Ja apavam kaut kas gadījies, pļaviņieši meklē ceļu uz nelielu baltu mājiņu pilsētas viducī, kur dzīvo un strādā kurpniekmeistars Valērijs Klačkovs.
Ja apavam kaut kas gadījies, pļaviņieši meklē ceļu uz nelielu baltu mājiņu pilsētas viducī, kur dzīvo un strādā kurpniekmeistars Valērijs Klačkovs. Un tā ir bijis gadu gadiem, jo šis arods kļuvis par viņa mūža darbu. Tie, kuriem bijusi saskarsme ar Valērija kungu, zina — vārds viņam kabatā nav jāmeklē, un sarunbiedru viņš vispirms “paķer” ar kādu joku. Kopš bērnības Valērijam Klačkovam ir veselības problēmas, kas viņam apgrūtina staigāšanu. Tomēr tas viņam nav traucējis dzīvē kaut ko sasniegt un priecāties par ikdienišķām lietām.
— Esmu no Dobeles puses. Augu septiņu bērnu ģimenē. Māte mūs audzināja viena, un apstākļi nebija viegli. No mammas stāstītā atceros, ka arī mūs gribēja izsūtīt uz Sibīriju, bet liktenis tomēr paglāba. Tagad no lielās ģimenes esmu palicis es un trīs māsas. Jau mazotnē saslimu ar bērnu trieku un pēc tam nevarēju pastaigāt — kājas vairs neklausīja. Kad sāku iet skolā, lielākoties dzīvoju internātos. Atceros, kad mācījos Raiskuma internātskolā, tur visi bijām vienādi — ar bērnu triekas sekām. Tad redzēju, cik šī slimība var būt briesmīga un ka citiem ir vēl grūtāk nekā man. 1961. gadā atbraucām dzīvot Klintaines pagasta Sturtos, vēlāk pārcēlos uz Pļaviņām. Tad vēl bija “vecā” Daugava, un brālis mani dažkārt līdz upei aizveda ar divriteni. Vēlāk kājām kļuva mazliet labāk, bet tik un tā biju salīcis un sakumpis. Kad mācījos Pļaviņu vidusskolā, lielākie zēni mani dažkārt kukuragā aiznesa uz ēdnīcu pusdienās, bet bija arī tādi, kuri par mani pasmējās.
— Vai ar laiku neizdevās novērst slimības sekas?
— Kad paaugos, skolotāji domāja, ka ar mani kaut kas jadara, jo cik tad ilgi es, jauns puisis, tā mocīšos. Tolaik Pļaviņu slimnīcā strādāja ārste Meļikesjeva. Viņa aprunājās ar manu mammu un nosprieda, ka mani jāparāda speciālistiem. Tā mani aizveda uz Traumatoloģijas institūtu Rīgā. Tur nokļuvu pavisam citā vidē, jo blakus nebija neviena pazīstama cilvēka. Nebijām tik situēta ģimene, lai savējie pie manis uz slimnīcu varētu atbraukt bieži. Viena operācija sekoja otrai. Vienu kāju iztaisnoja, pat jaunus kaulus salika iekšā. Man klājās ļoti grūti, un, kad ieradās māte, tie bija lieli svētki. Vēl tagad atceros visus slimnīcas ārstus.
— Vai ārstēšanās deva gaidīto rezultātu?
— Vispirms sāku staigāt ar kruķiem, tad — ar diviem spieķiem un tā turpināju arī pēc tam. Vismaz varēju pārvietoties pats saviem spēkiem. Vēlākajos gados bija iespēja iegādāties speciāli aprīkotu automašīnu — tādu mazu, kas piemērota invalīdiem. Ar to braukāju ilgus gadus. Tagad lēnām varu paiet pa istabu, bet pārsvarā gan braucu ratiņkrēslā.
Dienišķā maize
— Kā apguvāt kurpnieka arodu?
— Pēc skolas beigšanas domāju, kur varētu strādāt. Gribēju doties uz rūpnīcu VEF, bet sapratu, ka nevarēšu izbraukāt uz darbu. Tad aizgāju uz toreizējo sadzīves pakalpojumu kombinātu, un mani tur pieņēma. Tā izmācījos par kurpnieku. Šī amata prasme ir Dieva dota dāvana, jo kurpnieka amatu apguvu mēneša laikā, lai gan citiem tas neizdodas gadiem. Veci vīri man toreiz teica: “Valērij, tā tev būs dienišķā maize līdz mūža galam!”. Viņiem izrādījās taisnība. Viegli jau nebija, un plānu bieži vien neizpildīju, jo slims cilvēks nevar izdarīt to, ko vesels. Tomēr par mana darba kvalitāti nevarēja sūdzēties.
— Vai visu laiku esat strādājis vienā darbavietā?
— Jā, 23 gadus. Kad vecā sistēma izjuka, mēs bijām trīs kurpnieki, kas arī visas iekārtas no kombināta atpirka. Tagad turpinu strādāt mājās. Lai arī pamazām, bet — cik varu, tik padaru. Būtu grūti pateikt, kuru cilvēku apavus neesmu labojis, katrā ziņā Pļaviņās tādu ir maz.
— Vai cilvēku var raksturot pēc viņa apaviem?
— Jaunie jau tagad tā nonēsā apavus, ka bail skatīties! Tad mammas nes un lūdz, lai kaut kā salaboju. Dažkārt nevar saprast, ko ar saplīsušo apavu iesākt. Cits klients atnes veselu kaudzi vairs nederīgu zābaku un kurpju, un man vismaz iznāk materiāli.
Apauj pat govis
— Kur ņemat materiālus?
— Grūti ar tiem ir, bet man vēl ir iekrājumi. Tāpēc es lielus darbus neuzņemos, lai nebūtu jādomā, kur sagādāt materiālus. Tagad, piemēram, man jāgatavo zābaki govīm.
— ?!
— Jā, jā, zābaki govīm — ar visām saitēm un sprādzēm. Tos pasūtīja kāds veterinārārsts no Madonas puses. Šādus zābakus lieto, ja govīm nagi aizplīsuši un iekaisuši. Tad šādu zābaku pilda ar zālēm, un govs to valkā. Apavam gan jābūt no ūdens necaurlaidīga materiāla, lai medikamenti neiztecētu ārā. Esmu gatavojis un labojis arī somas. Priecājos, ka tādējādi varu kaut ko nopelnīt. Cik tad ilgi sēdēšu bez darba? Laukā bieži iziet nevaru, un ziemā būs pavisam traki. Bet tā es varu aprunāties ar cilvēkiem. Man ir atsaucīgi klienti, kuri neatsaka palīdzēt, ja vajag kaut ko sagādāt. Es viņiem savukārt atdaru ar savu darbu.
Lai pērk jaunus!
— Šķiet, kādreiz apavi bija daudz izturīgāki. Vai tagad ražo nekvalitatīvākus?
— Tagad jau vairāk izmanto mākslīgos materiālus, un arī kvalitāte ir sliktāka. Kad paskatos uz apavu, reizēm redzu briesmu lietas — iekšpusē dziļas rievas, bet daža detaļa izgatavota pat no papīra. Kā tas var kalpot? Tad jau “humpalās” var labākus nopirkt, tiem vismaz ir kārtīga āda, un atliek vien piepucēt. Pats arī dažkārt pērku apavus no “humpalām” materiāliem.
— Vai taisnība, ka kurpnieks pats ir bez kurpēm?
— Čības kājās man vēl ir (Valērijs pasmaida —aut.). Apavus gan vairs negatavoju, jo tad vajag daudz materiālu un laika. Savējiem apavus pielaboju, kad vien vajag, bet citādi — lai pērk jaunus.
— Vai šis darbs nav pārāk nogurdinošs?
— Pateicos liktenim, ka varu dzīvot, strādāt un tādā veidā citiem palīdzēt. Dažkārt brīnos — vēl jauni un darbspējīgi cilvēki, bet dzīvo kā tādi “bomži”. Nesaprotu, kā šodien cilvēks var būt bezdarbnieks — darba piedāvājumu pilnas avīzes.
Kad intervijas “oficiālā” daļa jau ir garām, Valērija sieva Anita mudina vīru pastāstīt joku par banku. Viņš atmet ar roku un nosmaida, bet tomēr izstāsta — atnāk pie viņa kāds vīrs, kuram vairāk par maizi interesē grādīgais, un prasa latu. Valērijs jautā, vai tad viņš redzējis uzrakstu uz durvīm. Vīrietis atbild, ka nekas tur nav bijis rakstīts, un pat aiziet paskatīties — tiešam nav nekā! Tad Valērijs atbildējis — kad uz viņa mājas durvīm būs uzraksts “Banka”, tad viņš to latu arī aizdošot.
Jaunais gads arī pavasarī
— Vai cilvēkam ar īpašām vajadzībām dzīvot kļuvis vieglāk?
— Domāju, ka joprojām neviens par tādiem kā es daudz neinteresējas. Kaut vai tā pati Aizkraukles invalīdu biedrība — kam tā vajadzīga, ja ir augšstāvā? Vai tiešām nevar atrast telpu kaut kur pirmajā stāvā, jo tagad liela daļa invalīdu tur nevar nokļūt. Turklāt biedrībai nav “parastā” telefona. Ne jau visiem ir mobilie tālruņi, bet zvanīšana no parastā uz mobilo ir dārga. Ja gribi vairāk parunāt, skaties — naudas vairs nav. Es nesaprotu, kāpēc, piemēram, Ziemassvētki vai Jaungads jāsvin vienīgi ziemā?
— Interesants jautājums!
— Mēs taču vairs neesam mazi bērni, kuriem vajadzīgs Ziemassvētku vecītis. Varam svētkus svinēt kaut šodien vai pavasarī, jo tad pasākumus apmeklēs vairāk cilvēku. Kurš invalīds ratiņos ziemā var nokļūt uz sarīkojumu? Tagad šādi svētki ir ķeksīša pēc. Par invalīdiem domā maz, jo viņi par sevi atgādina reti, bieži vien nevarot izdarīt pat to, bet tie, kuri regulāri staigā uz pašvaldību, saņem daudz vairāk. Mēs arī bieži vien neuzzinām par palīdzības iespējām.
— Šogad jums saistībā ar Eiropas Savienības atbalstīto projektu bija iespēja kādu laiku pavadīt Skrīveru pansionātā. “Staburagā” rakstījāt, ka tur pieredzēto atceraties joprojām.
— Kad mani aicināja iesaistīties šajā projektā un mēnesi padzīvot Skrīveru pansionātā, domāju un šaubījos, kā nu būs? Tomēr, kad turp aizbraucu, mani uzreiz pārņēma sajūta, ka esmu mājās. Pats par to brīnījos, jo man taču ir savas mājas, sieva un dēls. Varbūt tas tāpēc, ka domāju — ar laiku man tur būs jāpaliek. Bet mani tas neskumdinātu, jo Skrīveros uzreiz biju kā savējo vidū. Tur viens ar otru tik ātri saradām, ka šķīrāmies asarām acīs. Domāju, ka tur varētu arī palikt. Vēlāk atkal bija iespēja turp aizbraukt, un uzreiz jutos tik labi! Pārējie iemītnieki mūs dēvēja par eiropiešiem, bet labas attiecības izveidojās ar visiem, jo mēs taču esam vienādi — tikai katram sava vaina. Tagad joprojām uzturam kontaktus.
Puķes tikai dārzā
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Kolekcionēju maizes etiķetes. Daru to, kopš sākās maizes “bums”. Man tās ir no visas Latvijas, bet visas maizes šķirnes nogaršotas gan nav. Ir arī vēsturiski eksemplāri, piemēram, bijušās Pļaviņu maizes ceptuves “Rika I. B.” maizes etiķetes. Vēl man patīk puķes un dārzs, lai gan pats tur vairs nevaru strādāt. Puķes nevienam neļauju griezt un nest mājās, jo uzskatu, ka zieda skaistumu var apbrīnot dobē. Patīk mūzika, un Radio 2 mājās skan visu dienu.
— Redzu, ka draudzējaties arī ar datoru?
— Ar datoru sadraudzējos Skrīveros, jo tur bija speciāli kursi. Bet vairāk tas apgūts pašmācības ceļā. Dēls Jānis mācās par datortehniķi, un viņš mani arī pamāca.
***
Sarunas noslēgumā ar Valēriju un viņa sievu Anitu malkojam kafiju un spriežam par dzīvi. Lai gan abiem slimība visam mūžam uzlikusi smagu nastu, viņi par to negaužas. Valērijs teic, ka liktenis viņu patiešām nav lutinājis, bet viņš priecājas par to, ka var dzīvot un vēl paveikt kaut ko, kas sagādā prieku citiem. Slimības dēļ pļaviņietis nav daudz redzējis pasauli, bet viņa ceļš bieži vedis uz baznīcu, tāpēc Dieva vārds viņam ir svēts.
