Izrādās, raudāšana mums ir vitāli nepieciešama. Tas ir savdabīgs vārstulis, caur kuru mēs izvadām stresa radīto nervozitāti, uzbudinājumu un trauksmi.
Izrādās, raudāšana mums ir vitāli nepieciešama. Tas ir savdabīgs vārstulis, caur kuru mēs izvadām stresa radīto nervozitāti, uzbudinājumu un trauksmi.
Cilvēki, kuri spēj raudāt un nebaidās izpaust savas jūtas, dzīvo daudz ilgāk, jo pat 50 asaru uz pusi samazina stresa iedarbību un nomierinoši iedarbojas uz uzbudināto cilvēku. To izpētījis Minesotas universitātes līdzstrādnieks profesors Viljamss Frejs.
Parasti mēs asaras netaupām: dzīves laikā pār cilvēka vaigiem norit 70 litru asaru, kas atbilst 4,2 miljoniem asaru lāšu. Sievietes raud piecas reizes biežāk nekā vīrieši.
Neizraudātas asaras agri vai vēlu rada kuņģa čūlu, resnās zarnas iekaisumu, astmu un pat sirds nepietiekamību. Nevajag kautrēties no asarām. Sievietes saistībā ar priecīgiem notikumiem ģimenē izlej 21 procentu asaru. Trīsdesmit procentos gadījumu cilvēki raud aiz dusmām, bailēm un neveiksmes mīlestībā.
Kāds ir raudāšanas mehānisms? Virs acu āboliem ir novietots asaru dziedzeris 1,5×1 cm lielumā. To uzbudina veģetatīvie nervi, uz kuriem iedarbojas dusmas, prieks vai skumjas. Caur asaru kanāliem sāļās asaras nokļūst acīs. To iedarbība uz organismu ir līdzīga morfijam, jo apslāpē sāpes. Asaras satur antibakteriālās olbaltumvielas un hormonus, kas samazina inficēšanās iespēju, tas nozīmē — stiprina organisma pretošanās spējas un, protams, vienlaikus nomierina.
