Vai cilvēks, kurš daudzus gadus bijis priekšnieks citiem, vadījis savu biznesu, var pēkšņi dzīvi pagriezt pretējā virzienā, strādāt smagu algotu darbu un pie tam būt laimīgs? Izrādās, var, un to pierādījusi neretiete Staņislava, kuru draugi un paziņas vairāk pazīst kā Sanitu.
Piecpadsmit gadu viņa bija Neretā iecienītākās kafejnīcas “Pie kamīna” īpašniece. Pirms tam septiņus gadus nostrādāja Neretas vidusskolas virtuvē par šefpavāri, bijusi arī Aizkraukles rajona sabiedriskās ēdināšanas Neretas zonas ražošanas pārzine, un kopā ar konditorejas, kulinārijas cehu viņai nācies vadīt ap 50 cilvēku lielu kolektīvu.
Kafejnīcu paradīzē
— Kā radās interese par ēdienu gatavošanu?
— Mana māte savulaik bija izslavēta saimniece un klāja godu galdus, es braucu līdzi, palīdzēju. Tēvs brūvēja alu, māte sēja garšīgus jāņusierus. Pirmais, ko pati izcepu, bija speķa pīrāgi. Tolaik visu cepa lielās maizes krāsnīs. Šī “skola” arī ielika pamatu.
— Vai atceraties savas kafejnīcas pirmo darba dienu?
— To atvēru 1993. gada 5. jūnijā, neatkarīgās Latvijas pirmās Saeimas vēlēšanu dienā, un pirmie klienti bija vēlēšanu komisijas locekļi, kuriem klāju pusdienu galdu. “Treknajos gados” kafejnīca bija tik apmeklēta, ka brīvdienās nebija vietas, kur apsēsties. Neretā bija vēl sešas kafejnīcas, un to apmeklētāji sāka ar pirmo un vienā naktī pabija visās pēc kārtas. Viena no tām bija aiz “Kamīna” sienas, saukta par “Sapni”, pārējās — pie Susējas upes. Tādā pašā vārdā nosaukto, kurā Sanita vēl padomju laikos strādāja par ražošanas pārzini, iekārtoja tā, ka kļuva labākā Aizkraukles rajonā. Darbojās arī Ingmāra bistro, kurā cepa garšīgas picas, bet tas bankrotēja pirmais, tad saimnieks atvēra kafejnīcu Rīgā. Sadzīves pakalpojumu ēkas otrajā stāvā bija Intas Ķeizares vadītā, vēl viena — kultūras namā, vasaras sezonā arī saliņā pie estrādes — ar alu un šašlikiem. Klientu netrūka, un vasarā nespēja vien alu no Aizkraukles pievest, pa 20 kastēm nedēļā. Ne tā kā tagad, kad firmas savu produkciju pašas piegādā. Kad svētdienās nedarbojās veikali, kafejnīcā varēja nopirkt arī gurķus, tomātus un citas preces. Tolaik pusotram gadam bankā paņemtais kredīts jau sešos mēnešos bija atdots. Tā pagāja pirmie desmit gadu. Apaļo jubileju svinot, viss kolektīvs devās ekskursijā uz Līgatni.
Starp ziediem
labāk
— Kāpēc tik populāru vietu tomēr slēdzāt?
— Kafejnīcas piecpadsmit gadu svinībās vēl šāvu šampanieša pudeļu korķus gaisā, bet jau pēc gada, kad vasarā dienas laikā kasē bija ietirgots tikai viens lats, sapratu, ka jāver ciet.
Pagājušajā vasarā, kad masveidā sāka likvidēt darba vietas, bija arī kafejnīcas beigu sākums. Lai arī cilvēki šodien taujā pēc vietas kur pusdienot, vakaros iedzert glāzi vīna, uzskatu, ka šim biznesam Neretā vietas vairs nav. Paralēli kafejnīcai darbojās arī kulinārijas veikals, bet klientu trūkums, piegādātāju nemitīgi pieaugošās cenas lika arī tā durvis aizvērt uz visiem laikiem. Šobrīd par šīm telpām esot interese trim potenciālajiem nomniekiem, bet līdz jauna veikala atvēršanai jāpaiet vismaz pusgadam.
— Kas notika pēc tam?
— Krīze paveica savu, un man tā patiesībā piešķīra jaunas iespējas. Esmu pateicīga par dzīvi, kādu dzīvoju pašlaik. Jau otro gadu ik pa laikam sakravāju čemodānus un dodos Londonas virzienā. Tur lielajos angāros, siltumnīcās starp puķēm un pulciņu latviešu jūtos tik labi, ka par darbu kafejnīcā pat domāt nevēlos. Īpaši pēc pēdējiem gadiem, kad problēmu bija tik daudz, bet ienākumu arvien mazāk.
Trīs pakas
sviesta tītarā
— Ar kādām izjūtām pieņēmāt lēmumu aizvērt kafejnīcu un strādāt algotu darbu?
— Galvenā doma, ar kuru braucu, — man tur būs darbs. Bail nebija, un, kā teica draudzene, es pat džungļos izsitīšos. Jādomā arī par pensijas gadiem, tāpēc jācenšas iekrāt sev kaut kādu kapitālu. Bet aizbraukt nebija viegli, un tieši tāpēc es nemeklēju darbu Latvijā, bet kaut kur tālāk no mājām. Sākumā ar paziņu starpniecību iekārtojos darbā netālu no Londonas — kādā ģimenē par auklīti. Pusgadu mācījos angļu valodu, līdz zināju nosaukumus visām saimniecībā nepieciešamajām lietām. Ģimenē dzīvojot, noderēja arī manas pavāres prasmes. Iemācīju viņiem ēst īsti latviskas zupas, bērnus izdevās atradināt no neveselīgās pārtikas, un manis gatavoto ar laiku ēda un slavēja. Savukārt no angļiem pārņēmu tradīciju gatavot kartupeļus ar mizu. Tie viņiem ir kā nacionālais ēdiens. Arī citu ēdienu gatavošana man bija jaunums, piemēram, Ziemassvētku tītars, kurā pirms cepšanas iepilda trīs pakas sviesta.
Bērni šajā ģimenē paaugās un darbu nācās mainīt. Šīgada karstā vasara pagāja kā paradīzē, jo darbdienu pavadīju nemainīgā temperatūrā siltumnīcā vai pie ziedu saiņošanas. Siltumnīcās audzē visu, kas zied, sākot no studentu neļķēm līdz pat saulespuķēm. Izaudzēto piegādā lielveikaliem, un dienā jāiesaiņo tik, lai piepildītu piecas kravas automašīnas. Rudenī, kad ziedu sezona beidzas, no Spānijas ievedīs dažādus garšaugus, lakstaugus, kurus arī vajadzēs saiņot.
Sarunu pārtrauc balts runcis, kurš ienāk istabā un vērīgi nopēta mani. Lords — Sanita iepazīstina ar četrkājaino saimnieku, kurš te dzīvo jau devīto gadu. Laikā, kad viņa ir ārzemēs, kaķis paliek par mājas sargu, vien kādam no Sanitas draugiem vai radiem viņš jāpabaro. Esot Anglijā un zvanot mājiniekiem, vienmēr apjautājoties arī, kā Lordiņam klājas.
Pietrūkst siļķes
un gurķīšu
— Ar darbu Anglijā esat apmierināta?
— Nenožēloju šādu likteņa pavērsienu, jo kopš šīm pārmaiņām uzlabojusies arī veselība. Esmu pat atbrīvojusies no dažām problēmām, piemēram, paaugstināta asinsspiediena. Latvijā strādājot, īpaši pēdējos gados, bieži dzīvoju pa sanatorijām, bet nu, šķiet, esmu kļuvusi pat jaunāka. Varbūt mani labvēlīgi ietekmē turienes klimats, varbūt darbs bez stresa. Nostrādāju savas stundas un zinu, kad un cik saņemšu.
Noteikti nedzīvotu un nestrādātu sliktos sadzīves apstākļos, lasot ogas un dzīvojot vagoniņā, bet te, lai arī darba daudz un dažkārt vakarā neko citu kā miegu negribas, neko maīnīt vairs nevēlos. Brīnos, ka par mani daudz jaunāki cilvēki neiztur slodzi un padodas, aizbrauc mājās. Tā kā esmu visvecākā šajā kolektīvā, mani iesaukuši par Omi, jo viena Sanita te jau bija. Piedāvāju sev šādu iesauku, kuru visi pieņēma, un daudzi jaunpienākušie domā, ka tas ir mans vārds. Priekšnieks, kurš amatā ir jau otro gadu, teic, ka šajā laikā otru tik strādīgu neesot redzējis. Tāpēc arī darba līgums pagarināts līdz nākamā gada aprīlim.
— Vai pavāres un kulināres prasmes noder arī te?
— Par savu pagātni nevienam nestāstu un ēdienu gatavoju tikai sev. Cenšos iegādāties svaigus produktus, nelietot iecienīto saldēto pārtiku. Bet, kā vairumam latviešu, arī man, tur dzīvojot, pietrūkst īsti latvisku gardumu — siļķes, kefīra, biezpiena un mazsālītu gurķīšu. Lai arī tos var iegādāties poļu veikalos, ciemojoties Latvijā, tie ir pirmie, ko vēlos atkal nobaudīt.
Mednieki kurpēs
— Cik ilgu laiku vajadzēja, lai tiktu galā ar nostalģiju pēc mājām?
— Skumīgi bija pirmos sešus mēnešus. Īpaši gada nogalē, svētkos, tālu no tuviniekiem. Tagad katru dienu zvanu dēlam Linardam, bet tas vairāk, lai zinātu, kas te notiek. Lūzums bija pagājusī karstā vasara, pēc kuras situāciju pieņēmu tādu, kāda tā ir.
Atpakaļ to, kas bijis, vairs negribu. Daudz labāk jūtos starp puķēm nekā pie katliem un pannām. Arī Anglijā varētu strādāt par pavāri, konditori, bet, atceroties Neretas laiku, esmu laimīga, ka tas vairs nav jādara. Ja būtu iespēja, protams, to pašu darbu, ko šobrīd Anglijā, darītu arī Latvijā, bet vien par to pašu samaksu un tādos pašos darba apstākļos.
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Lasu jaunākās ziņas interneta portālos par notikumiem Latvijā, Neretā, Aizkrauklē. Tie, kuri apciemo Latviju, atved līdzi jaunāko presi — avīzes, žurnālus, gribas zināt, kas notiek mājās.
— Vai ir iespēja iepazīt turienes kultūru, cilvēkus?
— Brīvajā laikā paspēju latviešu mītnē “Straumēnos” Jāņu dienu nosvinēt, ar vilcienu pusotras stundas laikā aizbraucu līdz Parīzei apskatīt Eifeļa torni. Londonu grūti pieņemt. Pārāk svešāda tās sabiedrība. Maijā tur biju ziedu izstādē, un tas arī ir visspilgtākais, kas palicis atmiņā no šīs pilsētas. Gribētu nākamvasar apceļot valsti, plānoju iepazīt Velsu.
Par angļiem varu teikt — augumā gari, vasarā brauc vaļējās mašīnās. Tā kā darbavieta ir netālu no senas muižas, te divas reizes nedēļā, otrdienās un sestdienās, notiek medības. Ierodas interesanti ģērbušies vīri cepurēs, vestēs, kaklasaitēs, rūtainās zeķēs līdz ceļiem, kurpēs un šauj fazānus un trušus. Tad mums, strādājošajiem, apkārt staigāt aizliedz, lai netrāpītu kāda lode.
