Dzīvespriecīgs hipsters, jaunietis, kuram pēc trim gadiem būs 30, sevis meklējumos, kosmopolītisks avantūrists. Izmanto laiku, mācoties no dzīves, izzinot to, uzsūcot sevī vērtīgāko. Tik kolorīts ir Arnis Ušackis. Pēdējos gados aizrāvies ar fotomākslu un patiku uz dzīves mirkļu apstādināšanu plāno izveidot par savu biznesu.
“Noķēru” Arni Pļaviņu novada jauniešu iniciatīvu centrā “Ideja”, kamēr viņš vēl Latvijā. Esot atskrējis uz pāris nedēļām, bet raksta tapšanas laikā droši vien atkal ir Londonā. Restorāna virtuvē cīnās ar nejauko kolēģi no Brazīlijas, bet no ēdiena gatavošanas brīvajos brīžos bauda dzīvi vai apgūst fotografēšanas knifus.
Latvijā — nekāda “aršana”
— Kāds un kad bija pirmais darbs Anglijā?
— Pirms septiņiem gadiem, un tas bija ar aģentūras starpniecību. Nemācēju valodu, pieredzes nekādas. Pusgadu biju “linen porter” jeb gultasveļas un dvieļu pienesējs istabenēm viesnīcā.
— Latvijā negribēji palikt?
— Tolaik mācīties negribēju, bet iespēju labi nopelnīt nebija. Celtniecība daudziem ir pirmais darbs, kas atver acis uz dzīves īstenību, bet strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem bieži patīk iedzert, nebija vēlēšanās. Jutu, ka Latvijā nebūs “aršanas”, un devos prom.
— Pēc sešiem mēnešiem viesnīcā nolēmi mainīt darbu?
— Brālēns kādu laiku jau dzīvoja Londonā, strādāja slimnīcā par apkopēju. Stabila laba alga — 9 mārciņas stundā, par virsstundām — mārciņu vairāk. Darbs kaulus nelauza. Divus gadus puika no laukiem strādāja un “tusēja” pa Londonu. Atvēru acis uz dzīvi. Sapratu gan, ka ilgi tā nevarēs. No otrās algas nopirku labu fotokameru, un fotografēšana bija kā mazs hobijs. Kad apnika apkopēja darbs, aizgāju no slimnīcas, kādu laiku tikai fotografēju un strādāju dārzos un parkos. Brīvajā laikā braukāju ar skrituļslidām, iepazinu Londonu. Kādu laiku “ķēru” adrenalīnu, lielā ātrumā traucoties ar velosipēdu mašīnām pārpildītajās ielās. Sapratu, ka reiz var nepaveikties, un pārstāju riskēt.
Tad arī sāku prātot, ko darīt tālāk. Izlēmu — būšu fotogrāfs. Biju Latvijā, satiku Andri Krastiņu, fotogrāfu no Pļaviņām. Viņš parādīja, kā profesionāli darboties ar fotokameru manuālajā režīmā. Pierakstīju visu, mēģināju, un pamazām tā lieta aizgāja.
Fotogrāfs četrās kāzās
— Fotografēšana joprojām ir tikai vaļasprieks vai arī esi mācījies to padziļināti?
— Kā smejos — pabeidzu “youtube” skolu. Visus kursus, par kuriem citkārt jāmaksā, internetā var atrast un skatīties bez maksas. Galvenais — būt ieinteresētam. Sākumā par naudas pelnīšanu nebija domas. Piedāvāju draugiem pabildēt bērnus, pasākumus, kāzas. Uzkrāju pieredzi. Tas joprojām ir vaļasprieks, naudu pelnu kā pavārs, bet šogad plānoju fotolietas pārvērst biznesā.
— Kāpēc esi pārliecināts, ka izdosies?
— Jāizdodas. Paskaties bildes! Līdz šim esmu bildējis četras kāzas. Liela diena un darbs, par kuru labi samaksā, līdz ar to arī atbildība. Kā jutos? Sevī nodomāju — dod tik, kaut kas jau lēnā garā sanāks. Gribu kādu laiku padzīvot Latvijā, turpināt mācīties fotografēt. Esmu ieplānojis izvēlēties trīs Londonas rajonus, kuros aktīvi piedāvāšu savu pakalpojumu. Sākumā, visticamāk, bez atlīdzības.
— Kas angļiem patīk, ko viņi vēlas redzēt fotogrāfijā?
— Pirmkārt, emocijas. Portretus, ko tālāk sūtīt aģentūrām. Jaunas meitenes bildēs grib būt modīgas “caciņas”. Latvijā darbojoties gribu sevi pilnveidot, fotografējot augumus, tajā skaitā sievietes ķermeni. Gribu mācīties fotogrāfijās attēlot ķermeņa valodu. Pašlaik, Londonā dzīvojot, tam nav laika un vietas. Iedvesmo arī atzinīgi profesionāļu, piemēram, kāzu fotogrāfa, Latvijas kāzu fotogrāfijas asociācijas biedra Jāņa Nagļa komentāri.
— Kas kaitina angļu vidē?
— To, kas tiešām nepatīk, cenšos ignorēt un fokusēties patīkamajam.
Ballīte pie televizora
— Ko nozīmē pavāra darbs restorānā?
— Tas ir restorānu tīkls. Drīz būs divi gadi, kā daru šo darbu. Varētu teikt, ka paveicies, esmu pie aukstā galda, nav visa diena jāpavada, grilā cepot steikus. Tuvākajos mēnešos ceru nomainīt restorānu, jo šajā jūtu, ka mani “ēd nost”. Varbūt tāpēc, ka esmu brīvdomātājs, ne visam klausu, ko saka. Sāk spieķos mest sprunguļus, izmanto katru situāciju, lai pateiktu, ka slikti strādāju. Angliski to sauc par bulingu (bullying). Viena brazīliešu sieviete iesaistījusi arī pārējos, lai mani “izēstu”. Bet man patīk tas, ko daru. Varbūt arī tāpēc, ka mana vecāmāte Lauma bija viena no labākajām pavārēm Pļaviņu apkārtnē.
— Nākotnē plāno atgriezties Latvijā un strādāt kā fotogrāfs?
— Ir tāda doma, bet to vēl redzēs, kur dzīve aiznesīs. Varbūt būšu Kanādā, Amerikā vai kur citur pasaulē. Esmu bijis Spānijā, bet pārsvarā iepazinu Angliju. Naudu joprojām ieguldu fototehnikā un ballītēs. Par laba laika pavadīšanu arī labi jāmaksā. Bet, ja godīgi — angļi ir diezgan garlaicīgi. Ballītē ar puišiem nav citas tēmas, par ko runāt, kā regbijs vai futbols. Biju kādās latviešu meitenes un angļu puiša kāzās. Pasākumam īrēja divstāvu restorānu. Ko darīja angļu vīrieši? Otrajā stāvā televīzijā skatījās futbolu! Līgava sauca lejā spēlēt spēles, iepazīt latviešu kāzu tradīcijas, bet vīrus tas neuzrunāja.
Rīgā var “norauties”
— Kādas ir pārdomas, dzīvojot Londonā, par tur esošajiem musulmaņiem?
— Tādas pašas, kā attiecinot uz kristiešiem — jo dziļāk, jo trakāk. Mana draudzene ir spāniete, un viņa rādīja grāmatas, kurās atainotas kristiešu izdarības Spānijā viduslaikos. Ko tik viņi laukos Jēzus vārdā nedarīja — sākot no dzīvnieku upurēšanas. Musulmaņi ir ļoti forši cilvēki, ja nekļūst par fanātiem un akli kā aitas nesāk sekot kādam garīgam līderim. Bet terorisma draudus gan tur nejūtu. Ko tas dos, ja visu laiku staigāšu baidoties? Rīgā gan bieži jāuzmanās, lai kāds pa galvu neiedotu.
— Kā vērtē ārzemju ziņas, kurās noziegumos tiek vainoti latvieši?
— Domāju, ka to dara ar nolūku, lai, piemēram, tie, kuri vēlas izstāšanos no ES, pierādītu pārējiem, cik iebraucēji ir slikti.
— Pļaviņietis pasaules metropolē saskārās ar kultūršoku. Jaunam cilvēkam tur viegli noiet “no sliedēm”?
— Ja runā par dzeršanu, narkotikām, protams, ļoti viegli. Tā ir Londona — viss, ko vēlies un nevēlies. Pamatā tas atkarīgs no cilvēka. Es, Latvijā esot, daudz braukāju pa “tusiņiem”, un tajos neiztikt bez alkohola. Kad man bija 23, attapos, ka tā turpināt nevar. Tāpēc ir labi, ka novados darbojas jauniešu centri, kuros var īstenot savas intereses, ieklausīties citu vērtējumā, realizēt kopīgus projektus. Pļaviņas pamazām kļuvušas sakoptākas, arī vairāk iespēju. Tikai šobrīd šķiet — bez nākotnes. Jauniešiem te nav nekādu darba iespēju. Cerība uz valdību, kas beidzot pārtrauks fokusēties uz sevi un domās par iedzīvotājiem.
Ballīte nedēļas garumā
— Cik daudz ieklausies Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa teiktajā?
— Sekoju viņam ļoti cītīgi. Izlecējs, bet parāda īsto deputātu dabu. Viņš vienīgais no deputātiem pateicis, ka trūkst cilvēku, kuri pārstāvētu Latviju Eiropā. Kuri protestētu, rosinātu, cīnītos. Jāpaiet vismaz divdesmit gadiem, lai kaut kas mainītos. Pa to laiku šodienas jaunieši jau būs aizbraukuši no Latvijas. Arvien mazāk valstī paliek cilvēku, kuri dibinātu jaunas ģimenes. Artuss šobrīd veido manu viedokli par Latviju, nākotni, iespēju atgriezties. To, ka ir slikti, mēs visi zinām, bet viņš piedāvā risinājumu, lai būtu labāk, tikai daudziem politiķiem tas nepatīk. Šogad ilgāku laiku dzīvošu Latvijā. Gribu pats pārliecināties par to, kas te notiek, kā dzīvo jaunieši. Arī profesionālajā jomā gribu atrast cilvēkus — stilistus, frizierus —, ar kuriem kopā piedāvāt fotosesijas. To, ka Latvijā darbu var atrast tikai, ja ir labi sakari, esmu pārliecinājies.
— Ir kaut kas, ko vēlies piepildīt, dzīvojot Londonā?
— Piedalīties pamatīgā miljonāru ballītē. Tas ir tā, ka nedēļu no vietas vesels bars jauniešu mašīnās izklaidējas, braukā apkārt no vienas mājas uz otru. Pagaidām tik daudz naudas un atbilstošu draugu nav bijis. To izdarīti nav grūti, ja esi komunikabls, pozitīvs, jautrs. ◆
