Pēc Jaungada, sakopjot māju, man acī iekrita apmetuma gabaliņš. Trakoti sāpēja, un aci nevarēju grozīt. Ģimenes ārste plātīja rokas, ka neko nevarot līdzēt. Uzrakstīja norīkojumu pie acuārsta.
Pēc Jaungada, sakopjot māju, man acī iekrita apmetuma gabaliņš. Trakoti sāpēja, un aci nevarēju grozīt. Ģimenes ārste plātīja rokas, ka neko nevarot līdzēt. Uzrakstīja norīkojumu pie acuārsta.
Poliklīnikas reģistratūrā teica: “”Janvārim visi numuriņi izņemti!”. “”Tad dodiet februārī!” tā es. “”Arī februārim numuriņu vairs nav.” “”Tad dodiet martā!” “”Martam sāksim pierakstīt februāra beigās.” Nospļāvos un braucu mājās.
Izkāpjot no autobusa, centra kurinātājs prasīja: “”Ko tu raudi, Andžiņ?”. Izsūdzēju savu bēdu. “”Sīkums! Nāc!” tā viņš. Iegājām kurinātavā. Saimnieks ņēma šļirci (nesaprotu, kādam nolūkam kurinātājam ir šļirce!), pie krāna ievilka tajā ūdeni un vairākkārt izskaloja manu aci.
“”Nu? Pabolīt vari?” “”Varu.” “”Tad teci uz veikalu!” Un viss. Es atkal biju vesels. Bet vai tad tā ir kārtība? Vai tam tā ir jābūt?
