Savā darbā laikrakstā “Staburags” vietējais degvielas tirgotājs “Virši-A” man asociējas ar tā darbinieci Sanitu Šiballo. Tās bijušas īsas intervijas par uzņēmumu, specifiskiem jautājumiem, bet saistībā ar svētkiem, tajā skaitā Ziemassvētkiem un Jaungadu, pārrunājot kārtējo uzņēmuma iniciatīvu. Bijušas arī īsas sarunas par kultūru, tajā skaitā teātri. Kā apkopojot Sanitas plašo darbības lauku, viņas daudzās aizraušanās, laiks pienāca arī garākai sarunai.
Ja nejūtu — netiecos
— Iepriekš esam apmainījušies viedokļiem par kultūru — teātri, mākslu. Šī joma tev ļoti tuva.
— Mākslinieciskā puse man ir, tā teikt, dabas dota. Mamma ir liela dziedātāja, un tāda bija arī vecāmamma. Mūzika, atraktivitāte un aktivitātes ir tas, ar ko esmu uzaugusi. Pati vienmēr esmu dziedājusi un dejojusi, tāpēc mācības Aizkraukles Mūzikas skolā pie Jura Zilvera akordeona klasē bija loģisks lēmums. Mājās akordeona vairs nav, toties ir vijole un saksofons, ko spēlē bērni.
Bērnībā dzīvoju laukos, Tupiešēnos — trīsarpus kilometrus no Vecbebriem Iršu virzienā. Tajā laikā no Bebriem uz mūzikas skolu Aizkrauklē brauca tikai trīs bērni. Zināmas grūtības, piepūle. Tagad mūzika ir tā, kas mani priecē, relaksē un sirdī ļoti mīļa. Līdz ar to līdzi nāk arī māksla. Tāpēc gribas teātri, koncertus. Nav tā, ka ļoti bieži var aizbraukt — pārsvarā tikai sestdienās, kad mājās ir vīrs.
— Vai tikai man tāda sajūta, ka pēdējā laikā teātra izrāžu kvalitāte sāk pieklibot?
— Esmu izvēlīga un uz visām izrādēm neraujos. Piemēram, nebiju uz “Amadeju” Dailes teātrī. Izlasīju lugas aprakstu, paklausījos sabiedrības viedokli, un tas mani neieinteresēja. Nepietiek, ka no desmit astoņi saka — lieliska izrāde. Ja nejūtu iekšēju sasaisti, netiecos skatīties.
— Ietekmējies no sabiedrības viedokļa?
— Nē. Man ir savs viedoklis, un to salieku kopā ar pārējiem.
— Apmeklē arī pasākumus Aizkrauklē vai tuvumā?
— Bija rudenī Aizkrauklē stīgu kvarteta koncerts, uz kuru gribēju tikt, bet nesanāca. Principā savu pasākumu apmeklējumus plānoju, izvērtēju, kam vērts veltīt savu laiku un kam nē. Vismaz septiņus mēnešus iepriekš plānoju ceļojumus. Principā tas ir arī budžeta jautājums. Šomēnes biju uz “Latviešu mīlestību” Jaunajā Rīgas teātrī, novembrī biļetēm atliku naudu. Laikam izklausās ļoti skrupulozi, bet man ir svarīgi kaut kādi pieturas punkti dzīvē.
Šodien saku — nē!
— Kādēļ nepārcelies uz dzīvi Rīgā, kur māksla būtu tuvāk?
— Esmu par to domājusi, bet ģimene ir šeit, te arī mācās bērni. Ja mani vestu prom darbs, iespējams, piekristu. Bet arī tas ir uz vietas, Aizkrauklē. Lai gan esmu secinājusi, ka neesmu Rīgas cilvēks. Ja esi dzīvojis kādu laiku laukos, Rīgas vides var būt par daudz.
— Vai esi karjeras cilvēks?
— Nē. Šobrīd “Viršu-A” administrācija un vadība ir Rīgā, un tur ir uzņēmuma dinamiskā vadība. Darba apjoms ir pat trīskāršojies, un tur ir nepieciešama ikdienas klātbūtne. Nesen darbā stājusies jauna personāldaļas vadītāja, un es esmu viņas vietniece. Ja uz šo faktu skatās horizontāli, tas man noteikti nav kāpums karjerā. Toties man klāt nākuši papildu pienākumi, izaicinājumi, iegūstu jaunas zināšanas. Kā skatās uz jautājumu — karjera.
— Sieviete Sanita politikā?
— Tādas domas nav. Varu teikt, ka nejūtos tā, lai piedalītos politisku jautājumu risināšanā, ka man būtu pārliecība, kā tas pareizi jādara. Pēdējos gados liekas, ka politika ir bizness, nevis gudra pārvaldība. Nesaku, ka tas nenotiks, piemēram, pēc gada. Apgalvot nevaru, bet, ja jautā man šodien, vakar, rīt — nē. Skolas laikā biju padomē, augstskolā — kursa vecākā, atbildīgie amati mani atraduši. Lai gan līdz šim nevaru teikt, ka zinu, kā kas vadāms. Vēroju jauno personāldaļas vadītāju, kurai ir vairāku uzņēmumu vadības pieredze. Jauns cilvēks, jauna pieredze, jauna diskusiju kvalitāte. Skatos uz viņu un domāju — redz, var taču arī tā, citādāk. Ir jau arī manī konservatīvisms, bet ļaujos no tā izkāpt, esmu ieguvēja.
Varētu mācīt vēsturi
— Esi studējusi psiholoģiju. Sajuti aicinājumu?
— Kad iestājos Rēzeknes Augstskolā, domāju, ka studēšu tūrismu un valodniecību. Pirmajā kursā visa lielā studentu masa, ap septiņdesmit cilvēku, mācījās visu pēc kārtas — latīņu valodu, literatūras zinātni, vēsturi. Pirmā kursa beigās bija jākārto arī eksāmens psiholoģijā, un es to nokārtoju ar visaugstāko atzīmi. Tas man arī iedeva pēdējo punktu uz i, ka psiholoģija ir tas, kas man patīk. Jau vidusskolā man bija laba psiholoģijas skolotāja Zariņa, un viņa ieinteresēja. Bet neko vairāk par psiholoģiju nezināju. Ko es, meitene no laukiem, varu zināt? Ne lasījusi, ne dzirdējusi! Pasniedzēja augstskolā bija līdzīga vidusskolas skolotājai, tikai krietni jaunāka. Augstskolu pabeidzu ar trim diplomiem — bakalaura grādu skolu psiholoģijā, ir skolu psihologa asistenta un veselības mācības skolotāja kvalifikācija. Ik pa laikam aizsapņojos, kā būtu, ja atgrieztos darbā skolā. Ne kā psiholoģe. Gribētu kaut ko mācīt, piemēram, vēsturi.
— Skolā arī esi strādājusi?
— Vairākus gadus Skrīveros vidusskolā biju psiholoģe un gadu arī kā psiholoģijas skolotāja 12. klasei. Tas man ļoti patika — bērni, mācīt. Arī šobrīd labprāt dalos zināšanās un pirms kāda laika mācību centrā “BUTS” lasīju lekcijas darba meklētājiem. Tēmas — attīstības un saskarsmes psiholoģija, stresa menedžments, darba meklēšana reti apdzīvotās vietās.
— Strādājot ar darba meklētājiem, redzi arī rezultātu? Viņi ieklausās, cenšas mainīt savu dzīvi?
— Kaut kam jau ir rezultāts. Protams, ir programmas, kuras viņiem obligāti jāapmeklē, un ne vienmēr viņiem ir motivācija nākt un klausīties. Jā, un tu vari neticēt, bet saku paldies šiem cilvēkiem, kas sēž, noklausās, un, prom ejot, viņi man saka paldies. Nāk ļoti dažādi. Necīnos ar viņiem, esmu ievērojusi, daudziem nepieciešams saņemt cilvēcisku cieņu, novērtējumu. Lekcijas daudziem ir arī viena no retajām iespējām pamainīt ikdienu, izbraukt no ierastās vides. Es viņiem cenšos iedot ticību sev, tam, ka viņi ir lieliski cilvēki, tikai lai paši to sevī spēj saskatīt.
— Kad tu nāci uz “Viršiem-A”, apzinājies, kāds ir šis uzņēmums, cik liels, savas iespējas tajā?
— Noteikti nē. 2004. gadā man 28 gadu vecumā tas bija izaicinājums, ko ļoti vēlējos. Biju pašpārliecināta, ka vēlos šo darbu, apzinājos to, ko varu, protu, un to, ko nezinu, to uzzināšu, iemācīšos. Līdzīgi ar mani ir joprojām. Toreiz noticēju sev, cilvēkiem, kas man bija līdzās. Toreiz es neizpratu, ko nozīmē privātais bizness. Pirms tam biju strādājusi valsts institūcijās.
Tetovējumi netraucē
— Kādi ir mūsdienu jaunieši — darba ņēmēji?
— Mūsdienās cilvēki kļuvuši ļoti jūtīgi. Kāds nepateikts vai nevietā pateikts vārds var sāpināt. Darba laikā esmu intervējusi tūkstošiem darbinieku. Pēdējā laikā Rīgā darbinieki mainās bieži, jo ir liela konkurence starp uzņēmumiem un darbinieku visu laiku pietrūkst. Mūsdienu jauniešu vērtības, domāšana atšķiras no mana gadagājuma cilvēkiem. Viņi vairāk grib just, baudīt dzīvi, nevis piepūlēties. Tas ir normāli — viņi rūpējas par savu dzīvi. Viņiem svarīgi zināt, ko, ieguldot no sevis, saņems pretī. Cita lieta — vai visi to māk izdarīt. Mēs savukārt esam tā audzināti, ka atdodam vairāk nekā saņemam pretī.
— Kas šobrīd ir būtiskākais, ko ņem vērā darba intervijā, izvēloties darbinieku?
— Cilvēka personība. Iemācīt var principā visu. Protams, ne jau uz mucas braukt, bet pamatam, piemēram, autovadītāja apliecībai jābūt vai finanšu analītiķim atbilstoša izglītība. Svarīga ir motivācija, tas, ko viņš vēlas sasniegt. Ne mazāk būtiska ir kopīgā vērtību sistēma. Vai, piemēram, godīgums ir vērtība vai nē. Man ir dabas dota priekšrocība, es cilvēkus jūtu. Man ir mani jautājumi, ar kuriem cilvēku cenšos izzināt. Tie nav standarta jautājumi — vai tu smēķē? Drīzāk uzzināt viņa domāšanu, ieraudzīt cilvēcisko pusi. Bija gadījums, kad karstā vasaras dienā uz interviju ieradās puisis kreklā ar garām piedurknēm. Sarunas laikā viņš vairākkārt rāva piedurknes uz leju, līdz atklāja, ka viņam uz rokām ir tetovējumi. Teicu, lai parāda. Tetovējumi bija skaisti. Viņš saka — es kautrējos, kā es pārdošanā tāds varēšu strādāt? Jautāju, no kurienes viņam tāds priekšstats? Puisis nostrādāja “Viršos” kādu laiku. Bija mākslinieku tipa. Te tas pats stāsts par pozitīvo attieksmi un atvēršanos. Kādā citā intervijā ieradās puisis ar matiem līdz jostasvietai. Kādam varētu šķist — kur nu tāds var komunicēt ar klientiem! Bet viņš joprojām strādā mūsu uzņēmumā.
— Vajag vai tomēr nepareizi pierunāt darbinieku neaiziet?
— Ar varu dzīvē neko nevajag turēt, arī darbinieku uzņēmumā. Tā ir liela atbildība. Ja es teikšu — paliec, būs labi, bet tā tomēr nebūs? Spēj aptvert, kādu atbildību es uzņemos? Par viņa dzīvi. Kurš pēc tam viņam atvainosies par sabojātu dzīvi? Bet brīžiem ir šādas situācijas un arī sajūtas.
— Kurpnieks ir bez kurpēm, psihologs var būt bez…
— Gadās. Bez iekšēja miera. Citiem to iedodu, bet arī iegūstu nemieru. Ja mans mērķis ir kāda motivēšana, atbalsts, sapratne, uz to es koncentrējos un arī pati kļūstu mierīga, bet pēc tam organisms reaģē, piemēram, ar galvassāpēm.
— Kāda ir ātrā metode galvas “iztīrīšanai”?
— Biju iesākusi vakaros skriet, bet mazliet pieviļ mugura, tāpēc skriešanas vietā varu ātri iet. Dzīvoju brīnišķīgā vietā — Koknesē, kur ir arī baseins. Cits relaksēšanās veids ir nekā nedarīšana — mēģinu atslābināt prātu, nedomāt. Brīvdienās kopā ar ģimeni un draugiem rīkojam pasākumus, daudziem ir sava pirts, un piektdienās vai sestdienās tas ir rituāls — ar pēršanos, ar aukstā un karstā ūdens baļļu. Vari neticēt, bet pēc pirts nedēļas nogurumu vairs nejūtu. Kā otra dzīvība būtu ielieta. Tāpat braucam uz teātri, koncertiem, un, tik intensīvi atpūšoties, galva tiešām ir kā iztīrīta. Mani un vīru ļoti restartē kalnu slēpošana. Uz to mērķtiecīgi katru gadu ejam. Kad bērniem ir pavasara brīvdienas, dodamies uz Alpiem. Kalni man ir kā baznīca. Slēpojot emocionāli attīros, un nobraucienā no kalna domas ir tikai par procesu, to, kas notiek. Prāts atpūšas, ja četras stundas dienā un vairākas dienas pēc kārtas var pavadīt šādi.
Kalnos ir īpaša burvība. Kad stāvu kalna galā, apkārt dūmaka, zilā debess, baltās kalnu virsotnes, gribas iesaukties: “Mirkli, jel apstājies! Cik tu esi skaists!” Jā, tā ir svētlaime un reizē arī pietāte pret dabu. Pēc nedēļas kalnos gribas pateikt paldies vietai un videi. Līdzīgas sajūtas ir, atpūšoties pie jūras. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Sanita Šiballo.
Dzimšanas vieta un laiks: Pļaviņas, 1976. gada 18. marts.
Ģimene: precējusies, vīrs Aigars, dēls Reinis, meita Dana.
Nodarbošanās: AS “Virši-A” personāldaļas vadītāja kopš 2004. gada 1. aprīļa.
Izglītība: beigusi Kokneses vidusskolu, Rēzeknes Augstskolu.
Vaļasprieki: teātris, ceļojumi.
