Kāda paciente sacīja, ka fizikālās terapijas māsa Irīna Vanaga gan ir savā vietā un par viņu noteikti vajagot uzrakstīt. Irīna Vanaga Aizkrauklē strādā jau 35. gadu — augustā būs darba jubileja. Viņa slimniekus ārstē ar fizikālām metodēm — izmantojot magnētisko lauku, lāzerstarus, kvarca lampas. “Man šis darbs ļoti patīk. Pret pacientiem vienmēr ir jābūt laipnai, iejūtīgai, viss jāpaskaidro, un tāda arī cenšos būt,” viņa saka.
Iet gar upi raudādamas
— Kā nolēmāt — būšu medicīnas māsa?
— Man vienmēr ir ļoti patikuši mazi bērni, gribēju viņiem palīdzēt. Tēvs vēlējās, lai mācos kādu prestižu, labi apmaksātu profesiju. Kad ar mammu braucām uz Rīgu, viņam stāstīju, ka braucu uz veterinārārstu skolu, tomēr dokumentus iesniedzu Rīgas 3. medicīnas skolā. Mācījos, gājām praksē, man ļoti patika, un tad arī tēvam atklāju patiesību.
— Kāpēc nemācījāties par bērnudārza audzinātāju?
— Audzinātājai vajadzēja prast skaisti dziedāt, taču man nav tādas balss. Un man gribējās palīdzēt bērniem. Darbā Aizkrauklē mani un citas medicīnas māsas norīkoja pēc skolas beigšanas, jo te vajadzēja medicīnas darbiniekus. Gājām gar Daugavas krastu raudādamas — mēs te nemūžam nepaliksim!
— Kādēļ tā?
— Mums, medicīnas darbiniecēm, bija jāmitinās bērnu nodaļas verandā, tur nodzīvojām trīs mēnešus. Pēc tam dzīvojām barakā pie dīķa. Istabā astoņas meitenes, gulējām dzelzs gultās, pa visām bija trīs krēsli, viens skapis bez durvīm un rakstāmgalds bez atvilktnēm. Ziemā pa logu kāpām laukā un arī iekšā, jo dežurante durvis aizslēdza, bet mums naktsmaiņa. Vēlāk mums ierādīja istabiņas tur, kur tagad ir vakarskola, bija labāki dzīves apstākļi, istabā tikai četras, piecas meitenes, arī virtuve. Aizkraukles poliklīnika bija tagadējās sociālās mājas pirmajā stāvā. Tur bija izvietoti bērnu konsultācijas kabineti un sieviešu apskašu kabinets. Otrajā stāvā strādāja grāmatveži, bet trešajā un ceturtajā bija kopmītnes mediķiem. Poliklīniku uzcēla tikai trīs gadus pēc tam, kad sāku strādāt Aizkrauklē.
Penicilīns sešreiz
dienā
— Kāds bija darbs ar bērniem toreiz un tagad?
— Slimnīcā bērnu nodaļā toreiz bija ap 50 — 60 bērnu. Tagad ārstē ar vienu, divām zāļu sistēmām dienā, bet toreiz pat zīdainīšiem vajadzēja penicilīnu injicēt sešas reizes dienā. Ar zondēšanu bērniem pārbaudījām kuņģi, tagad tādas procedūras vairs neveic, ārstēšanas process ir daudz vieglāks un nav tik sāpīgs. Staigājām baltos sterilos halātos un cepurēs ar sarkanu krustu, toreiz bija tādas prasības. Pēc diennakts dežūras likās, ka ap galvu bijusi stīpa. Tagad cepuri ikdienā valkā tikai ķirurga un traumatologa māsa Melita Strazdiņa.
Vairāk nekā 100 dienā
— Kā kļuvāt par fizikālās terapijas māsu?
— Toreizējais terapijas nodaļas vadītājs Dainis Kaķis mani pierunāja. Pabeidzu kursus un sāku strādāt. Iepriekš darbojos ar bērniem, tādēļ sākumā baidījos strādāt ar pieaugušajiem — kā es, jauna meitene, viņiem ko mācīšu un aizrādīšu? Tomēr pedantiskās medicīnas māsas Biruta Putniņa un Helēna Kņevinska mani ļoti labi ievadīja darbā un iemācīja visu vajadzīgo. Toreiz bijām četras fizikālās terapijas māsas, bet slimnieku — ļoti daudz, vairāk nekā 100 dienā. Cilvēki dažu minūšu procedūru gaidīja garā rindā. Pēdējos gados slimnieku ir daudz mazāk, bet šovasar viņu skaits atkal ir pieaudzis — vidēji ir 30 dienā, bet vienu dienu bija pat 51. Pacienti visbiežāk sūdzas par muguras un locītavu sāpēm. Daudzus slimniekus pazīstu pēc balss un soļiem. Agrāk procedūras bija bez maksas, taču tagad ir jāmaksā. Daudzi to nevar atļauties.
Franciski
nesaprot
— Gadās arī īgni pacienti?
— Arī ar viņiem cenšos saprasties, visu izstāstīt. Bijis tikai viens starpgadījums — kāds pacients pēc mana vairākkārtēja uzaicinājuma nākt uz kabīni turpināja stāvēt. Bet vēlāk krievu valodā paziņoja: “Es latviski un franciski nesaprotu!”. Latviski viņš saprata gan, tāpat kā es krieviski, tikai mēs abi iespītējāmies un runājām katrs savā valodā. Bet tas bija sen. Vēlāk slimnīcas vadība nāca skatīties, kura ir tā māsiņa, kas nerunā krieviski. Toreiz krieviski nerunāju principa pēc.
Atnāk zeķēs
— Vai atmiņā palicis arī kāds kuriozs gadījums?
— Reiz pacients uz procedūru ienāca zeķēs. Pārsteigta jautāju: “Kur jūsu apavi, kāpēc zeķēs?” Pacients sacīja: “Kurpes aiz durvīm!” Viņš bija no Pļaviņām, un tur padomju laikā ambulancē, uz procedūrām ejot, apavi bija jāatstāj gaitenī. Citreiz pacients procedūras laikā uz kušetes iemiga. Kad pagāja noteiktais laiks un aparāts automātiski atslēdzās nozvanot, viņš trūkās augšā, domādams, ka ir mājās un jāskrien atvērt durvis.
Smilšu pulkstenis
— Kā procedūrās jūtas bērni?
— Bērniem dodu zaļu vai dzeltenu smilšu pulksteni, lai novērstu uzmanību no procedūras un viņi aizmirstu par nepatīkamām sajūtām. Reiz kādam bērnam iepatikās, un viņš pēc kursa beigām jautāja: “Kā es tagad iztikšu bez skudriņām”? Procedūras veicu arī bērnu nodaļā. Reiz kāds bērns izsaucās: “Re, kur sildītāja atnāca!”
— Cik daudz aparātu ir jūsu kabinetā?
— Viena nosaukuma aparātu ir 14, bet pavisam divreiz vairāk, un visi ir darba kārtībā, tos pārbauda reizi gadā. Daudzi ir no padomju laikiem, bet vēl kalpo ļoti labi. Jaunākais aparāts iegādāts pavisam nesen — magnetolāzers. Ar magnētisko lauku un lāzeru ārstējam locītavu, muguras, ausu, kakla, deguna un citas kaites. Tā ieslēgšanas brīdī skan mūzika, un arī izslēdzoties tas nospēlē jauku melodiju.
Šķauda 15 minūšu
— Uz palodzēm ir dažādas puķes. Daudz!
— Tūlīt saskaitīsim — pavisam 41 puķupods. Naudaspuķe, pelargonija, kaktusi, amariļļi… Šāda puķu valstība te ir bijusi jau sen, un visus šos gadus to kopā ar apkopēju rūpīgi kopjam. Pacientiem patīk, ka te ir tik daudz istabas augu, reizēm viņi paši arī atnes kādu stādiņu. Uz vienas palodzes aug ārstniecības augi — zelta stīga, ģerānija, alveja, kalanhoje. Īpaši ātrdarbīga ir kalanhoje — vīrusu laikā lapiņa jāsaberž un sula jāiepilina degunā. Tā izraisa šķaudīšanu. Ir komisks skats, kad mēs ģimenē visi reizē piecpadsmit reižu no vietas nošķaudāmies.
— Puķes arī pie sienas?
— Tie ir meitas Ivetas dāvinātie zīmējumi, lai kabinetā būtu skaistāk.
Dienā trīs svētki
— Vai svinat Medicīnas darbinieku dienu?
— Oficiāli atzīmējamo un svinamo dienu sarakstā tā ir iekļauta tikai pagājušajā gadā un vēl nav kļuvusi par tik stipru tradīciju kā Starptautiskā medicīnas māsu diena maijā. Šogad man 13. maijā bija trīskārši svētki — vienā dienā vārdadiena, Mātes diena un arī Medicīnas māsu diena. Padomju laikos medicīnas māsas parasti sasauca kopā un apsveica. Tagad slimnīcām rocība nav tik liela un arī māsu nav tik daudz. Kabinetā strādāju viena un atvaļinājuma laikā nav, kas mani aizvietotu. Šogad līdz ar Medicīnas darbinieku dienu sāksies mans atvaļinājums. Došos ilgākā atvaļinājumā, jo pagājušajā gadā visu neizmantoju.
— Vai jauno maiņu neesat sagatavojusi?
— Reizēm man palīdz mazmeita Sofija, viņai ir tikai 10 gadu un vēl īsti nezina, par ko kļūs. Pašlaik viena tieku galā, jo pacientu nav tik daudz, bet jaunas māsas slimnīcām vajag, tāpat kā jaunus ārstus. Taču par medicīnas māsām negrib kļūt mazā atalgojuma dēļ.
— Kas jums sagādā vislielāko gandarījumu?
— Ja pacienti veseļojas un ir apmierināti un ja ārsti man uzticas. Šajos gados ir uzkrāta tik liela pieredze, ka varu ieteikt arī procedūru, kas pacientam būtu vislabākā.
