Daudzeviete Vizbulīte Bērziņa atzīst, ka svarīgākās lietas viņas dzīvē ir darbs un ģimene.
Daudzeviete Vizbulīte Bērziņa atzīst, ka svarīgākās lietas viņas dzīvē ir darbs un ģimene. “Profesijas specifikas dēļ bieži nācās ciest ģimenei,” paskaidro viņa. Viņa ir veterinārārste. Ārēji smalka, pirmajā mirklī šķiet par trauslu šim smagajam darbam, taču daudzus gadus ar to veiksmīgi tikusi galā. Reiz kāds saimnieks Jaunjelgavas pusē, kad Vizbulīte atbraukusi pie slimā lopiņa, “Labdien!” vietā izbrīnīts iesaucies: “Tik smuka veterinārārste!”.
“Neviebies, meitenīt!”
— Kāpēc jūs kļuvāt par veterinārārsti?
— Laikam jau liela nozīme bija tam, ka laukos esmu augusi, pie lopiem pieradusi, laukos gribējās arī palikt. Vidusskolas gados gan sapņoju kļūt par latviešu valodas skolotāju. Tad sāku domāt — un ja bērni mani kaitinās tāpat, kā mēs skolotājus? Nē, to es negribu! Ilgu laiku nevarēju izvēlēties, kur studēt. Klases audzinātājs Murāns mums mācīja arī matemātiku, bet tā man īpaši nepadevās. Vidusskolas pēdējā klasē viņš teica: “Ielikšu tev, Vizbulīt, to četrinieku matemātikā, ja apsoli, ka iesi mācīties tur, kur nav iestājeksāmenu matemātikā.” Izlēmu, ka jāiet studēt lauksaimniecības jomā. Sākumā domāju kļūt par zootehniķi. Taču māte, kura pati strādāja fermā un zināja, cik tolaik kolhozā šis darbs bija smags, pret to iebilda. Veterinārārstes profesija viņai šķita pieņemamāka, un to arī izvēlējos.
— Kādi bija jūsu studiju gadi?
— Tagad atceroties, liekas smieklīgi, bet, kad augstskolā pirmo reizi iegāju telpā, kur formalīnā glabājas teļu kājas un galvas, sajūta bija ne visai laba. Sekciju zālē pasniedzējs sirdījās: “Neviebies, meitenīt! Tādas grimases es te negribu redzēt!”. Patoloģisko anatomiju mācījāmies, preparējot sivēnu līķīšus. “Materiālu” mūsu eksperimentiem piegādāja no tuvējām fermām. Drīz pieradām pie visa. Asaras pirmo reizi studiju gados bira, kad privātā klīnikā Jelgavā, kur gājām praktizēties, atveda skaistu vilku sugas suni, kuram bija audzējs, un viņu vajadzēja iemidzināt.
Profesija vīriem
— Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
— Augstskolu beidzu 1987. gadā, tāpēc vēl paspēju pastrādāt pāris kolhozos — “Nākotnes kalējā” Zalves pagastā un kolhozā “Rīts” Bormaņos. Zalves kolhozs bija tāds nabagāks, nomaļāks, bet “Rīts” jau bija daudz labāka saimniecība, arī ganāmpulks raženāks un labāk aprūpēts. Tur ieguvu pamatīgu praktisko pieredzi, biju arī galvenā veterinārārste. Kad piedzima dēls, atkal atgriezāmies Daudzevā. Tad jau arī saimniecības un kolhozi pajuka, sāku savu veterinārijas privātpraksi šajā pagastā. Manā aprūpē bija diezgan liela teritorija, kurā vajadzēja veikt profilaktiskos darbus — Sunākste, Sērene, Jaunjelgava.
— Kāds jums šķiet veterinārārstes darbs?
— Interesants un arī smags — to gadu gaitā esmu sapratusi. Šis darbs vairāk būtu piemērots vīrietim, tomēr Latvijā ir daudz vairāk sieviešu veterinārārstu. Pavasarī bijām pieredzes apmaiņas seminārā Lietuvā. Biju pārsteigta — tur šajā profesijā pārsvarā strādā vīrieši. Bet, piemēram, Aizkraukles rajonā no gandrīz divdesmit veterinārārstiem tikai divi ir vīrieši. Šajā darbā vajadzīgi stipri cilvēki, es sevi diezin vai par tādu varu saukt, tāpēc arī jau jūtu dažādas veselības problēmas.
Otra lieta — veterinārārsts nav Dievs, viņš nevar vienmēr palīdzēt. Taču bezspēcība pārņem brīžos, kad apzinos — zināšanas man ir, medikamenti nopērkami, taču saimniekam naudiņas nav, un viņš nevar to labāko atļauties, lai lopiņu izārstētu. Un tieši pēdējā laikā tas ir ļoti aktuāli.
Asaras par mazākajiem
— Jūsu praksē bijuši gadījumi, par kuriem vēl ilgi jādomā?
— Ļoti pārdzīvoju tieši par mazajiem dzīvnieciņiem. Reiz paziņām takšu sugas suns pakļuva zem mašīnas. Viņi zvana man, vai varu aizbraukt un iemidzināt. Kamēr aizbraucu, saimniece saka: “Viņš piecēlās, varēja paiet, nemidzināsim.” Nākamajā dienā saimnieki aizveda kucēnu uz Rīgas klīniku, lai veiktu rentgenu. Tur izrādījās, ka sunim lauzts kakla skriemelis, ārsts klīnikā brīnījās, kā viņš vispār var paiet. Uzlika kaklam šinu, taksītis vairākas dienas cīnījās, taču sākās komplikācijas, kļuva sliktāk. Saimniece lūdza, lai tomēr suni iemidzinu, taču es to nespēju. Viņš bija tik daudz pārcietis. Kad nākamajā dienā saņēmu īsziņu, ka suns nomiris, tad gan raudāju…
— Jums arī ir mājdzīvnieki?
— Man ir kaķis un divi takšu šķirnes suņi, varbūt tāpēc arī mazie dzīvnieki pašai ir mīļāki. Esmu pārliecinājusies, ka takši ir ļoti gudri, viņi māk gūt virsroku pār cilvēku. Šie suņi prot atšķirt pat saimnieku kurpes un lieliski zina, kura jāsagrauž, kurā jāiečurā, lai atriebtos tam, kurš kaut ko aizliedzis vai pāri nodarījis.
Problēmas sagādā pati
— Darbā gadījušās arī kuriozas situācijas?
— Manuprāt, katrs veterinārārsts varētu uzrakstīt grāmatu, tāpat kā angļu veterinārārsts un rakstnieks Džeimss Heriots, kurš savās grāmatās ar labsirdīgu humoru apraksta gadījumus no savas prakses. Man vairākas reizes gadījies, ka tantiņa piezvana un saka: “Meitiņ, man gotiņa slima, atbrauc!”. Vārdu pat neiedomājos paprasīt, pēc balss pazīstu, pie kā man jābrauc. Sēžos mašīnā vai uz velosipēda, iebraucu pagalmā, bet tante saka: “Meitiņ, ko tu gribēji?”. Tad cītīgi jādomā — kuram gan bija tā balss? Kad sāku strādāt patstāvīgi, izsaukumos mani veda vīrs, un arī mazo dēlēnu mēs visur ņēmām līdzi. Es gotiņām veicu arī mākslīgo apsēklošanu, un vienā tādā reizē kādā fermā Kārlēns kļūst nepacietīgs: “Nu braucam ātrāk mājās, ko tik ilgi jāārstē!”. Skaidroju viņam, ka neārstēju, bet ielieku sēkliņu, lai gotiņai būtu teliņš. “Lai pati varētu vilkt ārā?” dēls neizpratnē. “Kāpēc gan pašai sev lieku darbu jāgādā?”. “Šis pats piedzims,” solu. Pēc pārdomu brīža Kārlis bilst: “Tad ieliec divas sēkliņas, lai ir divi teliņi!”.
Darbs “piesien”
pie mājas
— Veterinārā privātprakse nozīmē arī nenormētu darbalaiku. Tas nenogurdina?
— Tas “piesien” pie mājas. Ir tikai normāli, ja pie slima dzīvnieka jābrauc arī naktī, ir auksts un putina, bet mašīna salūzusi. Atteikt nedrīkst. Esmu braukusi pie slima dzīvnieka pat Ziemassvētku naktī. Visgrūtāk ir tad, ja arī pati esmu slima, taču arī tādos brīžos vienmēr esmu steigusies palīgā. Jo cita, kurš izdarīs tavā vietā, nav. Tikai pāris reižu daudzu gadu laikā esmu atteikusi, bet tas bijis vairāk pašu cilvēku bezkaunības dēļ, bet ne steidzamos gadījumos. Nu kaut vai — cilvēks zvana vēlu vakarā, lai braucu govi sēklot, bet es tikko esmu ar ciemiņiem apsēdusies pie galda, lai svētkus svinētu. Atvainojos un saku, ka tomēr nebraukšu. Viņam taču visa diena bija, lai to gotiņu pavērotu.
— Jums ar cilvēkiem ir labas attiecības?
— Sūdzēties nevaru, taču ir nācies sastapties ar dažādiem cilvēkiem. Īpaši pirmajos darba gados ievēroju, ka labāki ārstēšanas rezultāti ir tad, ja dzīvnieka saimnieks man uzticas. Dažkārt gan ar saimnieku ir pat grūtāk nekā ar lopiņu. Krīt panikā, nesaprot vienkāršas lietas, kuras man sīki jāizskaidro.
— Par veterinārārstu strādājot, var pie bagātības tikt?
— Veterinārārsts laukos nekad nevar kļūt bagāts. Mājas mums nav, dzīvojam dzīvoklī pagasta centrā, jaunai mašīnai nopelnīt nevaru. Pilsētā ir citādi, tur ir privātklīnikas, cilvēki bagātāki, var atļauties dzīvniekiem pat zobus ārstēt. Agrāk strādāju ne tikai kā privāti praktizējoša veterinārārste, biju eksperte arī tirgū un kautuvē. Lai kaut ko nopelnītu, bija daudz jāstrādā.
Kur likt brīvo laiku?
— Teicāt, ka jau divus gadus esat veterinārā inspektore. Šis darbs ir vieglāks?
— Vieglāks tas nav. Veterinārajam inspektoram tāpat jātiekas ar dažādiem cilvēkiem, jārisina problēmas. Būtu labi, ja Aizkrauklē būtu dzīvnieku novietne. Par to mūsu pārvaldes vadītāja jau daudz runājusi ar pašvaldību vadītājiem, taču neviens negrib uzņemties šādas iestādes veidošanu. Sākot strādāt par inspektori, sākumā man mazliet pietrūka ierastās saskarsmes ar dzīvniekiem, taču, braucot pārbaudīt novietnes, viņus tāpat redzam. Svarīgākais ir tas, ka šajā darbā ir lielāka konkrētība — jāstrādā noteiktas darba stundas, nedēļas nogales ir brīvas. Sākumā biju apjukusi — man ir tik daudz brīva laika, ka nezinu, kur to likt.
— Kā jūs tagad to aizpildāt?
— Pēc ilgāka pārtraukuma atkal dziedu korī. Jau skolas laikā dziedāju, pēc tam arī Koknesē, kad tajā pusē strādāju. Vairākus gadus brīvā laika bija maz, tad dziedāšana palika novārtā. Nu kāds mēģinājums, ja ik brīdi var iezvanīties tālrunis un jābrauc kādam palīgā!
Ka tik puķe!
— Jums ir tāds rets vārds…
— To man vecāmāte esot izvēlējusies. Viņa pazinusi kādu skaistu saimniekmeitu Vizbulīti, un tāpēc viņai šis vārds paticis. Esmu pieradusi pie sava vārda, kaut tuvākie draugi jau reizēm paķircina: “Nez kāda tā
vecā Vizbule būs!”. Tad jau redzēs, vai kādreiz pārtapšu par Vizbuli.
Tie, kuri manu vārdu dzird pirmo reizi, nereti brīnās. Nupat kāds puisis pajautāja: vai tas tiešām ir vārds? Ļoti grūti to izskaidrot arī krievu valodā runājošajiem. Prakses laikā Nīcā pārējie sauca mani visos puķu vārdos, bet nekā nevarēja atcerēties īsto. Beigās visi nosprieda — vai nav vienalga, kāda puķe, un tā tolaik mani arī sauca — par Puķīti.
Bērnība bez lellēm
— Kāda jūs bijāt bērnībā?
— No bērnības neatceros, ka man būtu bijušas lelles. Kad par to jautāju mātei, viņa apstiprināja, ka tādu rotaļlietu man nebija, jo tās uzreiz tika saplēstas. Skolā biju kārtīga meitene, nebiju pārāk centīga, bet uz olimpiādēm braucu. Man patika latviešu valoda, rasēšana, bioloģija. Taču tādas mērķtiecības, kāda ir manam dēlam, man tolaik noteikti nebija.
— Un kāds tad ir Kārlis?
— Lielu domstarpību mums nav. Viņam jau bērnībā nācās būt patstāvīgam un ar visu jātiek galā, kad vecākiem bija jāskrien uz darbu. Kārlim ir savi plāni, kurus viņš cenšas piepildīt. Pamatskolas gados viņš divus gadus pēc kārtas pieteicās konkursam “Superpuika” un otrajā uzvarēja. Pats izvēlējās trenēties karatē un to nepameta. Protams, bija brīži, kad viņš negribēja doties uz treniņu, tad pārliecinājām, ka tas ir vajadzīgs, jo mums nav ne biešu lauku, ne lielas saimniecības, lai viņam būtu, ko darīt. Cilvēkam vienkārši vajag nodarbošanos, un ir labi, ja bērni to saprot.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vizbulīte Bērziņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 7. maijs, Daudzeva.
NODARBOŠANĀS: Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles pārvaldes valsts veterinārā inspektore.
IZGLĪTĪBA: augstākā — Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvusi veterinārārstes diplomu.
ĢIMENE: vīrs Ainārs — ceļu būvnieks, dēls Kārlis (16) — mācās Ogres meža tehnikumā.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: dzied Daudzeses pagasta sieviešu korī “Daudzeva”.
