Līdz mācību gada beigām atlicis pusotra mēneša, un kopā ar Valles vidusskolas direktori Gitu Eriņu vērtējam jaunajā amatā pavadīto laiku. Cik no iecerētā izdevies realizēt, kādas idejas vēlas piepildīt nākamgad.
“Nē” vispirms
jāpasaka sev
— Kādas ir direktores izjūtas pēc gandrīz pavadītā pirmā mācību gada?
— Šķiet, ka aizvakar bija 1. septembris un vakar — Ziemassvētki. Janvāra beigās kopā ar skolotāju kolektīvu nosvinēju simto darbadienu. Skolā dzīve rit nenormālā ātrumā, visu laiku kaut kas notiek. Kad strādāju pagasta pārvaldē, bāriņtiesā, likās daudz mierīgāk. Varbūt tāpēc, ka apkārt ir gados jauni cilvēki, dzīves ritms ir ļoti dinamisks.
Gita Eriņa ir gan skolas direktore, gan Valles saieta nama un sporta halles vadītāja. Viņa pieņem lēmumus, kuru mākslinieku uzaicināt, kādas sacensības rīkot, ko iegādāties balvām. Tas pats jādara skolā — jālemj, ko remontēt, kādus mācību līdzekļus pirkt, utt.
— Kad sākāt pildīt direktores amatu, apzinājāties šos papildu pienākumus?
— Sākumā nē, tikai tagad, pēc laika, saprotu, ko tas nozīmē. Tagad tā šķiet pierasta lieta, zinu, kam ko prasīt.
— Kas palīdz pieņemt pareizo lēmumu?
— Viss iekārtojas kaut kā pats no sevis. Ja ir jautājums, kopā ar kolēģiem to risinām. Skan varbūt savādi, bet dzīve pati atrisina ļoti daudzas lietas. Palīdz arī intuīcija.
— Grūti pateikt “nē”?
— Tas bija jāiemācās un vispirms jāpasaka sev, tad to var pateikt arī otram. Gribas būt labai pret visiem, un no cilvēciskā viedokļa es saprotu: kādam sāpēs, bet jāvērtē konkrētā situācija. Piemēram, jaunu darbinieku pieņemšanā.
Gaidāmas pārmaiņas
— Šajā laikā nācās pieņemt arī jaunus darbiniekus?
— Jā, vienu skolas internātā un jaunu mājturības skolotāju. Slēdzot Bārbeles pamatskolu, viņš zaudēja darbu, bet mēs viņam varējām to piedāvāt. Jūtu, ka cilvēki sāk pierast pie manis, pie prasībām, maina attieksmi un vēlas sadarboties. Nesaku, ka sadarbības nebija arī pirms tam, bet skolas kolektīvā tomēr esmu pati jaunākā, un man bija respekts pret kolēģiem ar stāžu. Šogad daudziem no viņiem paliks 60 gadu, vēl pāris gadu, un nāksies piedzīvot lielu kadru maiņu. Par to jāsāk domāt laikus. Viena no problēmām jaunajiem skolotājiem būs dzīvokļa jautājums, jo brīvu mitekļu Vallē nav. Tāpēc, ja veselības problēmas netraucēs un vēlēsies turpināt strādāt jau esošie skolotāji, par to tikai priecāšos.
— Šobrīd atrast jaunu skolotāju ir problemātiski?
— Tie skolotāji, kuri pirms gadiem zaudēja darbu un teorētiski tagad varētu atkal stāties klases priekšā, paspējuši sameklēt citu nodarbošanos, labāk apmaksātu darbu. Par to pārliecinājos, meklējot skolotāju internātam. Cilvēki ar atbilstošu izglītību dara pilnīgi citas lietas.
— Bijāt skolotāja un skolā notiekošo izjutāt, tā teikt, no iekšpuses. Tagad, esot direktorei, statuss mainījies, esat it kā ārpusē?
— Konfliktus, ja tādi izveidojas klasē, uzticu atrisināt audzinātājām, un tikai tad, ja viņas ar to netiek galā, pievienojos es. Jāprot nodalīt lietas, kuras jāņem savā pārraudzībā un kuras varu uzticēt citam — mācību pārzinei, klases audzinātājai.
Maska tā
nav
— Vai vārdi “iesim pie direktores” skolēnos joprojām rada bailes?
— Tas atkarīgs no bērna audzināšanas. Ir tādi, kuriem jau no
1. klases tas neko nenozīmē, un ir tādi, kuri arī 5. klasē baidīsies. Respektam un cieņai ir jābūt. Ja pie manis kāds jaunāko klašu skolēns nāk ar lūgumu, tad līdzi ņem “aizmuguri” — divus trīs klasesbiedrus. Ja netiekam galā saviem spēkiem, lūdzam talkā kārtībnieku, sociālo darbinieku, psihologu.
— Jauno pienākumu dēļ ģimenei atliek mazāk laika?
— Tā ir, bet cenšos vismaz brīvdienās kaut vienu dienu, pilnībā veltīt ģimenei, kopā aizbraukt uz Rīgu. Brīvlaiks skolēniem nenozīmē to pašu arī skolotājiem. Sākas kursi, jāpilda dokumentācija, jāveic iepirkumi, jāgatavojas eksāmenu laikam. Man tas viss pirmo reizi. Labi, ka ir padomdevēji, kā mācību pārzine Gunta Kupčiuna. Viens no smagākajiem pārbaudījumiem bija uzruna žetonu vakarā. Nākamgad būs ierastāk — ne tik liels satraukums 1. septembrī, Ziemassvētku koncertā.
— Saredzat arī kādas kļūdas, ko otrreiz darītu savādāk?
— Varbūt kāds skarbāks vārds pateikts, bet arī to dažkārt vajag.
— Kāds ir skolas kolektīvs? Vai tajā vajadzētu ko mainīt?
— Kolektīvs ir saprotošs, izpalīdzīgs, līdzjūtīgs. Ja zinām, ka skolā būs kāda pārbaude, skolotājas iedrošinot saka: “Gita, mēs esam ar tevi.” Lai kaut ko mainītu, to jāvēlas visiem. Noteikti mums visiem jāiemācās biežāk smaidīt. Man šad tad pārmet, ka nesmaidu, bet es pēc dabas esmu nopietna. Ja atnāk svešs cilvēks, pirmais, ko pamana — manu nopietnību. Tā nav maska, vienkārši tāda esmu.
Kad nokusīs sniegs, kopā ar skolotājiem gribu aiziet pārgājienā uz veco Pētermuižas skolu. Tas noderēs kolektīva saliedēšanai. Jāredz, kā kolektīvā katrs jūtas, jo ikdienā daudz kas paliek nepamanīts.
Grib vairāk
zaļuma
— Iestādes darbības efektivitāte, neapšaubāmi, atkarīga no tās vadītājas īpašībām. Laikā, kopš esat skolas direktore, cik daudz izdevies paveikt?
— Man patīk zaļumi, ziedi, tāpēc, cik vien iespējams, cenšos, lai skola no iekšpuses un ārpuses kļūtu zaļāka, lai uz palodzēm podos būtu puķes. Sadarbojamies ar vietējiem zemniekiem, un, pateicoties viņiem, bijušajiem skolas absolventiem, dažos kabinetos ir jauni skapji un galdi. Šogad sāksim skolas jaunā korpusa remontu, tajā pārmaiņas nav bijušas kopš nodošanas ekspluatācijā. Izremontēsim arī zēnu tualeti, iegādāsimies tā saucamo mazvērtīgo inventāru, piemēram, ledusskapi sporta hallei. Nākamajā gadā plānojam visai skolai nomainīt jumtu.
1. klases būs
— Kāda jūsu redzējumā ir skolas tuvākā nākotne?
— Jau zināms, ka nākamajam un arī aiznākamajam mācību gadam varēsim nokomplektēt pilnu 1. klasi. Lai noturētu skolēnus un vecākos radītu vēlmi bērnus šurp vest, nopietni domājam par nodarbībām sporta hallē dažādiem interešu pulciņiem. Bērniem no attālākām vietām ir internāts, kurā nesen veikts remonts. Lai nodrošinātu skolēnu nokļūšanu skolā, divas reizes dienā divos maršrutos brauc autobuss. Pašlaik skolā mācās 149 bērni. Divi pievienojās otrajā pusgadā. Viens pēc tam, kad saprata, ka iepriekš izvēlētā mācību iestāde tomēr nav īstā. Otrs pie mums atnāca no Rīgas, pirms tam mācījās piecas reizes lielākā skolēnu kolektīvā. Tagad viņš atzīst, ka Valles skolas mieru, klusumu, individuālo attieksmi nemainītu ne pret ko citu. Katrā vidusskolas klasē šobrīd ir deviņi skolēni.
Uz skolu ies
trijatā
— Skolas formas. Kāds ir jūsu vērtējums?
— Gribētu. Tā būtu Valles vidusskolas vizītkarte. Ar domu — ja mūsu skolas bērns ir kaut kur ārpus skolas, tad apkārtējie redzēs, ka viņš ir mūsējais. Formas skolā viestu lielāku kārtību, izzustu nevajadzīgā apģērba dažādība, kas dažkārt traucē mācību procesā.
— Direktoram nav obligāti jābūt arī skolotājam, bet jūs mācāt vairākus priekšmetus.
— Kāpēc to nedarīt? Viegli nav apvienot, īpaši, kad skolā ierodas kādi pārbaudītāji, bet man jāvada mācību stunda. Tomēr gribas būt tuvāk skolēniem. Tā veidojas labākas attiecības.
— Viegli būt direktorei, skolotājai, mātei?
— Godīgi sakot, viegli nav, jo arī uz ielas mani vērtē kā skolas direktori. Manam bērnam skolēnam arī nav viegli. Man jābūt stingrai savās prasībās, bet viņiem par paraugbērniem arī nav jākļūst. Meita mācās 3. klasē, dēls vēl bērnudārzā un 1. klasē sāks iet nākamajā mācību gadā. Viņš gaida lielo notikumu un man saka: “Tad mēs visi reizē iesim uz skolu!”.
