Latvijā esot reģistrēts 40 tūkstošu narkomānu. Statistika, protams, klusē, cik ir nereģistrēto.
Latvijā esot reģistrēts 40 tūkstošu narkomānu. Statistika, protams, klusē, cik ir nereģistrēto. To skaits gan ar katru dienu pieaug, un šī tendence mudina rīkoties. Dažkārt gan rīkošanās mulsina, piemēram, neizprotami šķiet ierīkot šļirču apmaiņas punktu. Dzirdēju, kā divi pusaudži spriedelēja, ka acīmredzot narkomānija neesot nekas briesmīgs, ja jau tā rūpējoties par viņu veselību.
Piemēram, Jūrmala narkomānijas un HIV izplatības ziņā ieņem ceturto vietu valstī. Šis ir iemesls, kāpēc pašvaldība iesaistījusies ANO attīstības programmas radītā projektā. Tas paredz pašvaldību rīcībā nodot īpašu mikroautobusu — šļirču maiņas, konsultāciju un HIV testēšanas punktu.
Kā raksta “Rīgas Balss”, šis projekts paredz Jūrmalā izveidot nevis stacionāru šļirču maiņas un konsultāciju vietu, bet gan kā “punktu” izmantotu šim nolūkam īpaši aprīkotu mikroautobusu, kurš piecas reizes nedēļā pa iepriekš izstrādātu maršrutu izbraukātu visu pilsētu. Tā teikt, lai narkomāniem būtu ērtāk. Protams, neviens neiebilst, ka narkomānija ir liela nelaime. Vai šāda palīdzība būtu labākais veids cīņā pret to?
Saskaņā ar projektu tomēr svētīgāk būtu atvērt kādu rehabilitācijas centru. Tad palīdzība būtu vairāk noderīga. Pretējā gadījumā šļirču nomaiņa atgādina cigarešu reklāmas, kurās pa visu lapu reklamē, cik vīrišķīgs esi, ja smēķē ieteiktās cigaretes, bet ar sīkiem burtiņiem piebilst, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai.
Kad projekts beigsies, mikroautobuss pāries pašvaldības īpašumā. Kas tad narkomāniem piegādās šļirces? Neatbildēts paliek jautājums — kāpēc vispār tvarsta un soda narkotiku tirgoņus?