Eiropas Savienības valstu izglītības ministri ceturtdienas un piektdienas tikšanās laikā Vīnē plāno pārrunāt ieceri, lai katrs eiropietis prastu vismaz trīs valodas.
Eiropas Savienības valstu izglītības ministri ceturtdienas un piektdienas tikšanās laikā Vīnē plāno pārrunāt ieceri, lai katrs eiropietis prastu vismaz trīs valodas. Vai tas atkal ir kārtējais teorētiskais ierosinājums, kuru nav iespējams īstenot dzīvē?
Nesen ministri nolēma sākt gatavoties 15 un 16 gadu vecu skolēnu valodu zināšanu pārbaudei katrā Eiropas Savienības valstī, lai noteiktu valodu mācīšanas līmeni un uzlabotu to. Nav tikai skaidrības, kā to izdarīt. Lielākajās Eiropas Savienības dalībvalstīs iedzīvotāji allaž runājuši un arī šodien sazinās savā dzimtajā valodā, un viņiem neinteresē, ka citiem ir valodas barjera vai grūtības saprasties. Attīstītākajās Eiropas valstīs vietējie iedzīvotāji neuzskata par savu pienākumu iemācīties vēl kādu valodu tikai tāpēc, lai varētu sazināties, piemēram, ar tūristiem. Vidusmēra latvietis ar savu angļu sarunvalodas prasmi Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē ir pazudis, jo tur visi runā tikai franču valodā.
Diezin vai zemnieks kādā Itālijas ciemā sāks apgūt citu valodu tikai tāpēc, ka to vēlas ministri. Cik nopietnas ir šādas prasības? Un vai to izpilde kaut kādā veidā tiks kontrolēta? Informatīvajā apspriedē ministri plāno izstrādāt arī “novērtējuma kritērijus” kā palīginstrumentu, lai izglītības atestāti Eiropas Savienības valstīs savstarpēji līdzinātos.
Domāju, ja latvietis gribēs “turēt līdzi” Eiropas lielajām valstīm, nāksies vien mācīties valodas. Iespējams, pēc dažiem gadiem prasības palielināsies un latviešiem vajadzēs apgūt vēl pāris svešvalodu, lai Eiropā nepazustu. Dzimtā valoda paliks tikai pašmāju lietošanai.
