Saruna ar koknesieti Jāni Balodi, kuram ir 20 gadu, izdevās gaiša un patiesa. Jānis Ekonomikas un kultūras augstskolā studē kultūras uzņēmējdarbību.
Festivālā daudz
jaunumu
— Sestdien, 18. jūnijā, Koknesē notiks festivāls “Infinitus”, kas nav iedomājams bez tevis. Pastāsti par to.
— Festivāls “Infinitus” Koknesē notiks jau ceturto reizi. Šī ideja pieder Druvim Andriksonam, bet es esmu tās īstenotājs. Katru gadu festivāls lēnām, bet stabili attīstās. Šogad, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, būs krietni vairāk radošo telšu. Jaunums — Sarkanā Krusta, loka šaušanas, Latvijā izgudroto kāršu spēļu telts. Būs arī autofotoorientēšanās sacensības, kuru dalībniekiem, braucot ar auto, pēc kartes un norādēm vajadzēs atrast konkrētus objektus. Festivālā ir padomāts arī par fiziskajām aktivitātēm, tajā skaitā par dejošanu. Piedalīsies vairākas Latvijā populāras grupas: “Labvēlīgais tips”, “Triānas parks”, “Dzelzs vilks”, diskžokejs Uga. Mūsu mērķis ir iesaistīt ne tikai jauniešus, bet arī vidējās paaudzes cilvēkus.
Turpinātu
iesākto
— Tava vecmāmiņa un tēvs ir ārsti. Kāpēc tu negāji viņu pēdās?
— Jau no bērnības redzēju, ko nozīmē ārsta darbs, un tas mani nevis saistīja, bet vairāk gan atbaidīja.
— Vai savu nākotni tu iedomājies saistībā ar Koknesi?
— Ļoti iespējams. Lai arī es strādātu Rīgā, noteikti būtu saikne arī ar Koknesi. Piemēram, kaut vai tagad — festivāla rīkošana.
— Kura Koknesē ir tava mīļākā vieta?
— Skaistais parks, lapenīte, pilsdrupas.
— Ja tas būtu tavā varā, ko tu pagastā mainītu?
— Kardināli — neko. Turpinātu jau iesākto, vienīgi domātu, kā te vairāk piesaistīt jauniešus. Piemēram, jau ir nobriedusi ideja dibināt jauniešu biedrību, kas nodarbosies ar dažādu kultūras un sporta pasākumu rīkošanu.
Būs
Latvijā
— Kas tu īsti esi — romantiķis vai praktiķis?
— Grūti pateikt. Laikam pa vidu. Patīk risināt praktiskas lietas, bet manī mīt arī mūziķa dvēsele.
— Tad jau ko muzikālu arī esi sacerējis?
— Jā, ir bijuši mēģinājumi, taču tos ir dzirdējis šaurs klausītāju loks.
— Pirms intervijas vairākiem taviem vienaudžiem palūdzu tevi raksturot. Visi kā viens teica: jauks, sirsnīgs, draudzīgs, īsts kultūras cilvēks. Taču bija arī iebilde: “Viņš jau visu viens pats grib paveikt, tāpēc ne viss izdodas.” Vai tu piekrīti šim apgalvojumam?
— Tāda problēma varēja būt sākumā, kad tikai sāku organizēt festivālu. Jā, es tiešām centos pēc iespējas vairāk darīt pats, jo domāju, ka citi nespēj realizēt manas idejas. Tagad, manuprāt, šis apgalvojums neatbilst patiesībai, man ir kolēģi, kas palīdz un iesaistās pasākuma organizēšanā, un es viņiem uzticos.
— Kas tevi spēj izsist no līdzsvara?
— Nepamatoti tuvu cilvēku pārmetumi, vilšanās tuvākajos cilvēkos.
— Kāds tu būsi pēc pieciem gadiem?
— To ir grūti paredzēt. Noteikti būšu Latvijā, noteikti rīkošu festivālu, tikai tas jau būs citā līmenī.
Dusmas ātri
pāriet
— Vai tu varētu no Latvijas aizbraukt pavisam prom?
— Nē, bet uz laiku — diezgan reāli. Piemēram, pēdējo gadu domāju studēt Nīderlandē.
— Vai esi iedomīgs, ar zvaigžņu slimību neslimo? Kā nekā festivāla organizators.
— Nē, tas nu gan man nepiemīt. Esmu atvērts, komunikabls, nešķiroju cilvēkus.
— Kam tu tici?
— Es ticu tam, ka jebkurā negatīvā lietā ir kaut kas pozitīvs.
— No kā tu baidies?
— Baidos no atbalsta trūkuma un būt nesaprasts.
— Kas tevi spēj sadusmot?
— Spēju dusmoties tikai neilgu brīdi. Nepatīk, ja neizpilda solījumus. Nav neviena cilvēka, uz kuru es tagad būtu dusmīgs.
Ar tukšgalvēm nav vērts
— Kāds, tavuprāt, ir vīrišķīgs vīrietis?
— Patstāvīgs, nav rupjš, un muskuļi viņam ir tikai, lai vīrišķību vēl vairāk paspilgtinātu.
— Vai tu tici mīlestībai līdz kapa malai?
— Jā, ticu un tādu mīlestību esmu arī redzējis. Tie ir mani vecvecāki, kas dzīvo Krievijā.
— Kādas meitenes tev patīk?
— Tādas, ar kurām var sakarīgi komunicēt, lai viņām nav tukšas galvas.
Ar žiguli uz Sibīriju
— Pēdējā laikā dzirdētas baumas par pasaules galu. Kā tu pavadītu dienu pirms tā?
— Tā kā esmu “piedzīvojis” jau vairākus pasaules galus, tad dienu pavadītu kā jebkuru citu.
— Kas ir pats trakākais, ko tu dzīvē esi izdarījis?
— Tas bija Horvātijā raftingā, pusceļā no klints lēcām ūdenī, drusku bail jau bija, jo nezinājām, cik dziļš.
— Kāds ir tavs vaļasprieks?
— Teātra spēlēšana, ceļošana, muzicēšana. Krāju arī pastmarkas. Daļa kolekcijas mantota no tēva. Man palaimējies dabūt arī dažus retumus.
— Vai ir kāda sapņu zeme, uz kuru tu vēlētos doties?
— Drīzāk gan tas ir sapnis par veidu, kādā vēlētos ceļot. Es, piemēram, labprāt izbraukātu Sibīriju vecā žigulītī.
Lai patīk padarītie darbi
— Kādā laikmetā tu vēlētos dzīvot?
— Šis, tehnoloģiju laiks, ir īstais, kurā esmu piedzimis. Intereses pēc varbūt vēlētos dzīvot alu laikmetā. Tik nevaru iedomāties, ko tur darītu. Droši vien ietu medībās.
— Ja tu sevi asociētu ar kādu dabas parādību, kas tu būtu?
— Noteikti vējš. Brīvs, brāzmains, reizēm spēcīgs, tad kļūtu pamanāms, reizēm pavisam mierīgs un kluss.
— Ko tu nekad nedarītu?
— To, ko nevēlētos, lai nodara man.
— Kāda ir tava labsajūtas formula?
— Ne tikai skatīties uz dzīvi pozitīvi, bet arī darīt. Man ir svarīgi, lai patiktu nevis es, bet mani padarītie darbi.
— Smieklīgākais gadījums, kas ar tevi noticis?
— Tas bija “Comenius” projekta laikā. Mani gandrīz aizmirsa Itālijā. Es autobusā biju ieritinājies uz pēdējā sēdekļa un cieši aizmidzis. Labi, ka skolotāja pie lidmašīnas iedomājās vēl visus pārskaitīt.
Apceļotu pasauli
— Dokumentālā filma par tevi būtu ar nosaukumu…
— …tas nu gan grūts jautājums. Rakstiet — “Vienkārši par mani…”.
— Ko tu sevī vēlētos izskaust?
— Bailes. Lai būtu drosme vairāk uzticēties citiem. Kādreiz biju ļoti pļāpīgs, tagad mazāk runāju, vairāk klausos.
— Vai tev ir kāds nepiepildīts sapnis?
— Nezinu, vai tas vispār ir piepildāms un realizējams. Gribētu apceļot visu pasauli pa gaisu, bet ne jau lidmašīnā. Varbūt gaisa balonā. Tā, lai vējš plīvo matos.
***
Kādreiz meitenes sūrojas, ka no tiem latviešu zēniem gan nekā nav — neizlēmīgi, slinki, kūtri. Pēc sarunas ar Jāni es viņām ieteiktu: “Meklējiet Koknesē!”.
