Albīns Briedis, teātrī kopš 1983. gada
— Esmu rīdzinieks, un ar Aizkraukli nekādas citas saiknes kā teātris nav. Lai gan mācījos Rīgas 64. vidusskolā, kas tolaik bija ar teātra novirzienu, tomēr teātra klasē nemācījos, mani tas neinteresēja. Bet tad, kad sajūti to baudu — uz skatuves iemiesoties cita cilvēka dzīvē, tas aizrauj! Tā ir pilnīga relaksācija no Rīgas — atbraucu uz šejieni, un viss, kas ir Rīgā, pazūd un aizmirstas. Aizkrauklē nonācu, jo draugs un viņa sieva darbojās šajā kolektīvā. Reiz izlūdzās, lai atbraucu līdzi. Pirmajā reizē domāju: ārprāts, kur esmu nonācis, kā ar godu tikt prom?! Nolēmu — dažas reizes atbraukšu un tad tā klusi nozudīšu. Tas bija 1983. gads, piedalījos izrādē “Infarkts”. Juris Kalvišķis pirmajos gados ar mums strādāja pamatīgi, iemācot gandrīz visu to pašu, ko aktieri apgūst Teātra fakultātē — runu, mīmiku, mizanscēnas. Pamazām iepatikās, un nu tas ir labs hobijs — uz skatuves izdzīvot svešas dzīves. Neesmu baigais aktieris, bet man patīk. Citi brauc slēpot, tas man riebjas, arī makšķerēt nepatīk. Teātris ir tieši laikā.
Teātrī esmu ar pārtraukumiem, nesanāk pārāk bieži. Kad režisoram vajag, braucu. Mūsu repertuārā ļoti patika Monikas Zīles “Savedējs”, to spēlējām no 2007. līdz 2010. gadam, bet visvairāk nespēju sadzīvot ar savu tēlu Karlo tēti izrādē “Buratīno”. Patīk atveidot no paša atšķirīgus raksturus. Labpratāk spēlēju lauku reģionos — jo tālāk laukos, jo foršāk. Man patīk arī Aizkraukle, te ir kaut kas tāds labs un viegls — laba aura. Enerģiju Aizkrauklei dod Daugava.
