Sestdien Latvijas Televīzijas 1. programmā skatījos nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” noslēguma ceremoniju.
Sestdien Latvijas Televīzijas 1. programmā skatījos nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” noslēguma ceremoniju. Tas ir Latvijas kinodzīves centrālais notikums, kuram šogad aprit 30 gadu. Pasākums manī viesa divējādas izjūtas — gan prieku, gan skumjas. Prieks par to, ka mūsu kinematogrāfisti tik ražīgi strādājuši — konkursam pieteikts ap simts pēdējos divos gados uzņemtu filmu, tajā skaitā 12 spēlfilmu un 40 dokumentālo. Balvām nominēja 24 filmas astoņās kategorijās. Skumjas par to, ka nacionālais kino patiesībā arvien attālinās no latviešu tautas, vismaz no tiem cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Rīgas.
Atceros, kāds notikums savulaik bija jaunāko latviešu filmu demonstrēšana uz lielā ekrāna Aizkraukles rajona kinoteātros. Bija garas rindas, biļetes pārdeva iepriekš. Cik skatītāju tagad ir redzējuši mūsu kinematogrāfistu uzņemtos darbus?
Laikraksts “Rīgas Balss” šovasar vienu laikraksta atvērumu bija veltījis Aizkrauklei. Kāds no aptaujātajiem aizkraukliešiem sūrojās, ka vakaros nav kur aiziet, viņš labprāt ietu uz kinoteātri, bet tāda jau vairāk nekā desmit gadu nav. Tiesa, šāda problēma ir ne tikai Aizkraukles rajonā. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, cik vietās Latvijā kino rāda.
Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps 2007” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā šogad pasniedza leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei. Domāju, tas nav noliedzams — viņa patiešām ir visas tautas aktrise un šādu apbalvojumu bija pelnījusi jau agrāk. Tagad bija gan smaidi, gan aplausi, bet vēl pavisam nesen, pirms nepilna gada, viņas dēls vērsās vairākās avīžu redakcijās ar vēstuli, kurā lūdza ziedot naudu sanatorijai, lai aktrise ātrāk atlabtu pēc operācijas. Žēl, bet to, kas mums patiesi ir godājams un atbalstāms, laikus novērtēt neprotam.
