Iesaka Līga Sudare, skolotāja
Latvijas Nacionālais teātris par vienu no saviem darbības principiem uzskata pievēršanos jaunākajai latviešu dramaturģijai. Tiesa gan, ne vienmēr ir tā, ka, šo lugu iestudējumus noskatoties, gribētos lepoties ar mūsu dramaturgu un režisoru veikumu. Vēl retāk ir tā, ka šie iestudējumi raisa asociācijas ar savu personīgo pieredzi, bet pavisam reti var arī no sirds pasmieties. Šoreiz gan Nacionālais teātris ar izrādi “Arī vaļiem ir bail” ir trāpījis visos šajos retajos punktos un — kāds pārsteigums! — šis lugas autors nav nekāds mūsu rakstniecības lielais valis, bet gan Dailes teātra aktieris Artūrs Dīcis! Elmāra Seņkova režijā Dīča uzrakstītais ieguvis dzīvu, košu, nedaudz pārspīlētu un tomēr dinamisku kopainu — var gan pasmieties, gan nodoties kādām nopietnākām pārdomām.
“Mūsdienīga komēdija ar dažiem nopietnības mirkļiem par šodienas Latvijas cilvēkiem, kurā daudz līdzības ar bērnībā izsapņoto Sprīdīša sapni par Laimīgo zemi. Arī mūsu varonis nolemj doties pasaulē… t. i., iziet ārpus ierastās trajektorijas — un sāk cirst tikko nopirktajā savrupmājā logu.” Šādi pats Nacionālais teātris pozicionē Seņkova režisēto izrādi. Intriģējoši, piesaistoši — to apliecina arī pilnā skatītāju zāle un bieži dzirdamie smiekli. Un tomēr, izejot no izrādes, paliek sajūta, ka patiesībā jau tas viss nav smieklīgi, mums tikai ir dota iespēja uz to visu paskatīties tā — caur humora prizmu.
It kā jau nav smieklīgi, ja vīrietim ap 30 gadu vecumu pēkšņi iekšā kaut kas salūst un viņš vienkārši vairs nevar turpināt izlikties, ka sievas radītā ideālā pasaule viņam der, tāpēc viņš sāk pret to sacelties visai īpatnējos veidos. It kā nav smieklīgi, ja ir cilvēki, kuri cenšas domāt atbildīgi par apkārtējās vides saglabāšanu, bet aiziet absurdās galējībās. It kā nav smieklīgi, ja sieviete ar labu humoru un vairākiem kaķiem iesaistās attiecībās, kas viņu fiziski iznīcina tikai tāpēc, lai viņa nebūtu viena. It kā jau nav smieklīgi, ja jaunākais brālis visu dzīvi pavada ar aizvainojuma sajūtu par to, ka tēvs viņu nav mīlējis. Šīs ir tikai dažas tēmas, ko izrāde izceļ un padara par smieklīgām. Ir liela meistarība atrast vieglumu arī šādos stāstos, un, jāsaka godīgi, te vēl noteikti būtu iespējams ko uzlabot, jo pa brīdim virsroku ņem mūsdienās atražotas klišejas un stereotipi par mūsdienu trīsdesmitgadniekiem.
Izrādes centrālie notikumi vijas ap sienu, kurā vienā vakarā sāk parādīties caurums. Lai gan Jāņa Bērziņa (Ģirts Liuziniks) sieva Anna (Maija Doveika) draudzenei (Marija Bērziņa) cenšas ieskaidrot, ka šis caurums radies tāpēc, ka nepareizi ievilkts kāds vads, skatītāji zālē jau zina — nē, tas bija Jānis Bērziņš, kurš ar loga izciršanu sienā mēģina atrast savu īsto vietu, savu balsi šajā pasaulē, kur tik vienkārši ir būt ideālam, dzīvot skaistā mājā ar skaistu sievu, skaistiem bērniem un tamlīdzīgi. Caurums sienā un logs, kas pēc tam tiek izveidots, protams, ir skaista metafora tām pārvērtībām, kam jāiziet cauri, lai kaut ko mainītu. Lai cieto sienu, kas ir attiecībās, nomainītu pret logu, kur sagaidīt saullēktus. Lai finansiāli izdevīgu darbu nomainītu pret brīvību un aliņu pēcpusdienā. Lai parādītu citiem, ka ir bail no nezināmā.
Esmu ar izrādes galveno varoni Jāni Bērziņu apmēram vienā vecumā, taču viņa dzīves problēmas man ir diezgan svešas, viņš arī nerada ne līdzjūtību, ne līdzpārdzīvojumu, ne sašutumu. Jānis Bērziņš šķita vismākslīgākais šīs izrādes tēls, salīdzinot ar to, cik “dzīvas” un reālas ir tādas modernās sievas — blogeres, kurām viss ir ideāli tikai virtuālajā pasaulē, arī Jāņa brālis Pēteris (Igors Šelegovskis) šķiet ļoti pazīstams un īsts. Īsti un “no dzīves” šķiet arī dialogi — iespējams, tieši to dabiskums ir viens no lielākajiem šīs izrādes trumpjiem.
Pretī trumpjiem liekot trūkumus, noteikti jāpiemin daudzās nopietnās problēmas, kam šī izrāde grib paspēt pieskarties. Pārāk daudz to ir, tāpēc daļa paliek kā fona troksnis, lai gan būtu pelnījušas vairāk uzmanības. Šķiet, ka pārāk daudzu “kumosu” sagrābšana vienlaikus noved pie tā, ka beigās tie visi sanāk līdz galam nesagremoti un/vai neizgaršoti.
“Ar to nepietiek!” — šī frāze ietver izrādes esenci vairākās nozīmēs. Galvenajam varonim nepietiek ar visu viņa labo dzīvi, citiem varoņiem arī nepietiek, bet tāpēc, ka dzīve nav īsti laba. Nepietiek ar pusdienām galdā, ja iekšā rūs sens aizvainojums, nepietiek ar lielu māju, ja jēgas dzīvei nav. Un tā bez gala. Jā, tāds ir mūsu gadsimts, mums visiem nepietiek, mums visa ir par daudz — par to ir vērts aizdomāties, paldies šai izrādei, kas lika to darīt. Varbūt tiešām dažreiz vajag izdauzīt kādu caurumu sienā vai vismaz atļauties aliņu darba dienas vidū. ◆
