Tas bija pārsteigums un dāvana mūsu, Skrīveru senioru kora “Baltābele”, diriģentei Edītei Aneraudei skaistajā dzīves jubilejā. Biju lasījusi avīzē par šo kuģi, bet, kad iekāpām un sākām braukt, tik tad sapratu, kas tas ir. Šovasar augustā mēs, dažas kundzītes, bijām ekskursijā Norvēģijā un muzejā redzējām īsto vikingu milzi. Salīdzinājumā ar to šis “Lāčplēsis” šķiet tāda maza laiviņa.
Nekad nebiju iedomājusies, ka mūsu Daugaviņai tādi krasti, tādas saliņas. Mūzikai skanot, mūs sirsnīgi sagaidīja kuģa kapteinis Kaspars un viņa palīgs — gids Ainārs, pasniedzot roku un katru pieturot, līdz tikām sēdvietā. Uz soliem izklātas nevis roņādas, bet mežacūku ādas.
Pirmais brīnums — Oliņkalns. Grūti aptvert, cik augsts tas kādreiz bijis. Apsveicām jubilāri — nodziedājām vēlējuma dziesmu, drusciņ “iesildījāmies”, uzkodām maizītes. Skanot dziesmai “Iepūt man”, jutāmies kā jaunībā atgriezušās.
Tālāk skats uz Sēlpils mūriem, uz kanjonu, Avotiņkalnu, līdz beidzot nonācām pie Staburaga. Caur kokiem redzējām “Dieva ausi”, pamājām ar roku un griezāmies atpakaļ. Tā nu ir tai dzīvē: kuģīti var pagriezt atpakaļ, bet laiku gan nē. Tas rit nepielūdzami.
Parādījās arī saulīte pie apvāršņa, līcītī peldēja gulbji, pāri lidoja zosu bariņš, ūdenī sprēgāja zivtiņas, un mēs pēc ceļojuma, kas pagāja tik ātri, laimīgi atgriezāmies “Liepkalnos”.
Vēlreiz apsveicām jubilāri, pasēdējām, iedzērām tēju, nodziedājām Edītei kora himnu. Apskatījām skaisti sakopto “Liepkalnu” apkārtni, pamājām sveikas kuģītim, nopirkām veikalā iecienīto maizīti un devāmies mājup. Svētki bija izdevušies!
Norunājām, ka mums vairāk jāraugās brīnumos sev apkārt, tepat, savā zemītē, nevis plašajā pasaulē. Nekur nav tik labi kā mājās!
