Trīsdesmit savas dzīves gadus Arnis nodzīvoja pēc principa: visas sievietes jau neizmīlēsi, bet pamēģināt vajag.
Trīsdesmit savas dzīves gadus Arnis nodzīvoja pēc principa: visas sievietes jau neizmīlēsi, bet pamēģināt vajag.
Viņa kartotēkā bija vismaz trīs duči tādu piedzīvojumu. Dāmītes uz viņu kā uzburtas, kā mušiņas uz svaigu gaļu — atvēra durtiņas, uzklāja gultiņas. Cita mēnesi, cita nedēļu, cita tikai vienu nakti. Viņas daudz nedusmojās, baznīcā nenolādēja, ja Arnis pārstāja nākt vai aicināt pie sevis. Viņš nevienai neko nesolīja, mīlestību nezvērēja. Sak”, esam pieauguši, ja mums abiem bija labi, tad viss kārtībā.
Tad Arņa uzmanību piesaistīja uzņēmuma jaunā darbiniece Rita — gadu desmit jaunāka lēnīga smukulīte. Lai gan meitene par izrādīto uzmanību sarka un mulsa, tomēr palika vēsa un atturīga. Arnim tas koda kaulā, aizvainoja pašlepnumu. Puisis kļuva ērcīgs, nīgrs pret pārējiem darba kolēģiem. Kolektīva Mildiņa notiekošo saprata — vīrieša sirds laikam būs atradusi īsto sirdspuķīti. Viņa teica kolēģēm: “Sievas, saprecināsim šos abus. Pašiem viņiem nekas nesanāks: aitiņa jauna un naiva, vilks badā — aprīs mūsu jēriņu.”
Tad tikai sākās. Sazvērnieces darīja visu un vēl vairāk, lai jauniešus tuvinātu — rīkoja saietus, teātra apmeklējumus, kur vietas abiem līdzās. Notika arī individuālā “smadzeņu skalošana”, sak”, cik ilgi dzīvosi viena kā koks, puisis prātīgs, izskatīgs, darbs labs. Rita bija bārene, vien vecākais brālis dzīvoja Latgales pusē. Meitene tiešām kļuva laipnāka un vaļsirdīgāka. Pēc kādas ballītes, kur tika dejots un trakots uz nebēdu, Arnis pavadīja meiteni uz mājām. Gribēdams saņemt skūpstu, puisis viņu ilgāk aizturēja pie durvīm. Nākamajā dienā meitene darbā neieradās, jo bija slima. Savedējas nevarēja rimties: “Vilks tāds, razbainieks, ko meitēnam nodarīji? Aizej pēc zālēm, tējiņu uzvāri, pasēdi pie viņas. Tikai bez niķiem un stiķiem — runču laiks beidzies!”. Un Arnis gāja, nesa malciņu, kurināja krāsni, sēdēja pie slimnieces gultas, runājās, skūpstījās.
Kad pēc nedēļas Ritiņa ieradās darbā, vaigi viņai ziedēja kā rozes, valodiņa plūda kā strautiņš, visiem bija skaidrs — būs kāzas, un viens vecpuisis iekļūs vīra kārtā. Pilnā kuplumā saziedēja ievas, un Arnis Ritiņu aizveda pie saviem vecākiem. Viņi par mīlīgo meiteni ļoti priecājās, nu reiz dēls būs pie vietas. Kad abi uztraukušies, samulsuši pirmo reizi apgūlās kopīgā gultā, notika kas neparedzēts — nu nekā… Meitene mierināja nākamo vīru, bet viņš visu nakti acu neaizvēra. Tikai savās mājās viss notika, kā nākas.
Kāzas svinēja ar vērienu, laulības dzīve veidojās laimīga un saderīga. Mīlestības abiem netrūka arī laulības gultā, bet ģimene kuplāka nekļuva. Abi to ļoti vēlējās, staigāja pie ārstiem, pat pie kādas zintnieces, bet nekā. Viss it kā būtu kārtībā, bet rezultāta kā nav, tā nav. Jaunībā izšķiestais dzīvības eliksīrs tik ātri neatjaunojas. Šķirties? Tik ļoti vienam otru mīlošiem cilvēkiem tā nav izeja. Tikai pēc sešiem gariem gadiem Arnis izdzirdēja tik ļoti gaidītos sievas vārdus: “Mīļais, nu mēs esam trīs — beidzot mums būs bērniņš, mūsu bēbītis.”
Atis
