Gan Latvijā, gan ārzemēs plaši pazīstami klūdziņu pinēji Rasma un Jāzeps Kazimirovi.
Gan Latvijā, gan ārzemēs plaši pazīstami klūdziņu pinēji Rasma un Jāzeps Kazimirovi. Pinēja talants Jāzepam jau šūpulī ielikts, jo pirmais mazais groziņš no priedes saknītēm nopīts vēl dzimtajā sētā — Pušas pagasta “Žērkļos”, ganos ejot. Rasmas kundze pīt iemācījās, kad kļuva Jāzepa sieva. Jāzeps kopš 1968. gada dzīvo un strādā Skrīveros, te ģimene izveidota, te joprojām top abu skaistie pinumi.
Interesē zīmēšana
— Vai kāds pinumus darināja arī jūsu tēva mājās?
— Nē, pinēju mūsu dzimtā nebija. Tēvs bija galdnieks, māte darīja visus lauku darbus un saimnieko senču sētā vēl joprojām, kaut arī viņai nu jau 87 gadi.
Kopš atceros, mani vienmēr interesējusi zīmēšana, mākslinieciskā noformēšana. Patika zīmēt grāmatu vākus, piemēram, skolas grāmatām apzīmēju vāku iekšpusi. Ar parasto vai krāsu zīmuļiem, jo citu krāsu tūlīt pēc kara lauku skolā un arī zemnieka sētā nemaz nebija.
Man ļoti patika rakstīt ar spalvu tušā, veidot skaistu rokrakstu. Skolā noformēju sienasavīzi, tāpēc nolēmu mācīties lietišķās mākslas vidusskolā Rēzeknē. Tur bija konkurss, jāparāda darbi. Es parasti zīmēju klusās dabas un portretus. Skolā saskatīja manu “ķērienu”, tāpēc man tur patika mācīties.
Sāk pīt aiz garlaicības
Vasarās tēva mājās mums, trim brāļiem, vajadzēja iet ganos. Kad apnika lasīt grāmatas un pētīt dabu, ieinteresējos par dažādu koku saknītēm un sāku pats mācīties pīt.
Pirmais mazais groziņš no priedes sīkajām saknītēm saglabāts vēl tagad. Neviens man neko nemācīja, pats prātoju un pētīju, kā veidot pinuma formu, ko darīt, lai tas būtu vienāds, gluds un arī skaists. Groziņu vēlāk nolakoju, tāpēc tas tagad ir kā jauns. Puikas gados iepatikusies, šī nodarbe man ir uz mūžu. Rokām un prātam vairs nebija miera, arī vienam brālim pīšana padodas jau kopš mūsu ganu dienām, otru gan tā neinteresē.
Uz Ļeņingradu neaizbrauc
— Kad sākāt aizrauties ar gleznošanu?
— Skolā šajā jomā apguvu daudz. Man pat ieteica mācīties gleznot Ļeņingradā, bet no tā nekas neiznāca.
Pēc skolas beigšanas sāku strādāt Skrīveru zemkopības institūtā par mākslinieku noformētāju, te arī pagājis mans darba mūžs, līdz 1996. gadā slimības dēļ vairs nevarēju strādāt.
Vada mākslinieku kopu
— Vai mākslinieka noformētāja darbs radoši bija interesants?
— Jā, noformēt lauksaimniecības nozaru izstādes bija interesanti, mazliet piestrādāju arī redakcijā — laikrakstam zīmēju rubrikas. Iznāca daudz sadarboties ar fotogrāfu Jāni Tālbergu.
Tajā laikā arī sāku gleznot Skrīveru dabu, ziedus un portretus. Man vistuvākās ir lauku ainavas, gleznoju gan eļļā, gan akvareļus. Skrīveros, Koknesē, Pļaviņās un citviet darbojās daudz gleznotāju amatieru, kuri apvienojās savā radošajā kopā. Mani ievēlēja par Stučkas rajona mākslinieku apvienības valdes priekšsēdētāju. Profesionālis bija tikai viens — Jānis Jansons. Rīkojām izstādes.
Vairāki no mūsu kopas iestājās Mākslas akadēmijā un nu ir gleznotāji ar vārdu. No mūsu vecās mākslinieku plejādes Pļaviņās joprojām strādā Linards Skudra.
— Kurš gadalaiks jums tuvāks? Kādās krāsas izsakāt savu būtību?
— Katram gadalaikam savs skaistums, tāpēc man neviens neliekas pārāks. Man kā zemniekam netīk košās krāsas, tuvākas mierīgās, zemes toņi, zaļā un brūnā.
Aizraušanās pārtop mākslā
— Jūsu pinēja ēra sākās Skrīveros?
— Jā, sāku darboties ar liepu lūkiem. Toreiz manam krusttēvam bija iespēja sagatavot liepu lūkus, un man tie noderēja pirmo sarežģītāko darbu veidošanai. Liepu lūki kā materiāls man ļoti patīk, lai arī darba process ir ilgstošs un prasa lielu pacietību. Veidoju dažādus komplektus — traukus augļiem, dekorus, grozus, vācelītes.
— Vai no liepu lūkiem esat pinis arī pastalas?
— Nē. Par liepu lūku pastaliņām labprāt klausos dziesmu, bet pats tās nekad neesmu gatavojis. Tas nav mans profils.
Savus darinājumus veidoju no dažādiem materiāliem, dažkārt tos apvienojot arī vienā darbā. Piemēram, liepu lūkus un bērza tāsi vai priežu saknītes un kārklu klūdziņas. Svarīga ir materiāla sagatavošanas tehnoloģija, klūdziņu griešana, mizošana, žāvēšana, turēšana saulē un dažādie glabāšanas paņēmieni. Klūdziņas pēc kvalitatīvas apstrādes izskatās kā nokrāsotas — no viegli gaišiem, iesārtiem, zilganiem līdz pat violetiem toņiem. Jāuzmanās, lai tās sagatavošanas procesā nesamirktu, tad var sākt pelēt.
Pinumu materiāli kā dzīvas būtnes
— Jūs par pinumu materiāliem stāstāt kā par kaut ko bezgala skaistu un dzīvei vajadzīgu. Kur jūs tos iegūstat?
— Dzimtajā pusē Pušas pagastā. Neliela kārklu klūdziņu audzētava mums ir arī tepat Skrīveros, savā zemes “pleķītī”. Zemes nav daudz, mazāk par pushektāru. Audzējam arī saknes un puķes.
Padomju laikā kārklu klūdziņas varēja iegūt ceļmalās, tagad daudzviet privātīpašums, un tur nedrīkst neko aiztikt. Kārklus stādām arī lauku īpašumā, to šķirņu izvēle ir ļoti liela.
Liepu lūki, klūdziņas, saknītes, tāsis ir kā dzīvas būtnes — ar savu auru un dabas starojumu, kurš saglabājas arī pītajos mākslas darbos.
Skolniece pārspēj skolotāju
— Jūs ar savu pinēja trakumu “aplipinājāt” arī Rasmas kundzi?
— Jā, viņa pat Rīgā sāka mācīties pie citiem speciālistiem. No Rasmas es atkal aizguvu pīšanu tieši no klūdziņām, jo līdz tam mans iecienītākais materiāls bija liepu lūki.
Nu Rasma mani pinējas prasmē jau pārspējusi, jo saņēma augstāko novērtējumu — Latvijas Amatniecības kameras meistares diplomu. Kopš abi darbojamies Tautas lietišķās mākslas studijā “Tīne”, esam saistīti ar Rīgu. “Tīnē” nodarbības vada meistare Edīte Laiviņa, mēs pulcējamies ceturtdienās. No visas Latvijas “Tīnē” esam apmēram piecdesmit pinēju.
Audzēkņus nevar saskaitīt
— Dzirdēts, ka labprāt mācāt pinēja noslēpumus arī citiem. Kad radās pirmie pinēju pulciņi?
— Jau septiņdesmitajos gados tepat Skrīveros nodibinājām pirmo pinēju interesentu kopu. Strādājām institūta telpās, toreiz jau par tām nekas nebija jāmaksā. Nodarbības notika divreiz nedēļā, un pinēja prasmi apguva daudzi skrīverieši. Mācību kurss parasti ilga divus gadus.
Pulciņus vairākus gadus vadījām arī Jumpravā, bet Skrīveros to darām gandrīz bez pārtraukuma. Audzēkņus neesam skaitījuši, droši vien arī nesaskaitītu.
Savējiem nav vajadzīgi
— Vai viss vienmēr norisinājās gludi, sarežģījumi neradās?
— Problēmas bija tikai vienreiz Aizkrauklē, kad pirms dažiem gadiem arodvidusskolā organizējām pinēju pulciņu. Gribējām veidot kārtīgu studiju un mācīt pīt arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Interesentu bija daudz arī no citām vietām.
Arodvidusskolas direktors Jānis Ikaunieks bija ļoti atsaucīgs, piedāvāja gan telpas, gan zemi, kur kārklus stādīt, bet visam svītru pārvilka vietējā vara.
Nekādu atbalstu nesaņēmām ne no Aizkraukles rajona kultūras nodaļas vadītāja Jura Kalvišķa, ne no toreizējā Aizkraukles domes priekšsēdētāja Andra Antāna. Tā mēs devāmies uz “Tīni”.
— Jūsu darbi nonākuši arī ārzemēs?
— Daudzās valstīs bijušas izstādes, īpaši pēdējos gados, tās rīko “Tīne”. Par pinumiem interesējas ārzemju latvieši, zinu, ka viņi mācās pīt paši un rosina to darīt arī angļus un amerikāņus. Viņiem pinumi ir citādi gan veidojuma, stila, gan ieceres ziņā.
Darbs dzimst kā bērns
— Vai jums ir vēl kādas aizraušanās?
— Vienīgi makšķerēšana dzimtās puses Pušas ezerā, kad aizbraucam pie savējiem.
Pinumi ir mana vienīgā aizraušanās. Ja Dievs man dāvātu otru mūžu, arī tajā es pītu. Droši vien vēl plašākā sortimentā. Pītu pastaliņas un darinātu bērnu šūpuļus, ko līdz šim neesmu darījis. Katrs darbs mums abiem ar Rasmu dzimst kā bērns, iepriekš iznēsāts, gaidīts un iemīlēts.
***
Vārds, uzvārds: Jāzeps Kazimirovs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1946. gada 19. marts, Rēzeknes rajona Pušas pagasts.
Izglītība: vidējā speciālā, beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes filiāli.
Profesija: noformēšanas mākslinieks meistars.
Ģimene: sieva Rasma, privātā augstskolā Rīgā mācās par sociālo pedagoģi, dēls Andris ir inženieris celtnieks Rīgā.
Vaļasprieks: klūdziņu pīšana un gleznošana.
Horoskopa zīme: Zivis.
