“Tā te stāsta, ka man jau 45 gadi,” smaida skrīverietis Gundars Matvejevs. “Pašam īsti nav bijis laika, lai par to domātu, visa dzīve kā skrējiens. Ar gadiem gan esmu iemācījies atšķirt būtisko no mazsvarīgā un nesatraukties par niekiem.”
Arī 3000 kilometru nav tālu
Gundars teic, ka šo jubileju svinēs mazliet plašāk, nekā pēdējos gados ierasts, kopā sanāks radi, draugi. Nekādu īpašu dāvanu jubilārs negaida, jo vislabākā viņam jau ir. “Mazais blēdis,” Gundars saka un mīļi noglāsta galviņu savai meitai. “Un, protams, sieva Inese. Arī darbs, kas patīk, man ir.” Gundars jau vairāk kā divdesmit gadu ir autovadītājs. Šīs profesijas izvēle bija pašsaprotams turpinājums bērnības un jaunības vaļaspriekam — “dzelžiem”. Pēc pamatskolas beigšanas nekādu šaubu par aroda izvēli nebija, un viņš devās uz Ogres profesionāli tehnisko vidusskolu. Kopš 1987. gada Gundars ir pie stūres. Pēdējos gados darbs lielākoties ir Latvijā, bet kādreiz skrīverietis brauca gan uz Eiropu, gan Krieviju. Šajos gados jēdziens “tālu” kļuvis nosacīts, jo pat 1000 un 3000 kilometru vairs nešķiet tālu. Pirmais brauciens Eiropā bijis uz Spāniju, otrreiz turp devies deviņdesmito gadu vidū. “Tolaik kādu brīdi biju bez darba, un man piedāvāja aizvest uz Spāniju cilvēkus, kuri turp devās lasīt zemenes, viņi bija nokavējuši autobusu,” atceras Gundars. “Vienā virzienā ir ap 3800 kilometru. Iekāpu mašīnā un aiziet.” Parēķinot nobrauktos attālumus, Gundars lēš, ka ik gadu iznāk vismaz reizi apbraukt apkārt zemeslodei — ap 40 tūkstošu kilometru.
Nopelna pats
Tehnika, “dzelži” Gundaram interesē jau kopš bērnības. Tēvs nomira, kad zēnam bija tikai 12 gadu, un mātei vienai bija jāaudzina abi dēli, tāpēc visam, ko gribēja, naudas nepietika. “Sākumā gribējās velosipēdu, vēlāk — mopēdu un moci,” stāsta jubilārs. “Pirmais bija skrejritenis, bet tādam nopietnākam velosipēdam krājkasītē metu metāla rubļus. Vēlāk vasarās strādāju, piemēram, bietes kaplēju, un nopelnīju naudu mocim. Naktīs “melnu muti” darbojos ap moci, un viss pārējais, arī meitenes, palika otrā plānā.” Gundara sieva Inese piebilst, ka pēc nostāstiem par trakulīgajiem braucieniem viņa būtu dabūjusi sirmus matus. “Skrīveru dendroloģiskajā parkā pa stāvajām kāpnēm ar močiem brauca lejā,” stāsta Inese. Gundars piebilst, ka darīt var daudz ko, bet būtiski ir apzināties risku un robežu, ko nedrīkst pārkāpt.
Viss vēl priekšā
Inese atceras laiku, kad tikko iepazinusies ar nākamo vīru, un reizēs, kad viņai gadījies apmaldīties dzimtajā Rīgā, viņš, skrīverietis, pa telefonu stāstījis, kā atrast īsto ceļu. “Šķiet, vīram karte ir galvā, ceļu izstāstīja visos sīkumos,” stāsta Inese. “Ar viņu nepazudīšu ne uz ceļa, ne dzīvē. Gundars ir vislabākais un vismīļākais.” Svarīgākais Gundaram ir ģimene. Ar Inesi kopā viņš ir četrus gadus, un nesen, 24. jūlijā, nosvinēta otrā kāzu jubileja, bet abi teic — jūtoties, it kā kopā pavadīts daudz ilgāks laiks. Sirsnība, mīlestība un rūpes ir jaušamas katrā vārdā, ko abi velta viens otram. Gundars atzīst, ka visskaistākie mirkļi viņa dzīvē saistīti ar meitu piedzimšanu. Vecākā meita Viktorija no pirmās laulības jau liela, bet Anete, ko vecāki mīļi dēvē par Čiepiņu, vēl pavisam maza. Lai arī pie stūres pavadīts ilgs laiks, Gundars teic, ka kopā ar ģimeni vēlētos apceļot Latviju. Vien jāpagaida, kad mazā Anete paaugsies. Brīvā laika arī tagad maz, bet viss vēl priekšā.
