Kad ārste Aija Pāvila novelk balto radioloģes—diagnostes virsvalku, sirds pievēršas kam citam — mūzikai. Daudzi viņu dzirdējuši dziedam solo un duetā koncertos baznīcās un citviet, tādēļ mūsu saruna šoreiz vairāk par mūziku.
Klavieres spēlē cimdos
— Kā jums radās interese par mūziku?
— Tēvs Seces pamatskolā bija dziedāšanas skolotājs un spēlēja arī vijoli, bet māte Secē vadīja kultūras namu. Abiem vecākiem bija laba muzikālā dzirde, viņi mācīja dziedāt vokālajiem ansambļiem un labi zīmēja. Savukārt mātes māsa Lolita un viņas vīrs dziedāja Valsts akadēmiskajā korī. Kad mācījos Secē, tēvs mūs, visas trīs māsas, arī par mani jaunāko Inu un Elitu, reizi nedēļā motociklā ar blakusvāģi veda mācīties klavierspēli uz Jēkabpils mūzikas skolu, jo tajā laikā citu mūzikas skolu tuvumā nebija. Motociklā braucām arī ziemā, uzvilkušas biezus kažokus un ausaines. Man mācīties patika. Mums mājās klavieru nebija, tādēļ gājām vingrināties uz Seces pamatskolu. Atceros, ziemā tur bija tik auksti, ka nācās spēlēt pat cimdos.
— Vai tēvs lika spēlēt, bija stingrs?
— Nē, viņš mūs nepiespieda, pašām bija interese un vēlēšanās. Vēlāk pabeidzu Aizkraukles, toreizējo Stučkas vidusskolu un arī Aizkraukles bērnu mūzikas skolas klavieru klasi. Māsa Ina turpināja izglītību Latvijas Valsts konservatorijā un ir pianiste, bet otra māsa Elita izvēlējās mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā.
— Kādēļ pati nestudējāt Latvijas Valsts konservatorijā?
— Man toreiz likās, ka neesmu tik talantīga, lai studētu mūziku.
Iegūst bērnu ārstes diplomu
— Tomēr izvēlējāties medicīnu?
— Man bija interese gan par mūziku, gan medicīnu. Sešus gadus mācījos Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē, ieguvu diplomu un četrus gadus strādāju par bērnu ārsti, vēlāk pievērsos attēla diagnostikai un kļuvu par radioloģi—diagnosti. Kad studēju medicīnu, dziedāju arī augstskolas korī. Man patika dziedāt. Daudz mācījos no diriģenta profesora Jāņa Dūmiņa. Ar kori bijām daudzos ārzemju braucienos.
Ieklausās padomā
— Kad sākāt dziedāt solo?
— Tikai apmēram četrdesmit gadu vecumā. Ir žēl, ka nesāku to mācīties agrāk. Kad biju Spānijā kopā ar kori “Līgo”, ko vadīja Karmena Jakovele, pēkšņi vajadzēja nodziedāt solo latviešu tautasdziesmai “Tec’, saulīte” citas dziedātājas vietā. Karmena to palūdza, jo mans balss tembrs bija tam atbilstošs. Pēc tam komponiste Ilze Arne man sacīja: “Balss tev ir, bet tu nezini, ko ar to iesākt.” Viņa sarunāja vokālo pedagoģi — bijušo Operas solisti Ivonnu Jākobsoni, lai man pamāca dziedāt. Biju iepriecināta. Četrus gadus no Aizkraukles braucu uz Rīgu mācīties vokālo prasmi. To esmu mācījusies arī Aizkrauklē pie Ksenijas Zelmenes. Protams, apvienot mācīšanos ar ikdienas darbu ir diezgan grūti.
— Vai dziedat katru dienu?
— Tas ir jādara, citādi koncertā solo nevar nodziedāt. Vingrinos mājās. No rīta balss nav pamodusies, tādēļ vienu divas stundas dziedu vakarā pēc darba, kad ir laiks un spēks to darīt. Ko kaimiņi par to saka — nezinu. Duetus un arī pianistes pavadījumu mēģinām Rīgā, jo otra soliste Ilze Grava un pianiste māsa Ina Fedorovska dzīvo tur. Kādreiz dziedāju duetā ar Inesi Jasmani. Mana māte bieži klausās manus koncertus un vēl šo to var arī pamācīt.
— Vai pavadījumu parasti spēlē jūsu māsa?
— Jā. Koncertmeistars ir tikpat svarīgs kā solists. Manas koncertmeistares bijušas arī Ija Voiniča, kura tagad strādā Madonā, Inga Strazdiņa — Hohlova un citas
pianistes.
Iemācījusies tikai tūkstošo daļu
— Māsa bieži aizrāda, pamāca?
— Tā nav ne kritizēšana, ne traucēšana, bet kopīgs darbs. Tāpat kā ķirurgam pie operāciju galda, šuvējai pie kleitas, datorspeciālistam pie datora vai ravētājam burkānu laukā. Tas ir darbs, kas vienam sagādā prieku, jo interesē, bet citam nepatīk un ir garlaicīgs. Mani mūzika interesē, lai gan pareizāk būtu teikt, ka esmu tikai mūzikas mīļotāja un daļēji tās pazinēja. Dzīvē esmu iemācījusies tikai tūkstošo daļu no tā, kas dziedātājai būtu vajadzīgs.
— Varbūt pret sevi esat pārāk kritiska?
— Nē, neesmu. Salīdzinu sevi ar profesionāļiem, kas ir ieguldījuši milzīgu darbu. Daudz kas atkarīgs arī no tā, kāda ir Dieva dotā balss, lai gan katram ir iespējas sevi attīstīt. Jābūt milzīgai pacietībai, jāziedo daudz laika un arī naudas.
Pazūd notis
— Koncertos gadās arī kas neparedzēts un neplānots?
— Ir arī kuriozi. Kādā koncertā pirms došanās uz skatuves māsa man pačukstēja, ka viņai nav skaņdarba nošu pēdējās lapas un viņa to nevar nospēlēt. Par laimi, man līdzi bija savs eksemplārs. Citreiz steigā ar līmlenti esam līmējušas nošu lapas, lai tās būtu pēc kārtas. Pianiste nospēlē trīs lapas, kad atklāj — ceturtā lapa ir pielīmēta otrādi, notis — ačgārni. Reiz bija divi atšķirīgi skaņdarbi ar vienādiem ievadiem. Pianiste sāka spēlēt vienu skaņdarbu, bet es dziedāju otru, viņa zibenīgi reaģēja un paņēma īstās notis.
— Kur vislabāk skan?
— Viegli dziedāt ir gandrīz visās baznīcās. Nešķiroju telpas, vai tās ir labas vai sliktas, vai klausītāji ir bērni vai pieaugušie. Esmu dziedājusi dažāda lieluma un akustikas zālēs, kultūras namos, skolās, pansionātos, svētku sarīkojumos, kāzās. Vairāki koncerti Ziemassvētkos bijuši Aizkraukles arodvidusskolas zālē. Nez kāpēc bieži uzskata, ka skolēni šādu mūziku nesapratīs, bet zālē bija klusums, un klausījās visi.
Nejūt, ir karsts
vai auksts
— Reizēm dziedātāji ar emocionālu priekšnesumu pat saraudina klausītājus. Vai pašai dziedot acīs ir bijušas asaras?
— Dziedāšana ir ļoti piņķerīgs darbs. Kad esmu uz skatuves, momentā novērtēju, vai izskats, tērps ir kārtībā, domās sakārtoju balsi, lai sāktu ar precīzu skaņu un balss būtu tīra, jāatceras arī vārdi. Raudāšana, ļaušanās kādām emocijām nav prātā. Kad dziedu, nepievēršu uzmanību tam, vai zālē ir viens klausītājs vai tā ir pilna, neredzu, ko viņi dara, klausās vai sačukstas, nejūtu, vai zālē ir ļoti karsts vai auksts. Domāju tikai par dziedāšanu, par pareizo balss toni. Ir ļoti liels gandarījums, ja esmu nodziedājusi labi.
— Klavieres vēl spēlējat?
— Man vienmēr bijusi vēlme neaizmirst klavierspēli, jo to mācījos grūtos apstākļos, tādēļ klavieres esmu spēlējusi arī pēc mūzikas skolas beigšanas, visu dzīvi. Ilgus gadus spēlēju pavadījumu sieviešu vokālajam ansamblim “Spīdala”.
Šopēns — mīļākais komponists
— Kuri komponisti jums ir vistuvākie?
— Man mīļākais komponists ir Šopēns, bet arī citiem ir daudz skaistu skaņdarbu. Rahmaņinovs, Čaikovskis, Sen — Sans — varētu nosaukt garu sarakstu, katram ir kāds īpašs skaņdarbs. Emīls Dārziņš ir ģeniāls komponists. Ļoti patīk senās krievu romances. Rīgā esmu piedalījusies divos krievu romanču festivālos.
— Labāk patīk dziedāt solo, korī vai ansamblī?
— Sirdij tuvāka ir solodziedāšana. Korī un ansamblī visām balsīm ir jāskan vienādi, līdzeni, neviena nedrīkst “izlekt”.
— Jūs esat mūziķu dinastija: dziedāja, spēlēja vecāki, jūs ar māsu, to dara viņas bērni. Vai arī savu dēlu esat pievērsusi mūzikai?
— Viņš ir izvēlējies citu jomu un kļuvis par politologu.
Izspiež kā sūkli
— Vai uzdziedat arī darbā?
— Nē, jo ir vajadzīga ļoti liela uzmanības koncentrācija, jādomā tikai par pacientu un viņa diagnozi, jānovērtē izskats, izturēšanās, acu skatiens, jo tas viss var “pastāstīt” par slimību. Galvā ieslēdzas “dators”, izvērtējot visus sīkumus. Ārstiem ar pacientiem nav vienkāršas parunāšanās vai sarunas, tam visam ir viens mērķis — noteikt diagnozi un palīdzēt izveseļoties. Savas smadzenes izspiežu kā slapju sūkli, koncentrējot visu ilgajos gados uzkrāto pieredzi, zināšanas par cilvēka anatomiju un slimībām, cenšoties melnbaltajā ultrasonogrāfijas vai rentgena attēlā atrast patoloģiju. Tas ir smags darbs. Parunāties var uz ielas vai dārzā, bet darbā es cenšos lieki netērēt enerģiju, jo esmu atbildīga par cilvēku veselību un dzīvību, un spēks un laiks vajadzīgs diagnozes noteikšanai.
