Slēpotāja Anda Muižniece nupat saņēma Aizkraukles novada balvu nominācijā “Gada sportists”. Mērķtiecīga jauniete, kura sportā ienāca samērā vēlu, bet spēja sevi pierādīt. Rīt distanču slēpošanā Vietalvā, “Mailēs”, norisināsies Latvijas čempionāta otrais posms un FIS sacensības.
Notika “klikšķis”
— Saņēmi Aizkraukles novada gada balvu sportā. Tavuprāt, atzinība ir laikā?
— Nav svarīgi, kad. Ja tu dari, katra atzinība vienmēr sagādā prieku. Jebkurās sacensībās lepojos pārstāvēt Aizkraukles novadu, esmu taču no Aizkraukles pagasta.
— Aizkrauklē nav slēpošanas tradīciju. Kā aizrāvies ar šo sporta veidu?
— 17 gadu vecumā uzkāpu uz slēpēm, kuras man iepriekš bija uzdāvinātas, paslēpoju. Sniegs turējās, un mani arvien biežāk un biežāk varēja redzēt slēpojam ap māju. Notika tā saucamais “klikšķis”, sapratu, ka gribu apgūt slēpošanu, gribu tikt Latvijas izlasē. Ar smagu treniņa darbu tas man izdevās, izlasē tiku gana ātri, jo toreiz gribētāju nebija nemaz tik daudz. Nākamais mērķis bija piedalīties pasaules čempionātā. Tiku.
— Visaugstākais mērķis ir piedalīties olimpiādē?
— Visiem sportistiem jau asinīs ir kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Tās ir pašas augstākās sacensības, kur sevi pierādīt, jo to var izdarīt vien reizi četros gados. Olimpiāde ir iekārojama un īpaša, tur netiek kurš katrs, jākvalificējas. Kvalifikācijas posms sākas pusotru gadu pirms olimpiādes. Lai tām kvalificētos, man vēl jācīnās. Redzēsim, vai izdosies, neesmu vienīgā slēpotāja Latvijā. Iekšējā konkurence ir liela. Es pat teiktu, ka šis gads sieviešu konkurencē ir visspēcīgākais, salīdzinot ar iepriekšējo olimpisko ciklu. Mēģināju tikt uz Sočiem, biju tuvu kvalifikācijai, bet Inga Dauškāne mani apsteidza. Pašlaik ir sīva konkurence ar Patrīciju Eiduku un Ingu Paškovu. Visām vērojams progress.
Bauda un mācība
— Drosmīgs lēmums 17 gados izlemt kļūt par profesionālu sportisti. Vai nav par vēlu?
— Sākumā tiešām nebija viegli pārliecināt citus — tik vēlu sākusi, kas no manis sanāks? Bet sāku trenēties, apzinīgi pildīju norādījumus, pierādīju, ka nav par vēlu. Protams, manas tuvākās konkurentes, kas trenēties sākušas agrāk, ir spēcīgākas, jo viņām ir lielāka fiziskā bāze, bet, vērojot savu progresu, redzu, ka, sākot arī 17 gados, var sasniegt daudz. Nenožēloju ne mirkli no treniņos pavadītā laika. Bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet katra gūtā pieredze man ir ļoti vērtīga. Katru uzvaru vai vēlamo rezultātu, kādu gaidu no sacensībām, uzskatu kā balvu par izdarīto darbu un zaudējumu vai nepatīkamu rezultātu uztveru kā mācību.
— Cik sacensībās svarīgs ir līdzjutēju atbalsts?
— Atbalsts ir ļoti svarīgs. Skaļš atbalsts. Arī trenerim saku — kliedz! Dzirdot uzmundrinājumu, manī mostas zvērs, rodas spars. Pozitīvās emocijas uzlādē. Protams, ne katrs treniņš un sacensības ir pozitīvs lādiņš, ir brīži, kad sacensību laikā sāp muskuļi, kājas un rokas paliek smagas. Tad uz priekšu eju caur sāpēm, neesmu tas cilvēks, kurš padosies. Lielākā cīņa sportistam ir pašam ar sevi, pat ja zaudētas pozīcijas, svarīgi, ka trasē esmu izlikusi visu savu spēku. Nezinu, kas to teica, bet ir teiciens: ja tu gribi būt īsts sportists, tu vairs nepiederi sev. Tu esi treniņu un sacensību vergs. Lūk, tas arī nozīmē atdot sevi simtprocentīgi. Bet slēpošana nav tikai sāpes un grūtības, baudu laimes hormonu. Pirms divām dienām pēc treniņa lidoju. Divas stundas biju noslēpojusi labos laika apstākļos, labi slīdēja, bija viegli. Citu dienu slēpoju “čerez ņe mogu” (sevi piespiezdama — aut.), raudādama. Ja tu dzīvo savā komforta zonā, uzlabojuma nebūs. Kāpēc krievi ātri slēpo un latvieši ne tik ātri? Elementāri — latviešiem ir distanču slēpošana, bet krieviem — “ližnije gonki” (slēpošanas tradīcijas — aut.).
— Kad “gonka” izdodas?
— Pirmkārt, kad esmu sevi simtprocentīgi atdevusi. Otrkārt, labs inventārs un slēpes labi slīd, trase ir ērta. Man patīk garie, lēzenie kāpumi. Stāvas trases — augšā, lejā — veikt ir sarežģītāk. Tomēr cīņa par punktiem jebkurā trasē liek saņemties.
Finanses — lielākais pārbaudījums
— Esi beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, ieguvusi bakalaura grādu, fizioterapeita profesiju? Vai šīs zināšanas tev noder slēpojot?
— Tā tiešām ir. Viens no maniem mērķiem, kāpēc mācījos fizioterapeitos, bija iegūt zināšanas, lai varu palīdzēt sev sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus. Man nav liela finansējuma, bet, tā kā pārzinu ķermeni, sev varu daudz palīdzēt pati, piemēram, kā atgūt spēkus pēc treniņa. Beidzot savas sporta gaitas, mēģināšu palikt sporta jomā, būšu fizioterapeite ar sportisko rūdījumu.
Akadēmiju beidzu pērn, mēs ar treneri nolēmām, ka veltīšu visu savu laiku treniņiem, vēl nestrādāšu algotu darbu. Ja strādātu algotu darbu, treniņiem nevarētu atvēlēt tik daudz enerģijas un laika, darbs prasa citu režīmu. Protams, darbs man noderētu, bet pagaidām visus savus spēkus veltu treniņiem.
— Bet kā tu iztiec?
— Finanses ir viens no maniem lielākajiem pārbaudījumiem. Man nav regulāru ienākumu, meklējam sponsorus. Sākumā atbalstīja vecāki. Tagad viņiem zvanu tikai tad, ja tiešām ir bezizeja. Citādi dzīvoju prātīgi, cenšos iztikt no sponsoru naudas — par degvielu, dzīvošanu neuztraucos, tas ir nodrošināts. Nauda jāmeklē inventāram, dalības maksai sacensībām. Man šķiet, ka man stāv klāt arī kaut kas augstāks. Iedomājies, man jātrenējas, un uzsnieg sniegs.
Pašreiz sports ir mans vaļasprieks, dzīvesveids. Man labāk patīk būt mežā nekā ballītē. Režīma dēļ nedrīkstu atļauties saslimt, tāpēc pat izvairos no tām. Sabiedriskā dzīve ir nolikta malā, to izbaudīšu pēc tam. Tomēr neesmu nošķirta no dzīves, man ir sacensības gan Latvijā, gan ārpus tās. Šī pieredze bagātina mani.
— Vai slēpošana ir dārgs sporta veids?
— Vajadzīgs inventārs ne tikai ziemā, bet arī vasarā — velosipēds, rollerslēpes. Iespēja apmeklēt treniņbāzes. Lai slēpes slīdētu ātrāk, jāpērk smēres. Inventārs veido lielu daļu no sasniegumiem. Kad aizbraucam uz pasaules čempionātu, nevienu nevaram pārsteigt ar savu inventāru. TOP 30 slēpotājiem ir vislabākais inventārs, kāds pasaulē ir. Rūpnīcā viss ir pa plauktiem salikts. Pie augstākā plaukta nekad netiksim, kamēr neesam TOP 30.
“Širmis ciet, un maucu”
— Vai slēpojot vari ar sevi izstrīdēties, izkalt plānus?
— Tādas domas iezogas treniņlaikā, bet slēpojot vairāk domāju par tehnisko izpildījumu. Sportistu valodā ir tā — “širmis ciet, un maucu”. Bieži vien pat neatceros kaut ko no momentiem. Sezonas beigās, kad sacensības beigušās, nav vēl sākusies gatavošanās jaunajai sezonai, sirdī pavasaris, tad gan izdomāju dažādas domas.
Rakstu arī dienasgrāmatu. Tajā gan nav nekā romantiska, nav dzejas. Uzskaitu darba stundas, kilometrus, vidējo pulsu, maksimālo. Pierakstu arī to, kā jutos treniņā, un laikapstākļus. Tas palīdz analizēt treniņu procesu.
— Tagad tavs treneris ir Arvīds Pīpkalējs. Kas bija tavs pirmais treneris?
— Tēvs. Viņš nav sporta skolotājs, vienkārši tētis. Toreiz, kad man notika tā saucamais “klikšķis”, vispirms to pastāstīju tēvam. Viņš pārliecinājās, vai es tiešām gribu savu dzīvi saistīt ar profesionālo sportu. Brīdināja, zinot citu sportistu dzīves, par problēmām, kas mani sagaida. Viņš ar mani runāja arī par to, ka, kļūstot par publisku personu, man jārēķinās, katram būs viedoklis par mani. Šķiet, pārliecinājies, ka apzinos, ko gribu darīt, atbalstīja manu izvēli. Sākām trenēties piemājas pļavās, paši veidojām trases, vēlāk viņš mani veda uz “Mailēm”, “Jaujām”. Starp citu, “Mailes” ir labākā treniņvieta Latvijā. Te ir labs reljefs — gan stāvi, gan lēzeni kalni, līdzenumi. Ir iespējams uzlabot slēpošanas tehniku un fizisko sagatavotību. Kad nokļuvu izlasē, satiku Jēkabu Nākumu, kurš mani konsultē joprojām. Arvīds (Pīpkalējs) pamanīja, ka esmu mērķtiecīga, pildu Nākuma treniņa plānu, un kļuva par manu galveno treneri, slēpju smērētāju, menedžeri. Esmu priecīga, ka Arvīds var būt ar mani, jo dod vajadzīgo mieru, nepārstresojos, viņš visu uzņem sevī. Piemēram, man nav uztraukuma par slēpēm, zinu, ka tās man būs atnestas sagatavotas.
Pieturzīmes
Vārds, uzvārds:
Anda Muižniece.
Vecums: 25 gadi.
Izglītība: Latvijas Sporta akadēmijā iegūts bakalaura grāds, diplomēta fizioterapeite.
Vaļasprieks: slēpošana, arī dzīvesveids un darbs, foto medības — meklē labas bilžu iespējas.
Tuvākie mērķi: Latvijas čempionāta posmi Vietalvā un Madonā. Pasaules čempionāts Somijā, Lahti.
Sasniegumi: šogad Latvijas čempionātā sprintā iegūta otrā vieta.
