dvēseli tik tuvu, it kā tā būtu manējā. Un varbūt tā arī ir īstā atbilde uz jautājumu, par ko ir grāmata — par cilvēku dvēselēm. Par dvēselēm, kas skatās uz pasauli ar bērna acīm, kas spēj sazināties viena ar otru bez vārdiem, kuras piedzimstot kāds tīši vai netīši aizmirsa atdalīt vienu no otras. Viena dvēsele divos ķermeņos — dvīņi, māsa un brālis. Īsu mirkli cauri smadzenēm izskrien doma, ka varbūt mums katram ir savs dvēseles dvīnis, ar kuru nevajag vārdus, kurš zina par tevi visu, jūt to pašu, ko tu, un tu jūti viņu tā, it kā jūs būtu viens vesels. ◆
