Skanēs dziesma ‘‘Daugavas laivinieks un kurzemniece’’.
Skanēs dziesma “”Daugavas laivinieks un kurzemniece””
Diska”Jāņi dzied 2008″ iedziedāšanā piedalījās arī pieci aizkrauklieši. Viņi iedziedāja dziesmu “Daugavas laivinieks un kurzemniece.” “Staburags” jau rakstīja par Jāni Lauku un Jāni Liepiņu. Šoreiz par sevi stāsta Jānis Graudiņš, Jans Korols un Jānis Bāliņš.
Jāņu dinastija
Ar mūziku Aizkraukles rajona pārvaldes policijas dežūrdaļas priekšnieks Jānis Graudiņš ir saistīts kopš bērnības. Vēl mazs būdams izdomāja, ka vēlas mācīties mūzikas skolā. “Gāju uz akordeona klasi, taču tajā neuzņēma, klase bija nokomplektēta, tādēļ sāku mācīties trompetes klasē. Arī Dziesmu svētkos pirmo reizi piedalījos kopā ar pūtēju orķestri.”
Vidusskolas laikā Jānis dziedāja vīru korī “Staburags”, pēc tam — Aizkraukles pagasta vīru ansamblī. Graudiņa kungs arī dejo jau kopš skolas laikiem, patlaban viņš darbojas Aizkraukles pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā “Aizkrauklis”.
Jānis ir policists, tādēļ saulgriežos nereti strādā. “Aizkraukles rajonā šie svētki noris samērā mierīgi. Mazliet saspringtāks ir 24. jūnijs, kad mostas līgotāji, taču manā darbības laikā nekas ārkārtējs mūsu rajonā nav noticis.”
Jau daudzus gadus Graudiņu ģimenes tradīcija ir piedalīšanās Dziesmu svētkos. “Vispirms kopā ar orķestri piedalījos skolēnu, pēc tam jau lielajos Dziesmu svētkos. Spēlēju trompeti, dziedāju un dejoju. Kopš pārnācu no militārā dienesta, vairs trompeti nespēlēju. Arī šogad kopā ar sievu un dēlu būsim Dziesmu svētkos.”
Kopā ar deju kolektīvu Graudiņa kungs ir pabijis arī dažādos Eiropas valstu festivālos. “Pagājušajā gadā devāmies uz Itāliju, apmeklējām Venēciju, Romu. Šie braucieni parasti ir ļoti interesanti — braucot autobusā, dziedam, laiks paskrien ātri. Dejotāji bieži vien ir arī labi dziedātāji. Esam bijuši arī Francijā, Vācijā, Austrijā. Jauka atpūta bija Francijā, nedēļu dzīvojām pie okeāna, peldējāmies,” stāsta Graudiņa kungs. “”Šogad dejotājiem paredzēts brauciens uz Holandi, diemžēl nevarēšu braukt, jo ir jāizvēlas — Holande vai Dziesmu svētki, jo atvaļinājums ir tikai viens!””
Vasaras saulgriežus parasti svinam mājās ģimenes un draugu lokā. Tā sagadījies, ka gandrīz visi mani draugi ir dziedātāji un dejotāji, svētkos kopā arī padziedam. Jāņi mūsu ģimenē iznāk tādi vērienīgi svētki, jo mans tēvs ir Jānis, arī dēls ir Jāņu dinastijas turpinātājs, bet meitu sauc Līga.
Dziesmas iedziedāšana studijā bija jauna, interesanta pieredze. Ar galarezultātu esmu apmierināts. Dziesma bija izvēlēta atbilstoši mūsu rajonam, Staburagam.”
Šajos Līgosvētkos Graudiņa kungs kopā ar četriem Aizkraukles Jāņiem piedalīsies pasākumā “Jāņi dzied”, bet jau nākamajā dienā — 24. jūnijā — jāstrādā.
“Ja Vidzis var dejot, kāpēc es nevaru dziedāt?”
“Nekāds lielais dziedātājs neesmu bijis, dejas man ir daudz tuvākas — ar dejošanu nodarbojos jau 22 gadus,” stāsta Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš. “Dziedu reti — saietos, ekskursijās. Man bija zināms kvinteta sastāvs, zināju, ka būs “balsti” — Jāņi ar lielāku dziedāšanas pieredzi, uz kuriem varēs paļauties, un tad arī piekritu. Ja Vidzis var dejot, kāpēc es nevaru dziedāt? Sākumā gājām mācīties dziedāt pagasta sākumskolā, apgūt dziesmu palīdzēja Zolotorenko kundze. Iemācījāmies vārdus un tad jau mēģinājām dziedāt arī pēc notīm. Radiostudijā bija baisi — skatījos, kā citus “spīdzina”, Graudiņu Jāni “mocīja” divdesmit minūšu. Bet beidzās viss labi — dziesmu iedziedājām, diskā ierakstījām. Vienreiz mūžā arī tādam nedziedātājam kā es vajag šādu pieredzi. Patīkami bija satikt citus sabiedrībā pazīstamus Jāņus, arī interesantus cilvēkus, kuri organizēja šo pasākumu. Visinteresantākie saulgriežu svētki bija kolhozu laikā, kad Jāņus nedrīkstēja svinēt. Atceros, reiz 80. gados kolhozā vienā Līgo vakarā pulcējās 47 Jāņi! Atveda 500 litru alus, ēdām sieru un līgojām līdz rīta gaismai. Līgo dienā parasti aplīgojām sētas, vakarā svinējām pie lielā ugunskura.
Dzīvoju dzīvoklī, tādēļ šos svētkus pavadu lielākoties, ciemojoties lauku sētās pie radiem vai draugiem. 2006. gadā Līgosvētkus sagaidīju Lietuvā, tur bijām ar vidējās paaudzes deju kolektīvu. Pagaidām nedejoju, jo vidējās paaudzes deju kolektīvā vairs neiederos, bet senioru — vēl neiederos. Jāpagaida daži gadi, tad jau atkal varēs lekt.”
Latvijā līksmo tāpat kā Baltkrievijā
“Speciālās mūzikas izglītības man nav, bet esmu liels mūzikas cienītājs. Dienestā iemācījos spēlēt pēc notīm. Tagad vairāk spēlēju bajānu, dažkārt arī ģitāru,” teic Aizkraukles rajona būvvaldes priekšsēdētājs būvinspektors Jans Korols. “Skolā, kā arī tehnikumā un augstskolā piedalījos korī, esmu dziedājis arī solo. Dienesta laikā dziedāju ansamblī. Tagad vairāk iznāk spēlēt un dziedāt mājās dzimšanas dienās, svētkos. Janvārī, tieši manā dzimšanas dienā, ierados darbā un Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Plūmes kungs pateica, ka būs jādzied. Ja vajag — vajag, kāda problēma! Mēģinājumos dziesmu dziedājām visi kopā un valša ritmā. Aizbraucām uz studiju, izrādījās, ka būs jāiedzied pa vienam un marša ritmā. Tas bija tāds neliels pārsteigums. Dziesma ir laba, bet man tuvākas ir liriskas dziesmas, romances.
Esmu no Baltkrievijas, Aizkrauklē dzīvoju kopš 1967. gada. Arī Baltkrievijā svin Jāņus, tikai tur šos svētkus dēvē par Ivana Kupalas dienu, un tie nav nacionālie svētki, kā tas ir pie mums. Tur nepin ozollapu vainagus, taču ugunskurus dedz un līksmojas tieši tāpat kā Latvijā.
Reiz saulgriežos ciemojos pie brāļa Baltkrievijā. Uzklājām galdu, sagatavojām visu ugunskura kuršanai, bet, tiklīdz apsēdāmies pie galda, kā no spaiņa sāka gāzt lietus. No debesīm gāza gluži baltu! Tajā laikā, kad sāku dzīvot un strādāt Latvijā, Līgo svētkus nedrīkstēja svinēt, taču kurš tad klausīja! Prātā palicis mans kolēģis, kurš Jāņu dienas rītā atnāca uz darbu un teica: “Priekšniek, savā vietā būšu, taču neko nedarīšu!”. Iedzērām kafiju ar balzamu un tā to dienu vadījām. Kolēģi visu dienu bija tādi rosīgi un nemierīgi, kā kaut ko gaidot. Vakarā visos pakalnos dega ugunskuri.
