“Latvijā atgriezāmies pirms 15 gadiem. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis. Tieši pretēji — nožēloju, ka neatgriezāmies agrāk. Taču mūža otrajā pusē pārcelties uz citu vietu ir daudz grūtāk. Gan psiholoģiski, gan arī tāpēc, ka pirms tam jāsakārto ļoti daudzas īpašumu lietas. Turklāt ir arī jārēķinās, ka jaunajā vietā noteikti uzreiz nebūs iespēju turpināt biznesu un pelnīt. Tomēr mēs ar ģimeni izvēlējāmies atgriezties mājās,” aizraujošā sarunā vaļsirdīgi stāsta Vilis Vītols (attēlā).
Atvadu dāvana
Venecuēlai
Vilis Vītols ar siltām emocijām atceras Dienvidamerikas kontinentā esošo Venecuēlu, kas bija Vītolu ģimenes mītnes zeme no Otrā pasaules kara laikiem līdz pat 1999. gadam. “Es noteikti varu pateikties Venecuēlai un, protams, arī savam tēvam. Jo tieši tur mēs radījām un veidojām savu uzņēmējdarbību. Mans tēvs bija ar izteiktu uzņēmēja garu apveltīts cilvēks — viņš arī virzīja visu mūsu celtniecības biznesu kopumā, viņam bija asas novērošanas spējas — dzimis uzņēmējs, tirgotājs. Savukārt manā pārziņā bija tehniskās lietas, jo biju ieguvis tehnisko izglītību civilajā inženierijā. Mēs paveicām ļoti daudzus darbus, piedalījāmies dažādos būvniecības konkursos. Pēdējais Venecuēlā paveiktais projekts pirms atgriešanās dzimtenē mums bija liels darījumu centrs — apmēru ziņā līdzīgs mūsu Gaismas pilij. Un mēs arī simboliski to nosaucām “Centro Letonia”, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē — centrs Latvija. Venecuēlā ir pieņemts šādus lielus objektus dēvēt vārdos, jo tad tos ir vieglāk atrast,” smaida Vilis Vītols.
Viņš stāsta, ka arī Venecuēlā nekas pārsteidzošs nav korupcija, birokrātija un nesakārtotība — kā jebkurā citā valstī pasaulē. Viņš pat atzīst — ja salīdzina Latviju ar Venecuēlu un daudzām citām pasaules valstīm, mums situācija nemaz tik briesmīga nav. Venecuēlā dažādās nelikumībās iesaistīti pat augstākie armijas virsnieki, kuriem faktiski neviens neko īsti nespēj padarīt — pauž Vilis Vītols. Tomēr viņš atzīst, ka kopumā tieši Venecuēlā sniegtās iespējas strādāt ir viņa dzīves panākumu atslēga, jo nācies ne reizi vien “atsisties pret sienu”, pārdomāt situāciju un turpināt strādāt. “Savas dzīves laikā esmu sapratis būtisku lietu — ja mēs strādāsim, tad būs labi! Ikviena dzīvē pienāk grūts brīdis, kad nevilšus pārdomā, vai ir vērts turpināt. Taču šie brīži ir jāiztur un jāiet tālāk. Tikai tā varam sasniegt savus mērķus. Man dzīvē ir palaimējies — esmu sasniedzis 80 gadu vecumu, daudz dzīvē ieguvis un daudz iemācījies. Tāpēc varu teikt — esmu laimīgs,” saka Vilis Vītols.
Pienākuma
apziņa
Viena no pirmajām zināmajām Vītolu ģimenes sabiedriskajām aktivitātēm Latvijā ir 2003. gadā dibinātais Vītolu fonds, kas ik gadu piešķir vairāk nekā pustūkstoti stipendiju studijām Latvijas augstskolās maznodrošinātiem vidusskolu absolventiem no laukiem un mazpilsētām. “Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik Latvijas laukos ir daudz talantīgu jauniešu! Skaidrs, ka mēs nevaram atbalstīt visus, kurus gribētu, taču gadu no gada strādājam, lai varētu palīdzēt aizvien lielākam skaitam talantīgo. Gribu arī uzsvērt — sabiedrībā ir zināmā mērā nepareizs priekšstats, ka Vītolu fondu veido tikai mūsu ģimene. Tā tas aizsākās, bet tagad fondam ir ap 150 dažādu partneru — gan privātpersonas, gan uzņēmumi, kuri sniedz finansiālo atbalstu, lai fonds varētu nodrošināt stipendijas,” stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka ik gadu fonds piešķir stipendijas 600—650 jauniešiem, bet tas vēl esot nepietiekami, tādēļ mērķis ir sasniegt 1000 stipendiju gadā.
Uz jautājumu, kādēļ uzņēmējam vispār vajag ar kādu dalīties ar paša pelnīto naudu, Vilis Vītols nosmej un saka: “Man šis jautājums uzdots vairākkārt… Sākumā es pat īsti nespēju formulēt atbildi, kādēļ to daru. Bet tad sapratu — tas ir sava veida pienākums. Man dzīvē ir paveicies vairāk, tādēļ mans pienākums ir palīdzēt tiem, kuriem nav šādu iespēju. Turklāt — arī es jaunībā ieguvu Henrija Forda fonda stipendiju studijām ASV augstskolā. Tādēļ savā ziņā tagad es atdaru to pašu citiem. Starp citu, daļa Vītolu fonda atbalstītāju pašlaik ir tie studenti, kuri reiz sāka savu karjeru tieši ar mūsu fonda atbalstu. Dzīvē viss tiek atdarīts. Un ir skaisti, ja cilvēks novērtē labo un turpina to vairot.” Vilis Vītols arī nosmej, ka viņam nav nekādu īpašu sajūtu, redzot, kā fonda stipendiāti gūst panākumus dzīvē — ir tikai patiess prieks, ka Latvija šādā veidā nezaudē talantus. “Varu pat palepoties — mums vien divi procenti no stipendiātiem nepabeidz studijas. Un arī tas biežāk ir saistīts ar slimību vai citiem objektīviem iemesliem, nevis slinkumu. Piemēram, ASV ir kāds labdarības fonds, un reiz kādā sarunā man šī fonda vadītāja pauda pārsteigumu, ka mums ir tik niecīgs atbiruma procents, jo viņiem vien 20 procentu no stipendiātiem studijas pabeidz,” stāsta uzņēmējs. Viņš piebilst, ka Latvija var ļoti lepoties ar saviem cilvēkiem un viņu izglītības līmeni. “Reiz ar kolēģi Jaunjelgavā nevarējām atrast kādu māju, kur mums bija sarunāta tikšanās. Piestājām pie sirma vīra ar spieķīti lūgt palīdzību. Tas bija uz grants ceļa. Viņš palūdza atļauju atspiesties pret mūsu mašīnu, ar spieķīti smiltīs mums uzzīmēja ielu shēmu un parādīja, kā atrast vajadzīgo adresi. Venecuēlā šāda lieluma apdzīvotā vietā diez vai sastapsiet uz ielas tik inteliģentus un izglītotus cilvēkus! Ja tā padomājam — lielākā daļa Latvijas izcilo personību nākušas tieši no laukiem,” pauž Vilis Vītols.
Likteņdārzs ir durvis uz nākotni
Otrs lielais sabiedrībā zināmais Viļa Vītola iniciētais projekts ir Likteņdārzs Koknesē, kas savu attīstību sāka 2005. gadā, kad tika nodibināts Kokneses fonds. “Man jau pirms tam ilgu laiku galvā virmoja doma — latviešu tauta ir gājusi cauri smagiem laika posmiem, esam zaudējuši gandrīz trešo daļu tautas gan karos, gan izsūtīšanās, gan citu veidu pārestībās. Savā ziņā atļaušos salīdzināt mūsu ciešanas ar ebrejiem. Taču atšķirība ir tā, ka ebreji neļauj aiziet aizmirstībā tautas traģiskajiem notikumiem, un, iespējams, tieši atmiņas ir tas, kas ļauj viņiem turēties kā tautai kopā joprojām un sasniegt daudzus panākumus. Diemžēl atmiņas par latviešu traģisko likteni pamazām aiziet nebūtībā. Mēs it kā pieminam to dažādos vēsturiskos datumos, tomēr ikdienā par to nedomājam. Tādēļ sapratu, ka nedrīkst ļaut šai vēstures lappusei pazust. Saprotiet pareizi — mērķis nav radīt vietu, kur skumt. Tieši pretēji — Likteņdārzs ir un būs vieta, kur sajust tautas kopības spēku. Savā ziņā tas ir arī piemineklis latviešu tautas sīkstumam un izturībai. Atcerēties savus senčus un skatīties nākotnē ar pozitīvām emocijām, smelties idejas un iedvesmu panākumiem,” pauž Vilis Vītols.
Aizvien aktuāls ir jautājums par Likteņdārzā iecerēto centrālo daudzfunkcionālo ēku — patlaban fonda dalībnieki ir atvērti katrai idejai, kam tieši jābūt šajā ēkā un kā panākt, lai tur aktivitātes notiktu visu gadu, jo tagad ziemā Likteņdārzs “aizmieg” līdz pavasarim. Sala Daugavā, kurā veidojam Likteņdārzu, ir ļoti īpaša vieta. Tā ir ideāla vieta pārdomām par dzīvi, valsti, nākotni. Tur ir īpaša aura. Un tieši tādēļ varu vēlreiz uzsvērt — Likteņdārzs ir vērsts uz nākotni, nevis tikai pagātni. Man šķiet, latviešiem pietrūkst šādu īpašu vietu, kur saprast, ka mēs varam un gribam panākt un izdarīt daudz vairāk nekā pašlaik darām. Man ir sajūta, ka iecerētajā ēkā un visā dārzā varētu izveidot domnīcu, kur sapulcēties dažādiem cilvēkiem, lai spriestu gan par savām personīgajām iecerēm, gan arī par valsts attīstību,” saka Vilis Vītols.
Ardievas
politikai
Pēc atgriešanās Latvijā Vilis Vītols izveidoja arī biznesu — savulaik viņš bija viens no Māras bankas līdzīpašniekiem, līdz 2005. gadā viņam piederošās kapitāla daļas pārdeva. Bijis iesaistīts arī citos projektos uzņēmējdarbības jomā. Vilis Vītols neslēpj, ka, ideālistisku mērķu vadīts, kādu brīdi iesaistījies arī politiskajās aktivitātēs — viņš bija aktīvs partijas “Jaunais laiks” biedrs. Tāpat bijis “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs, taču sapratis, ka ne politika, ne valsts sektors viņam nav īstā vieta, jo nav spējis pieslīpēties tur valdošajiem spēles noteikumiem un secinājis, ka nespēj ietekmēt lietu virzību tajā virzienā, kāds viņam šķiet pareizs un godīgs. Viņš arī vaļsirdīgi atzīst — iesaistīšanās vienā politiskajā spēkā bija iemesls, ka daudzi partneri sabiedriskajos projektos — gan Vītolu fondā, gan citos — pēkšņi pazuda. “Es sākumā pat nesapratu, kādēļ tā, līdz man izskaidroja, ka tam iemesls ir mana būšana partijā. Un nav runas par partijas nosaukumu. Vienkārši Latvijā ir tāda tendence — ja politiskās simpātijas atšķiras, bieži vien biznesa partneru sadarbībai tiek pārvilkta svītra. Tā kā biju jau sapratis, ka politika nav mans lauciņš, aizgāju arī no aktīvas līdzdalības partijā, jo mana prioritāte dzīvē ir šie projekti, kurus vēlos attīstīt un izveidot kā ilgtspējīgus un paliekošus,” atzīst Vilis Vītols.
Šodienas jaunieši —
nākotnes elite
Lūgts paust savu redzējumu par Latvijas nākotni, uzņēmējs to krāso gaišās krāsās, īpaši akcentējot jaunās paaudzes sagaidāmo ieguldījumu valsts attīstībā. “Var jau būt, ka esmu pārāk labās domās par jauniešiem, turklāt es vairāk saskaros ar mūsu talantīgajiem stipendiātiem, kurus dēvēju par mūsu tautas zeltu, jo viņi ir ļoti spējīgi un centīgi. Tomēr uzskatu, ka tieši šodienas jaunieši ir tie, kuri pēc gadiem veidos Latvijas eliti. Un esmu pārliecināts — lai arī ar kādām grūtībām mēs saskaramies šodien, nākotnē Latvijas turība kopumā pieaugs,” pārliecināts Vilis Vītols. Viņš pauž, ka tieši lauku jaunieši būs pamats Latvijas attīstības nodrošināšanai, jo no laukiem nāk dzīves norūdīti cilvēki, kuri saprot, ka tikai ar darbu un uzņēmību iespējams sasniegt panākumus. “Lai arī ko cilvēki saka un domā, tomēr es uzskatu, ka Latvija — varbūt lēnām — tomēr turpina attīstību. Un situācija pamazām, bet uzlabosies. Jā, tā ir neizbēgama lieta — piedzīvosim visdažādākās nebūšanas, grūtības. Taču tā notiek jebkurā pasaules valstī. Bet mums svarīgākais ir atcerēties savu piederību valstij un zemei. Piemēram, es vienmēr atceros — es esmu lavietis un ar to lepojos! Ja to atcerēsimies un nenolaidīsim rokas pie pirmajām grūtībām, viss izdosies daudz labāk, nekā uzdrošināmies cerēt,” uzsver Vilis Vītols. ◆
