Pacientu stāsti par ārstiem ir īpaši un radikāli, tāpat kā komentāri internetā. Droši vien arī dakteriem ir stāsti par pacientiem. Stāsti liecina par attiecībām, bet veselībai par labu nāk veselīgas attiecības. Arī starp ārstu un pacientu. Kā tās veidot? Liepājas reģionālās slimnīcas izglītības un zinātnes virsārsts IVARS KRASTIŅŠ uzreiz teic, ka neuzņemas mācīt, kā nu būtu pareizi. Taču ir dažas likumsakarības, kas jāņem vērā.
— Gan Veselības inspekcija, gan pacientu ombuds apliecina — cēlonis lielākajai daļai pacientu sūdzību ir nesaprašanās. Kur varētu būt šī cēloņa sakne?
— Algologa praksē esmu pārliecinājies, ka ļoti svarīgi ir ar pacientu runāt, sarunāties, ļaut izrunāties, uzklausīt. Reizēm iznāk paradoksāli — abi saprotam, ka nevarēs tās sāpes uzveikt, bet, ārā ejot, viņš tomēr saka: “Paldies, dakter!”. Par ko tad paldies, jo skaidrs, ka sāpes ir un būs. Acīmredzot tajā steigā pietrūkst iespējas aprunāties. Skrienam viens otram garām, pagrūžam. Tas pats ir arī medicīnā — ārstam nav laika, jo viena inspekcija uz kakla, desmit pacientu aizdurvē. Ja ārstam ir 11 pacientu, es saprotu, ka viņš nevar ar visiem kārtīgi no sirds izrunāties. Un pacients to jūt, cilvēku jau nevar apmānīt.
Trūkst laika, iejūtības. Trūkst visa tā, kas ir tik svarīgs. Bieži vien arī “mazās baltās tabletītes”* nebūtu vajadzīgas, pietiktu ar sarunu. Ne jau velti amerikāņiem tik ļoti populāri ir doties pie psihoterapeitiem. Pacients izrunājas, un viņam paliek vieglāk. Vārdos izteikta, problēma kļūst mazāk nozīmīga. Tas pats darbojas arī medicīnā. Jūs izstāstāt savu rūpi, un tā kļūst drusku citāda tajā mirklī, kad to izstāsta un otrs uzklausa.
Otrkārt, jābūt divu savstarpēji cienošu cilvēku sarunai. Es neko nestāstīšu cilvēkam, kuru es necienu, kurš man nepatīk. Ir jābūt šai cieņai. Un te mēs nonākam pie sākuma attieksmes — pacientam nav jānāk un jākaro. Mēs neesam ienaidnieki. Mūs vieno viens mērķis: lai būtu labāk. Es to gribu profesionālas ambīcijas vai citu iemeslu dēļ. Nav ārsta, kurš gribētu, lai pacientam kļūst sliktāk. Ja pacients grib, lai būtu labāk, un ārsts arī to grib, tas ir tas izejas punkts, kur vajadzētu veidot attiecības. Nevajag nākt ar vēlmi visiem parādīt, kur vēži ziemo, un izcīnīt, kas pienākas. Tas ir ļoti destruktīvs sākums.
Ārsti, protams, ir ļoti dažādi, tāpat kā visi citi cilvēki. Ārsti nevar būt ne labāki, ne sliktāki kā cilvēki kopumā.
— Tomēr, uzklausot sūdzības, liekas, ka daži pacienti ir pārliecināti — ārsts kaut ko dara vai nedara tīšām viņiem par sliktu. Tad es mēdzu jautāt — vai tiešām jūs domājat, ka ārsts 12 gadu ir mācījies, lai šodien atnāktu uz darbu un tīšām būtu rupjš pret savu pacientu un izmantotu zināšanas, lai liktu viņam nevajadzīgi ciest un mocīties?
— Ārstu sadomazohistu, kurš grib, lai viņa pacients mokās, neesmu redzējis. Tādu nav. Es uzdrošinos apgalvot — visi ārsti gribētu, lai pacientiem kļūst labāk.
Taisnībai par godu jāteic, ka ir problēmai arī otra puse. Kāds paver durvis un prasa, vai te ir tāds un tāds kabinets. Nu, nav te tas kabinets, un uz durvīm ir uzrakstīts, ka te ir cits kabinets. Bet tāpēc jau ārstam nevajadzētu sākt kliegt uz to pacientu vai radinieku. Es, ārsts, nāku te katru dienu un labi zinu, kas tas ir par kabinetu, bet pacients to var nezināt, var arī nesaprast uzrakstu vai vienkārši nevar to saskatīt. Nevajag to uztvert kā personīgu apvainojumu “kas tie tādi, kas te staigā un nezina, ka ES te sēžu”. Šis kultūras trūkums jebkāda veida attiecībās ir daudz plašāks. Pirmkārt, abpusējs — nevar vainot tikai pacientus. Tādi mēs esam, tādi mēs tiekam veidoti, ja ļaujamies — es neskatos Latvijas TV, bet palasu tās drausmas internetā. Diemžēl notiek cilvēku trulināšana. Es negribu teikt, ka tas ir vainīgs, ka mēs viens uz otru neiecietīgi skatāmies un uzkliedzam, bet varbūt vajag padomāt, ar ko mēs tiekam baroti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
— Vai pacienti mainās? Vai paliek gudrāki? Varbūt ir kāds likteņa un statistikas lemts procents, ka visos laikos būs kāds, kuram zināšanas veselības aprūpē aprobežojas ar “mazajām baltajām tabletēm”?
— 30 gados nepārtraukti atkārtojas vienas un tā pašas situācijas. Piemēram, māte ar dēlu, kas ir brīnišķīgs puisītis vecumā tā ap 50. Nestrādā un dzer šņabi katru dienu, jauks puisītis, tikai slikti cilvēki samaitājuši, pārsvarā sliktas sievietes vainīgas. Tas ir nebeidzams stāsts, kas atkārtojas. Viņš ir jauks puisītis, nestrādā tāpēc, ka viņam grūti. Grūti arī pastrādāt, pārāk jauks. Tas stereotips iet cauri gadiem, un mātes aklā mīlestība nodara lielu postu. Bet māte nāk un aizkustinoši par to puisīti rūpējas — neiroķirurgs viņam ir izoperējis asinsizplūdumu, ko viņš ir ieguvis dzērumā un kautiņā, ko pats neatceras. Es saku — šoreiz mēs to izoperējām, ir cerības, ka viņš varēs aiziet mājās pats savām kājām, bet, ja viņš turpinās pa vecam, prognozes būs bēdīgas. “Bet jūs taču saprotat, cik viņš ir bezgala jauks.” Nu, ko tur var darīt? Neko.
— Un kur tad izglītotais, gudrais pacients, kas ārstam tiešām palīdz un sniedz gandarījumu?
— Jebkurš pacients, kuru izdodas izārstēt, arī jaukais puisītis, sniedz gandarījumu. Globāli skatoties, gan no tā lielas jēgas nav, jo tas puisītis būs atpakaļ — varu galvu likt ķīlā.
Tādu pacientu, kuri atnāk ar iepriekšējiem izmeklējumiem, zina pateikt, ko un kā viņi lieto, sniedz nepieciešamo informāciju, ir ļoti maz. Bet šāds pacients arī nāk ar pietiekami augstām prasībām un parasti ar neticību, rezignāciju — es jau pie visiem esmu bijis, paskatīšos, ko jūs man teiksiet. Bet arī viņu var saprast — viņš aiziet pie daktera A ar savu problēmu, visu izstāsta, bet labāk nepaliek. Aiziet pie B, atkal tas pats. Kad viņš nonāk līdz burtam K — Krastiņš, piemēram, skaidrs, ka viņš nāk ar daļēju neticību. Iepriekšējā pieredze liek domāt, ka nekā laba nebūs.
Patiesībā būtu tikai loģiski paņemt līdzi iepriekšējos izmeklējumus, izrakstus — visas lietas, kas man kā ārstam atvieglo dzīvi, kad mēģinu viņam palīdzēt. Ja cilvēks neuzskata to par svarīgu, tātad viņš savu slimību vai veselību neuzskata par svarīgu. Saprātīgus lēmumus var pieņemt tikai pēc informācijas, un man ir nepieciešama anamnēze, izmeklējumi, arī mazo balto tabletīšu nosaukums.
— Kāpēc tas iepriekšējā alfabēta apmeklējums bija neveiksmīgs?
— Ārsti ir tādi, kādi ir. Arī es nevaru visiem palīdzēt. Visiem var palīdzēt tikai tie, kuri sludinās avīzē, ka ārstē vēzi, alkoholismu, piebur un atbur pēc vajadzības visu, kas nepieciešams. Otrkārt, bieži vien cilvēks pārāk ātri maina savu autoritāti. Šis nepalīdzēja, iešu pie nākamā. Tas man teica, ka jādzer mazās zaļās tabletes. Drošības pēc paprasīšu vēl vienam dakterim. Tas dakteris, bieži vien, lai izrādītos tikpat gudrs, saka — nē, dzer labāk tās dzeltenās. Lai būtu cits viedoklis. Beigās izveidojas milzīgs juceklis. Ideālā variantā nevajadzētu staigāt no ārsta pie ārsta. Vajadzētu atrast savu, un viss. Ārsti ir ļoti dažādi, un viedokļi arī ir ļoti dažādi. Viens var teikt — vajag skriet gar jūru, otrs — nekādā gadījumā!
— Ir viedoklis, ka izvēlēties ārstu ir tāpat kā pirkt auto — to taču nepērk pēc nejaušības principa, bet aprunājas ar vienu, otru. Veselība ir kas svarīgāks par auto, tāpēc jāaprunājas ar vienu, otru un trešo ārstu.
— Man nešķiet pareizs šis variants. Vai tiešām, pērkot auto, cilvēks runā ar vairākiem? Es izpētu tehniskos datus internetā, vērtēju, vai cena atbilst manām iespējām. Cilvēki jau ir dažādi — vienam patīk dīzelis, otram benzīns.
— Kādu jūs redzat samierinātāja — pacientu ombuda — vietu slimnīcā? Vai tas sekmēs izlīgumu vai tomēr katrs pats savu attiecību kalējs?
— Latvija laikam ir unikāla valsts pasaulē ar to, ka mēs spējam sacūkot vislabākās idejas. Ka tikai ar to pacientu ombudu neiznāk tāpat. Ideja laba, bet nezinu, kā tā darbosies Latvijā. Tas var palīdzēt tam izglītotajam, gudrajam, zinošajam pacientam. Vai tas kaut ko var dot pacientam ar “mazajām baltajām tabletītēm”? Nezinu, sarežģīts jautājums. Man nāk prātā tiesas prāva — māte iesūdzēja tiesā slimnīcu, ka dēlam izņemta niere un viņš tagad nevar spēlēt visus sportaveidus. Tas nekas, ka viņš būtu nomiris, ja viņam to nieri neizoperētu. Vainīga ir slimnīca, jo tur puisis palicis bez nieres, un viņa prasa kompensāciju. Bija vesels puisītis, pabija slimnīcā un kļuva par invalīdu. Nevis tāpēc, ka uz motorollera kāpa, drāzās cauri pilsētai un guva smagu traumu. Ir sajaukti cēloņi ar sekām. Ko šajā gadījumā dos ombuds? Tas ir bezcerīgi.
— Varbūt šī tiešām ir tiesas kompetence, bet kā ar parastu nesaprašanos, kad vajadzētu vairāk runāt?
— Bieži noguruma, laika trūkuma un citu iemeslu dēļ mēs pacientam daudz ko neizskaidrojam. Arī tā ir tiesa. Ir gadījumi, kad var skaidrot un skaidrot un tik un tā nesaprot. Bet tādu nav daudz. Lielākajai daļai cilvēku pietiek ar vienu nopietnu sarunu, un arī man tad kļūst vieglāk. Nākamā saruna veidojas jau daudz labāk. Bet ir arī gadījumi, kad cilvēks it kā saprot, piemēram, kad stāstu viņam par radinieka situāciju, apjautājas, vai nav slikta dūša, vai nav aizcietējumi un grūti elpot, ko šodien teicis. Bet beigās pavisam nopietni prasa — dakter, bet vai sirds viņam saraujas? Tad jūs vairs nezināt, ko atbildēt. Tad var kaut kas arī pasprukt.
* Apzīmējums bieži sastopamai parādībai, kad uz jautājumu “Kādus medikamentus lietojat?” pacients atbild: “Tās mazās baltās tabletītes.” Ja ārsts nesaprot, pacients kā otru pazīstamības pazīmi piedāvā cenu, nevis zāļu nosaukumu. “Mazās baltās tabletītes” simbolizē pacienta mazizglītotību un paviršu attieksmi pret savu ārstniecības procesu.
